Kvīnslandes dienvidaustrumu lauku krogi (3)

Otrais turpinājums. Sākums LL744, LL745.

Esam mazliet aizkavējušies, izpētot O'Šenlī hoteli, bet nākošie krogi un naktsmājas ir tikai 21 km dienvidu virzienā, un pēc tikai stundas ceturkšņa iebraucam Alōrā (Allora), kur brošūra sola trīs krogus. Naktsmājas jau sarunātas Dzelzceļa (Railway) hotelī, un, atkal pa laimi, tieši pie durvīm brīva stāvvieta, kur Suzannai ērti piestāties.

Krogs labi uzturēts. Pirms saņemam augšstāva istabu atslēgas, izstaigājam apakšstāvu – ēdamistabu, bārus, spēļu istabu un koridoru. Visur tīrs un spoži. Būs ērta pārnakšņošana!

Kad piesakāmies saņemt istabu atslēgas, viesmīle paskaidro, ka diemžēl mūsu istaba atrodas citā vietā, bet tikai 100 m no šīs vietas – Komerciālā Hotelī, un pasniedz man atslēgas. Tomēr istabas cena ļoti godīga, tikai $60 par nakti, virtuvīte mūsu lietošanai bez maksas, un tēja un kafija pēc vēlēšanās. Labi, ka nebijām izkrāmējuši somas, pirms saņēmām atslēgas, un braucam tālāk uz Komerciālo Hoteli, kur atkal par laimi brīva stāvvieta (atkal!) tieši pie ieejas durvīm. Tomēr istaba otrā stāvā, un, tā ka man pienākas somas uznešanu pienākums, ierosinu Suzannai paņemt tikai rītam vajadzīgās drēbes un nepieciešamo nomazgāšanās piederumu somiņu.

Istaba pietiekam ērta mūsu vajadzībām. Otrās durvis izved tieši uz verandu, kas stiepjas ap stūri un dod plašu skatu uz miestiņu no divām pusēm. Tīra virtuvīte, vannas istabas netālu pa koridoru, bet manāmi lietotas, tādēļ, ka gan jau citi šeit arī pārnakšņo. Apakšstāvs aizslēgts, bet var redzēt, kur agrāk darbojās ēdamistaba un vairāki bāri. Stāsta, ka vienā kādreiz strādājis bārmenis, kam bija tikai viena roka! Grūti iedomāties, kā viņš varēja pieliet glāzē alutiņu bez incidenta.

Šajās dienās Āloras pastāvīgais iedzīvotāju skaits gandrīz 1500, un vietējie lepojas ar doto nosaukumu „vislabākais miestiņš lejupos“ (Best little town on the Downs). Ir domāts, ka vietas vārds cēlies no aborigēnu vārdu gnallorah (purvaina vieta), jo šeit apkārtnē vairākās vietās manāmi purvi. Plūdi bieži sastopami pēc lietus gāzēm. Jau 1827. gadā izlūku ekspedīcijas Kaninghēma (Cunningham) vadībā šķērsoja šo rajonu pēc Jaundienvidvelsas izpētīšanas pavēles, bet pastāvīgie iedzīvotāji sāka ierasties tikai pēc Kvīnslandes dibināšanas, apmēram, 50 gadus vēlāk. Jau 1903. gadā Alora bija ievērojams un plaukstošs centrs. Tur darbojās četras baznīcas, četri krogi, divas bankas, tiesu māja, policistu štābs, pilsētas nams, divas darbīgas miltus maltuves un kokzāģētava. Šajās dienās daudzas mājas no tiem laikiem un ievērojamas vietas ir ne tikai atzīmētas ar izkārtnēm un iekļautas plašā tūristu brošūrā, bet arī pierakstītas pavalstu vēsturiskā mantojuma sarakstā.

Tieši pāri par ielu no mūsu naktsmāju hoteļa atrodas izskatīgs krodziņš ar interesantu nosaukumu – Zilās govs krogs (Blue Cow Hotel). Pirms vakariņām laiks to apciemot un iegūt vēl vienu parakstu manā brošūrā.

* * *

No ārpuses ļoti izskatīga. Baltas ārpuses sienas ar ziliem logu un durvju rāmiem, un labi uzturētais dakstiņu jumts patīkami sarkani rozā. Ieeja ved uz neliela bāru kur jau sēž vairāki dzērāji, un es pieprasu glāzi alutiņu. Viesmīle, īpašniece Denize Delgleiša, pasaka ka pie viņas lielākā glāze esot „pots“, (285 ml tilpums), un pilda glāzi ar Kvīnslandes slaveno XXXX alutiņu. Kad pastāstu viņai pa mūsu lauku krogu sirojumu, viņa piedāvā smalku informāciju pa savu krodziņu un glīti parakstās mana brošūrā.

Krogs iesāka darbību 1866. gadā ar nosaukumu Kvīns Ārms Hotelis (Queens Arms), bet tikai vienstāvu. 1880.os gados krogs tika pārdots, un jaunais saimnieks izvēlēja citu nosaukumu – Roil Hotel un piebūvēja augšstāvu. Diemžēl, 1931. gadā krogs cieta milzīgu ugunsgrēku un nodega līdz pat pamatiem (Tāpat kā vairāki krogi, kur piestājamies šajā braucienā.), bet tika vēlreiz uzbūvēts. Kad šodienas īpašniece nopirka šo krogu, viņa mainīja krogam nosaukumu un ieveda jaunu pieeju kroga vadībā, kas atmaksājās, jo pēc tikai pāris gadiem – 2000. gadā ieguva godalgu Austrālijas Viesnīcu naktsmājas konkursā, lētās cenas sadaļā.

Manu, ka no sāniem Suzannas stāja norāda, ka esmu diezgan ilgi pavadījis laiku ar īpašnieci, un tad viņa iziet pa durvīm, kur biju jau manījis vairākus gājējus. Godīgi atvados un sekoju viņai. Aiz durvīm glauna istaba, dekorēta ar vietējām senlaiku mēbelēm, apgaismošanu un dekorācijām. Patiešām omulīga un aicinoša klientus pasēdēt ilgāku laiku pie izvēlētā atspirdzinājuma. Pasēžam arī mēs, jo laiks taču nav zaķis! Tas nekur neaizskries! Suzanna uzņem dažas fotogrāfijas, bet pienāk Denīze un prasa, lai to nedarot, tas samazina istabas paredzēto lomu, un iemeslu klientiem šeit nākt. Atvainojamies, un aparāts pazūd somā.

Bet tuvojas jau vakariņas, un atvadoties un atvainojoties par fotografēšanu, ejam pāri ielai, kur vakariņas sarunātas agrāk, kad iepriekš pieteicāmies saņemt guļamistabas atslēgas.

Laiks patīkami silts, un pasūtam vakariņas, sēžot uz verandas zem zvaigznēm, kur pie alus glāzītes un vīna pārrunājam redzēto un darīto šajās pagājušajās trīs ceļojuma dienās, kaut gan ceļa plāns rāda, ka ne tikai vēl pāris krogi apciemojami, bet arī pavadīsim divus vakarus kalnos – Maunt Bārnī (Mount Barney), kur mājiņa ar virtuvi rezervēta, bet uz dušu būs jāiet pāri laukumam.

No rīta, samaksājot rēķinu, saimniece parakstās brošūrā un ar smaidu paskaidro, ka viņa ir tā pati Robin Mails (Robyn Miles), kuras vārds parādās manā 2009. gada brošūrā kā īpašniece.

Kristaps Zariņš
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl