Lasītājas vēstule

Pateicos par saziņu gan elektroniski, gan pa telefonu! Turklāt piedzīvoju pāris brīnišķīgu apciemojumu, par kuriem nebeidzu domāt. Uzdrošinos cerēt, ka te sava loma bijusi arī manām vēstulēm. Neskatoties uz pandēmiju, karu Ukrainā, kreņķiem ar rēķiniem un vispārējo nestabilitāti un tātad arī garastāvokļa kritumiem, esam pratuši nepazaudēt cits citu un uzmundrināt īstajā brīdī, kas ir ļoti svarīgi.

Re, pavasaris klāt, un uzreiz gaišāks skats. Dienas ievērojami pastiepušās, saules vairāk. Sniegpulksteņi dzirkstī pa visu manu dārzu, arī krokusi jau atvērušies, lai gan pēdējās sniega kupenas pazuda tikai pirms pāris dienām. Vēl jau naktīs mīnusi, tomēr pa dienu zeme steidzas atbrīvoties no ledus skavām un izelpo ne ar ko citu nesalīdzināmu smaržu. Pataustu, vai nevar jau ko sākt darīt, bet, nē, viss vēl slapjš un gluži jēls, zem plānas virskārtas sasalums, mazliet jāpaciešas. Vajag vēl tikai dažas siltas dienas, un varēs jau sēt zaļumus. Kressalāti un rukola izdīgs nedēļas laikā. Mūsu visu cienītais laika pareģis Toms Bricis no TV gan nākošnedēļ vēl sola lielāka sala atgriešanos...

Patiesībā es nezinu, kur palika vesels mēnesis, tik spraigs un steidzīgs tas bija. Marta sākumā uzkrita slapjdraņķis, meita sapiktojās, ka tā arī nav sanācis kārtīgi izslēpoties, tāpēc aizlidoja uz Gruzijas kalniem izbaudīt sniegu. Tikko viņa prom, mums te piecirta sals un sāka tā snigt, kā visu ziemu nevarējām sagaidīt. Piebira varena kārta. Smējos, ka tas par spīti tiem kalnu slēpotājiem. Meita gan pēc krietnas nedēļas atgriezās mājās ļoti apmierināta, izbaudījusi ne vien kalnus, bet arī gruzīnu viesmīlību un nenieka nav jutusi no šīs valsts nemieriem, kas pāršalca visu pasauli. Un tieši tad sāka palikt siltāks. Dēls ar vedeklu devās ceļojumā uz Austrāliju, mazie zēni (3, 6, 8) palika pie mums. Kas tā bija par sniegavīru celšanu un cietokšņu būvēšanu! Viens sniegavīrs sanāca tik liels, kāds mūsu dārzā vēl nekad nav bijis uzcelts. Bet otrā dienā pārdzīvojumi piemeklēja mūs visus, jo naktī bija atkusnis, kas sabrucināja zēnu visas varenās sniega būves.

Kad mazdēli dzīvojas pie manis, dienas pazūd kā nebijušas. Lai gan vismaz vecākie kļuvuši samērā pašpietiekami. Lielajam patīk dators, un viņš prot veikli ar to darboties, jāpieskata, lai nav par daudz. Kad aicinu uz kādu brīdi prom no ekrāniem, viņš izdomā viltību: ome, vai tu proti to un šito? Nē, neprotu. Vai gribi, es tev iemācīšu? Uh! Kurš te kuru audzina?! Vidējais kļuvis par lielu zīmētāju: papīrs, krāsainie zīmuļi un puiku nedzird pat pāris stundu. Vēl tikai mazākais pieskata, ko katrs mājinieks dara un steidzīgi cirkulē no pirmā stāva uz otro, lai kaut ko no visām darbībām nepalaistu garām, un informēdams pārējos, ar ko kurš aizņemts, un ka viņš arī grib, nē, tomēr negrib, ome, uzsmērē maizīti! Arī visādus manus ārā iešanas plānus zēni ļoti argumentēti sagāž un uzbūvē paši savus, man atliek tikai klausīt, ja negribam notupēt visu dienu istabās. Jo ar dusmošanos te nevar neko, tikai, saglabājot savstarpēju cieņu, sadzīvojam pavisam draudzīgi.

Un tad zēnu vecāki ir atgriezušies un jārīko ballīte, lai padalītos iespaidos. Mēs abas ar meitu savulaik paceļojām pa Adelaidi un Melnburnu, kur visur mums palikuši brīnišķīgi draugi, dēls ar vedeklu iepazinās ar Sidneju un tās apkārtni, latviešus gan nesatika. Pasaule kļūst aizvien mazāka un aptveramāka. Lai gan pārsteigumu tik un tā netrūkst. Vedekliņa saka, ka viņu visvairāk sajūsminājusi daba un neparastie dzīvnieki, pat turpat pilsētā, un ka noteikti arī zēnus gribētos turp aizvest, parādīt prāvās, kustīgās ķirzakas, skaļos papagaiļus un dažādos ķengurus, neredzētos ziedus un milzīgos eikaliptus. Un kaut kur vēl ir tuksnesis ar savu eksotiku.

Runājot par neparastiem ceļojumiem: nupat ar aizturētu elpu izlasīju Lato Lapsas ceļojumu grāmatu Muzungu vismelnākajā Āfrikā (2022). Lato raksta daudz: viena grāmatu sērija viņam ir par pašmāju politiķiem, otra ir ceļojumu apraksti. Būdams neapšaubāmi ļoti talantīgs rakstītājs, viņš prasmīgi nolīdzina līdz ar zemi uz grauda paņemto politiķi, un tas ir tik gludi, ka pēc tam jādomā, kāpēc palika slikta pēcgarša un kas ar šo grāmatu nav kārtībā, lai gan uzrakstīta it kā balta patiesība. Vai melna. Nezinu, kā to labāk apzīmēt. Domāju, ka triks ir faktu atlasē un sakārtošanā. Tikai negatīvā informācija. Viena daļa lasītāju ar sajūsmu ķer šīs grāmatas un izbauda apmierinājumu es jau zināju, ka viņš ir draņķis. Es šīs grāmatas speciāli nemeklēju, bet dažas manās rokās ir nonākušas, es tās izlasīju, bet pret uzzināto izturos piesardzīgi. Domāju, tā tomēr ir tikai puspatiesība. Jo – neviens cilvēks nav ne melns, ne balts, un viņa rīcības motīvus var visādi interpretēt, kā saka, katrs pēc savas samaitātības pakāpes. Nupat iznācis viņa otrais, papildinātais izdevums par Egilu Levitu Viltvārdis (2023). Nu ja, drīz būs prezidenta vēlēšanas. Šaubos gan, vai šī grāmata ko ietekmēs. Lato Lapsam lielākoties tie ir pasūtījuma darbi, par kuriem kāds ir labi samaksājis. Tas arī ir aspekts, kas jāņem vērā. Bet par šo naudu viņš dodas visneparastākajos ceļojumos un vēlāk apraksta tos. Lūk, šīs grāmatas gan ir lieliskas, tās es gaidu ar nepacietību, pērku vai lūdzu meitām man uzdāvināt un lasu aizgūtnēm. Patiešām aizraujošas ir viņa grāmatas par Indiju, Pakistānu, Ameriku, Argentīnu. Vienos pārsteigumos ir Razbainieku sala un vēl citas. Bet šī par vismelnāko Āfrikas valsti Kongo laikam ir vispārsteidzošākā, vispamatīgākā un daudzpusīgākā, es teiktu, vesels pētījums par pilnīgi citu dzīvesveidu, pasaules uztveri un saprašanu, pilnīgi citām vērtībām. Brīžiem liekas, tā ir šausmene, kuru nav iespējams pat izfantazēt. Lato pats raksta, ka …Kongo ir tā vieta zemes virsū, kur jau simtiem gadu koncentrējas tumsa un ļaunums. Uzdrošinos apgalvot, ka Lato to visu piedzīvojis, izpētījis ar dzīvības briesmām ne reizi vien. Tur vajag lielu drosmi un uzņēmību. Apbrīnojamu. Tāpēc grāmata ir emocionāli ļoti spēcīga, ar vājiem nerviem labāk nelasīt, bet horizontu tā paplašina pat ļoti. Kad aizvēru pēdējo lappusi, vairākas dienas nespēju pieķerties citai grāmatai.

Vajadzēja atrast kādu pārejas lasāmo, lai kaut daļēji nopurinātu no sevis nost to milzīgo iespaidu, ko radīja šis Kongo ceļojuma apraksts. Paņēmu vienu kārtīgu ziemeļnieku krimiķi – Kamillas Legbergas un Henrika Fekseusa Kasti (2022). Viņa ir jau daudzās valodās tulkota zviedru detektīvromānu rakstniece, bet viņš – pasaules slavu ieguvis cilvēka prāta pētnieks. Ļoti interesants salikums. Šis ir abu pirmais kopdarbs. Jāatzīst, ka tas nav vienkārši kriminālromāns. Līdzi nāk arī ieskats iluzionisma vēsturē un psiholoģijā, kas mani ļoti aizrāva. Vispār man šķiet, ka pliks kriminālromāns reti kad izdodas patiešām aizraujošs, vismaz man prasās arī vēl kādas informācijas svaru tam klāt, un te tas bija bagātīgi. Grāmata ir pamatīgi bieza, bet nolikt nevarēju. Jaiegaumē arī latviskotāja – Inga Grezmane. Man tā patika, ka meklēju vēl kādu šīs tulkotājas darbu un uzreiz arī atradu Hokana Nesera grāmatu Pavisam cits stāsts (2019). Arī viņš ir zviedru rakstnieks, daudz apbalvots un tulkots, ļoti atšķirīgs no iepriekšējā kriminālromāna, bet tiešām ne mazāk pārsteidzošs. Labi tiem zviedriem sanāk, neko teikt.

Abas grāmatas man palīdzēja pārslēgties, un tagad es pilnībā varu nodoties atkal vienam latviešu autoram, pareizāk, autorei – Marinai Levinai un viņas vēsturiskajam romānam Dizainere. Lai gan – latviešu – tas būtu nosacīti teikts, jo tautības te drusku sajaukušās, kā jau daudziem Latvijā. Bet ne tas ir būtiski. Tā ir tiešām oriģināla dzimtas sāga, kurā liela daļa darbojošos personu ir radoši cilvēki – arhitekti, dizaineri, mūziķi. Izturējuši izsūtījumu, atgriezušies Latvijā, daudz cilvēcisku kaislību, mīlestība un nodevība, brīnišķīgs, smalks humors un, man liekas, ļoti liela vērtība – Vecrīgas, Mežaparka, Jūrmalas un citu Latvijas vietu apburošais šarms, kurā lasītājs ieiet gluži kā īpašā ceļojumā un uzzina tik daudz jauna… Nestāstīšu, lasiet paši, tas ir to vērts.

Vakar bija Māras diena. Manu draugu un radu vidū daudz Māru – tas ir viens no populārākajiem latviešu vārdiem. Tā ir arī pagājušā gadsimta četrdesmito gadu briesmīgo deportāciju piemiņas diena. Varbūt tikai man tā šķita, ka šoreiz piemiņas sarīkojumi bija daudz vērienīgāki un plašāk apmeklēti nekā daudzus iepriekšējos gadus. Šķita, ka tā ir pagātne, bet, nē, Ukrainā vēl šodien notiek tas pats. Baisi. Zvanu un rakstu savām Mārām, lai apsveiktu vārda dienā, bet Māra Eipure, kādreizējā Dabas muzeja direktore un sēņu speciāliste, mana laba draudzene, pēkšņi man sāk stāstīt par izvešanas dienu, ko viņa, vēl būdama maza meitene, izrādās, ļoti spilgti atceras. Tas nāk līdzi visām manām vārda dienām, viņa saka. Tāda tumša ēna. Un atjaunotajā Latvijā arī karogs sēru noformējumā.

Lai veselība un vairāk siltas saules! Kas jums jauns? Ko esat redzējuši, ko piedzīvojuši? Uz saziņu, mīļie!

Sirsnīgi –

jūsu Biruta
Ikšķilē, 2023. gada 26. martā
Laikrakstam „Latvietis“