Stāsts par Robertu Akmentiņu (1)

Palielināt / Enlarge

Sidnejas Latviešu biedrība atzīmē Valsts svētkus 1989. gadā.

Palielināt / Enlarge

Akmentiņu sagaidot. No kreisās: Māra Saulīte, Roberts Akmentiņš, Ziemelis, Pēteris Kalnejais, Alfreds Siļķēns. FOTO no Guntara Saivas personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Pie Saivām. No kreisās: Aivars Saulītis, Alfreds Siļķēns, Roberts Akmentiņš, Guntars Saiva. FOTO no Guntara Saivas personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Izbraukumā. No kreisās: Brigita Saiva, Guntis Kalme ar māti, Roberts Akmentiņš. FOTO no Guntara Saivas personīgā arhīva.

Roberts Akmentiņš piedzima 1910. gada 27. janvārī Valkas apriņķa Grundzāles pagasta Piekārumos. Ģimenē auga jaunāks brālis Ernests un māsas Kaija un Rita. 1929. gada pavasarī viņš beidza Gaujienas ģimnāziju un tā paša gada rudenī iestājās Latvijas Universitātes (LU) teoloģijas fakultātē. Jaunākais brālis Ernests Gaujienas ģimnāziju beidza 1938. gadā un izvēlējās ķīmiķa profesiju. Roberts studijas beidza 1934. gada pavasarī.

Savās teoloģijas studijās Akmentiņš galvenokārt pievērsās Jaunās Derības teoloģijai un sistemātiskai teoloģijai – ētikai un reliģijas filozofijai. Studiju laikā iestājās latviešu teologu brālībā Betānija (vēlāk – Auseklis), kas bija akadēmiska LU organizācija. Brālības mērķis bija censties veidot sevī reliģiski ētisku personību, kā arī kristīga latviskā gara veicināšana tautā un baznīcā. LU Teoloģijas fakultāti Akmentiņš absolvēja ar labām sekmēm.

Viņš neizvēlējās ordinēta mācītāja darbu, bet ieguva skolotāja tiesības un 1935. gadā sāka savas skolotāja gaitas, jo tieši pedagoģijā viņš saskatīja savu dzīves uzdevumu. Studijas turpināja filozofijā un pedagoģijā. Ja nebūtu bijis pirmās komunistu okupācijas, ir iespējams, ka viņš slavenā profesora Paula Dāles vadībā būtu izstrādājis doktora disertāciju par tēmu audzināšanā un pedagoģijā. Pie Dāles savos studenta gados, bija gan klausījies, gan arī kārtojis eksāmenus.

Par profesoru Paulu Dāli

Dzimis 1889. gadā, 1914. gadā beidzis Maskavas Universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātes zinātņu nodaļu.

Pēc viņa iniciatīvas 1919. gadā LU izveidoja Filoloģijas un filozofijas fakultāti, kā arī 1920. gadā – Teoloģijas fakultāti. Dāle kā docents lasīja lekcijas filozofijā un psiholoģijā. 1928. gadā viņu ievēlēja par profesoru. Viņš bija LU Padomes loceklis, Latvijas Tautas universitātes padomes priekšsēdētājs, kā arī Mākslas un filozofijas nodaļas vadītājs. LU viņš organizēja eksperimentālo psiholoģijas laboratoriju, uz kuras bāzes 1938. gadā izveido Psiholoģijas institūtu. Pauls Dāle kā lektors darbojās Rīgas Latviešu biedrībā, bija priekšnieks Filozofijas un reliģijas zinātņu biedrībā. Profesors darbojās arī LU kristīgo studentu biedrībā un bija Kristus draudzes Meža parkā priekšnieks, un tur vadīja Bībeles stundas. Pēc 1940. gada pirmās padomju okupācijas likvidēja Filozofijas un Teoloģijas fakultātes. Dāle pazaudēja darbu un nonāca lielās materiālās grūtībās. Tā Akmentiņam zuda iespēja Dāles vadībā izstrādāt doktora disertāciju. Ar grūtībām Dālem izdevās dabūt darbu Valodas un literatūras institūtā. Garīgi salauztā un lielā trūkumā nonākušā profesora mūžs noslēdzās 1968. gadā. Apglabāts Meža kapos.

Profesors Dāle ir raksturots kā īstens ideālists, kas centās dzīvot saskaņā ar savu pasaules uzskatu, meklējot dzīves jēgu „darbīgā radošā mīlestībā uz Dievu un cilvēkiem.“

Gribu uzdrošināties apgalvot, ka Robertu Akmentiņu un Paulu Dāli vienoja liela gara radniecība.

Nav izslēgts, ka, ja nebūtu sekojusi 50 gadu garā padomju okupācija, Akmentiņš, izstrādājis doktora darbu, drīz vien būtu mēģinājis skolotāja darbu apmainīt pret darbu LU teoloģijas fakultātē. Tas arī notika, bet tikai 55 gadus pēc kara beigām.

Mana saskarsme ar Robertu Akmentiņu

Mana saskarsme ar Robertu Akmentiņu sākas 1941. gada rudenī, kad pirmo padomju okupācijas gadu bija nomainījusi vācu okupācija. Sākoties jaunajam mācību gadam, Jēkabpils pilsētas pamatskolas 5. klases audzinātāja Brunovskis jaunkundze paziņoja, ka mums būšot jauns ticības mācības skolotājs, vārdā Roberts Akmentiņš. Viņš esot ļoti gudrs cilvēks. Esot studējis gan teoloģiju, gan filozofiju un filoloģiju. Viņa dzīvesbiedre Lidija jau strādāja pamatskolā par latviešu valodas skolotāju. No 1941. gada rudens līdz 1944. gada pavasarim Akmentiņš bija mans ticības mācības skolotājs divus gadus Jēkabpils pamatskolā un vienu gadu Jēkabpils Valsts ģimnāzijā.

Akmentiņš bija beidzis LU Teoloģijas fakultāti, bet nebija izvēlējies ordinēta mācītāja darbu, bet ieguva skolotāja tiesības un 1935. gadā sāka savas skolotāja gaitas Jēkabpils Valsts ģimnāzijā.

Mēs bijām jauni jēkabpilieši, jo tikai 1941. gada janvārī pārcēlāmies no Pļaviņām uz Jēkabpili, tādēļ mums Roberta Akmentiņa vārds bija svešs. Vecajiem jēkabpiliešiem viņa vārds gan nevarēja būt svešs, jo no 1935. gada līdz 1940. gadam Akmentiņš bija skolotājs Jēkabpils Valsts ģimnāzijā un vadīja arī vietējo mazpulku nodaļu.

Pirmajā padomju okupācijas gadā viņš bija darbojies skolēnu pretestības grupā Viesturieši. 1941. gadā apcietināts un ieslodzīts Jēkabpils cietumā; notiesāts uz nāvi. Tikai vācu armijas straujāka ienākšana Jēkabpilī paglāba viņu no nošaušanas, kas bijusi paredzēta pēc stundas vai divām.

Par manu saskarsmi ar Robertu Akmentiņu Jēkabpilī jau biju rakstījis Laikraksta Latvietis 581. un 583. numurā 2020. gada 11. un 20. februārī. Zināma atkārtošanās ar tur rakstīto ir neizbēgama.*

Pamatskolā katru pirmdienas rītu sākām ar sapulcēšanos skolas zālē, ko ievadīja lūgšana, kurai sekoja dažādi skolas vadības paziņojumi. Ja nevarēja būt klāt Akmentiņš, tad šī lūgšana bija pavisam īsa – kāds no skolotājiem noskaitīja tikai Tēvreizi. Ja bija klāt Akmentiņš, tad bija vismaz 5 minūšu gara lūgšana. Lai gan mums visiem bija jāstāv kājās, esmu pārliecināts, ka nevienam skolniekam Akmentiņa lūgšana nelikās par garu un kājās stāvēšana par grūtu.

Viņa stundas esot bijušas saistošas, pat lielākie delveri palikuši klusi. „Ar nepacietību mēs gaidījām ticības mācības stundas,“ bija sacījusi kādreizējā viņa skolniece.

Nepilnās divās nedēļās vācu armija bija padzinusi boļševikus no Latvijas teritorijas un īsā laikā ieņēmusi lielus Padomju Savienības apgabalus. Mēs pat apsveicām vāciešus kā „atbrīvotājus“, bet mūsu cerība, ka Latvija varētu atgūt zaudēto neatkarību, nepiepildījās. Vācieši mūsu nacionālos centienus apslāpēja.

Pirmajā padomju gadā mēs bijām smagi cietuši, tādēļ, pilnīgi pamatoti, uzskatījām boļševismu par mūsu tautas ienaidnieku. Vismaz šajā jautājumā mums nebija konflikta ar vācu okupācijas varu. Varējām diezgan brīvi pieminēt mūsu tautas upurus dažādos piemiņas sarīkojumos, gan pieminot 14. jūnijā aizvestos, gan atklājot pieminekli Jēkabpils kapos sarkangvardu nošautiem latviešu patriotiem. Gandrīz vai visu šo piemiņas brīžu garīgo daļu vadīja Akmentiņš.

Kad Akmentiņš sprediķoja Jēkabpils baznīcā, tā bija ar dievlūdzējiem pilna. (Neesot ordinētam mācītājam, Akmentiņš varēja gan sprediķot kancelē, bet nevarēja iet altārī.)

Labā atmiņā palicis 1941./42. gada pamatskolas Ziemsvētku sarīkojums Tautas namā. Sarīkojuma garīgo daļu vadīja Akmentiņš, ļoti aizkustinoši runājot par Sibīrijas tundrās aizvestajām latviešu ģimenēm un skolas biedriem.

Sarīkojumu ar piemērotām Ziemsvētku dziesmām kuplināja skolnieku koris. Skolas mūzikas skolotāja A. Namniece, pianiste pēc izglītības, bija nokļūdījusies, izraugot mani skolas korī. Mana korista karjera bija īsa – tā bija mana pirmā un vienīgā debija. Neviens diriģents mani savā korī vēlāk neaicināja.

Tādu pašu neaizmirstamu ainu Akmentiņš uzbūra gadu vēlāk pamatskolas 1942./43. gada Ziemsvētku sarīkojumā, pieminot latviešu karavīrus, kas jau toreiz cīnījās austrumu frontē pret mūsu ienaidnieku – boļševismu.

Kā jau lasījām, Roberts Akmentiņš bija mans ticības mācības skolotājs vienu mācību gadu Jēkabpils ģimnāzijā (1943./44. mācību gadā – pēdējā pirms otrās padomju okupācijas).

Pēc 80 gadiem ir neiespējami atcerēties visu viņa stundās runāto. Noteikti runājām arī par ētiskām vērtībām. Tās viņš uzskatīja par absolūtām, t.i., ka tās eksistē, neatkarīgi no mūsu ieskatiem par tām. Cik to toreiz drīkstēja atļauties, krietnu laiku veltījām nacionāliem jautājumiem.

Kā jau tas Latvijas skolās bija pieņemts, skolotāji pamatskolniekus uzrunāja ar Tu, ģimnāzistus ar Jūs. Mēs, Akmentiņa bijušie skolnieki no Jēkabpils pamatskolas, gan lūdzām viņu, lai mūs turpina uzrunāt ar Tu, bet panākumu nebija.

Atceros pēdējo satikšanos ar Robertu Akmentiņu Jēkabpils ģimnāzijā 1944. gada pavasarī. Nākamajā dienā skolotājam bija jāierodas uz veselības pārbaudi, jo viņam bija paredzēta iesaukšana armijā. Kopā ar vienu citu klasesbiedru no Jēkabpils pamatskolas, garajā brīvstundā minūtes 20 pavadījām kopā ar savu skolotāju, protams, galvenokārt runājot par tā laika aktuāliem nacionāliem jautājumiem.

1944. gada jūlijā austrumu frontes cīņas jau noritēja uz Latvijas zemes. Jēkabpils krita padomju rokās 7. un 9. augustā. Negribēdami piedzīvot otro padomju okupāciju, desmiti tūkstoši latviešu devās bēgļus gaitās. Pirmkārt, uz Kurzemi, tad tālāk uz Vāciju un kādi arī uz Zviedriju. Šo bēgļu vidū bija arī Akmentiņu ģimene, kura bija atstājusi Jēkabpili kopā ar vienu mums pazīstamu ģimeni.

Kad sasnieguši Kurzemes krastu, Akmentiņam ir bijis jāizšķiras – braukt vai palikt? Brīvība vai Dzimtene? Tā bija izšķiršanās uz mūžu. Viņam izšķiršanās palikt dzimtenē nozīmēja apliecināt ticību Dievam kā Latvijas devējam un ticību Latvijas iespējamībai, tās atdzimšanai! Līdz pēdējam ar savu tautu būt vienotam un nešķirties, līdz pēdējam uz savas zemes būt drosmīgam un cīnīties. Līdz pēdējam kļūst par viņa izturības pamatmotīvu. (Normunds Kamergrauzis, Baznīcas gada grāmata 1995.)

Ordinēts mācītājs

Izšķīries palikt dzimtenē, Akmentiņš vienpadsmit mēnešus pirmskara beigām 1945. gada 11. aprīlī Kuldīgā tiek ordinēts par pilntiesīgu mācītāju.

Mācītāju skaits strauji samazinājās. 1936. gadā Latvijā bija 288 ordinēti luterāņu mācītāji, to skaitā 12,5% sievietes. 1944. un 1945. gadā, apmēram, puse no tiem bija devušies trimdā. Pēc kara beigām Latvijā bija palikuši tikai ap 70 pilntiesīgu mācītāju. Latvijas ev. lut. baznīca kā tāda gan turpināja pastāvēt, jo ticības brīvību formāli nodrošināja Padomju Savienības konstitūcija, bet praksē baznīca nonāca staļinismā varā, un sekojošie padomju gadi mācītājiem un draudzēm bija gandrīz neiedomājami grūti un pazemojoši.

Akmentiņš kalpoja Blīdenes, Stūru, Zvārdes, Kursīšu draudzēs, kuras kara darbībā bija palikušas bez dievnamiem, cilvēki dzīvoja bunkuros. Mācītājs dalījās evaņģēlijā un maizes riecienā, lielus gabalus staigāja kājām. Tad Remtes, Gaiķu, Grīvaišu, Rubas, Lutriņu un vēlāk – Saldus draudzē, kur viņš nostrādāja 30 gadus. Bija arī Kuldīgas iecirkņa prāvests. Draudzes bija trūcīgas, nācās strādāt par melnstrādnieku kolhozā, mežniecībā, fabrikā. Trūkums bija pastāvīgs iemītnieks ģimenē.

Grūti, neiedomājami grūti un pazemojoši Akmentiņam un viņa ģimenei bija šie gadi. Ģimenē uzauga divi dēli: Jānis un Roberts. Akmentiņš nekad un nekādos gadījumos nelocījās. Pat viņa dzīvesbiedre tika pazemota, lai varētu strādāt skolotājas darbu, viņu aicināja no vīra šķirties, kam viņa, protams, nepiekrita.

Mācītājs Guntis Kalme Svētdienas Rīta 2010. gada 23. janvāra numurā atstāsta Akmentiņa kādu reizi teikto: „Visi mācītāji, arī es, pastāvīgi tikām saukti uz čeku. Tur tu tiec tirdīts tūkstoš jautājumos, bet nekad īsti nezini, ko šoreiz no tevis grib izdabūt. – „Jūs, nacionālists!“ – man šādā sarunā reiz sejā svieda pašapzinīgs vīrs; ne vācieši jums bija labi, ne mēs. Zināju, ar ko riskēju, tomēr atteicu: „Esmu redzējis ķeizara laikus, septiņpadsmito gadu, deviņpadsmito un divdesmito gadu, četrdesmito un četrdesmit pirmo. Savām acīm esmu lūkojis šīs mājas pagrabos šausmu skatus, kas redzami arī grāmatā „Baigais gads“ attēlos; sakiet, kā pēc tā es varu kāpt uz mucas un skaļi kliegt: Lai dzīvo! Čekists uz to neesot sacījis neko un atlaidis.“

Bija jādomā par jaunu mācītāju sagatavošanu. Neskatoties uz visādiem ierobežojumiem un šķēršļiem, darbu sāka Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas Akadēmiskie kursi. Šajos kursos Akmentiņš sāka strādāt 1969. gada ziemā. Kursus pārveidoja par Teoloģijas semināru. 1980. gadā Akmentiņš kļuva par šī semināra rektoru. 1982. gadā ģimene pārcēlās uz Rīgu, lai viņš varētu būt tuvāk savai darbavietai. Taču 1987. gadā viņu no rektora darba atlaida. Mainoties apstākļiem, 1989. gadā viņu atkal lūdza atgriezties Teoloģijas semināra rektora amatā.

Seminārā laikā Akmentiņš izstrādāja savu doktora disertāciju – Rakstnieka Augusta Saulieša pasaules uzskata pamatproblēmu aktualitāte. Gadus vēlāk, kā to varam lasīt Svētdienas Rīta 2010. gada 12. jūnija numurā, Sv. Pētera draudzes mācītājs Atis Vaickovskis, atceras, kā Roberts Akmentiņš aizstāvējis savu doktora disertāciju Jaunās Ģertrūdes baznīcas konfirmandu zālē – ar referātu, koreferātu un apšaubīšanu – ar visu kā tas publiski notiek. Bijis skaisti un iespaidīgi. Šo semināru bija beiguši 58 klausītāji, kas visi strādāja par pilntiesīgiem mācītājiem. Arī vēlākais Latvijas arhibīskaps Kārlis Gailītis no 1971. līdz 1976. gadam mācījās šajā seminārā. Tāpat arī arhibīskaps Jānis Vanags mācījās seminārā no 1984. līdz 1989. gadam.

Tā sauktās Trešās atmodas laikā Akmentiņš ir piedalījies daudzos piemiņas brīžos, iesvētījis vairākus karogus un pieminekļus. Atdzimšanas un atjaunošanās kustības aktīvs dalībnieks.

Kad Latvijā bija sākusies Trešā atmoda, 1989. gadā Sidnejas Latviešu biedrība nolēma aicināt Robertu Akmentiņu teikt 18. novembra runu Sidnejā. Bija liels prieks atjaunot pazīšanos ar manu veco skolotāju. Vairākas dienas viņš pavadīja arī mūsu mājās. Sprediķoja Sidnejas, Melburnas un Adelaides draudzēs. Apbrīnojama bija viņa izturība, 18. novembrī viņš vispirms vadīja svētbrīdi skolā, tad teica sprediķi baznīcā un pēc tam svētku runu svinīgajā aktā.

Tanī pašā laikā, kopā ar savu māti Austrālijā ciemojās arī Akmentiņa students Teoloģijas semināra Sistemātiskās reliģijas zinātnes un filozofisko priekšmetu katedras subasistents Guntis Kalme.

Guntars Saiva
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl

* https://laikraksts.com/raksti/9453
https://laikraksts.com/raksti/9488