Novēloti sveicieni lielajā jubilejā, Eleonora!

Palielināt / Enlarge

Eleonora Šturma 2012. gadā. FOTO Edmunds Mickus.

Kad mākslas zinātniecei Eleonorai Šturmai apritēja 95. gadskārta – tas notika 12. februārī, pats gatavojos sevi pamatīgi saremontēt, lai atkal varētu turpināt savu iesākto dzīves ceļu. Tobrīd tas man bija pats svarīgākais. Tādēļ tad, kad man šo svarīgo notikumu atgādināja, es, kā ikviens būdams egoists, uzklausīju sacīto, tomēr nebiju spējīgs kaut ko darīt lietas labā. Par citu arī tad, kad slimnīcu atstāju un lēnām atkopos, nevarēju domāt, tostarp par tik mīļās kolēģes Eleonoras lielo jubileju, ja pašam jāveic visa organisma ritentiņu ieeļļošana un iekustināšana tālākai gaitai.

Un tomēr atkal un atkal nepadarītais laiku pa laikam galvā iešāvās un radīja nemieru. Beidzot saņēmos un gatavojos iekustināt savas radošās smadzenes, bet tad atklāju, ka pirms 5 gadiem publicēts mans raksts par Eleonoru. Tajā esmu uzskaitījis mākslas zinātnieces plašo darbības lauku un grandiozo veikumu – viņas nopelnus latviešu mākslas procesa fiksēšanā un izvērtēšanā ASV un arīdzan Kanādā, ļoti nozīmīgu rakstu sacerēšanā un publicēšanā. Tik plašas un pamatīgas zināšanas diez vai citam par kultūras procesiem Amerikā un Kanādā ir kā viņai. Eleonora ir bijusi klāt visur, kur kaut kas nozīmīgs notiek, iesaistījās visur, kur viņu aicināja. Iznācis arīdzan viņas rakstu krājums „50 gadus mākslai pa pēdām“ (apgāds „Mansards“, 2011). Sabiedrība arī viņas darbu novērtējusi, 1987. gadā piešķirot viņai PBLA Kultūras fonda goda balvu, Amerikas Latviešu apvienība 2010. gadā Atzinības rakstu, par tikko minēto grāmatu 2012. gadā atkārtoti PBLA kultūras fonds viņai piešķīris goda balvu tēlotājā mākslā, bet PBLA 2017. gadā iedevusi jubilārei Krišjāņa Barona prēmiju.

Tas bijis iespējams tikai tādēļ, ka Eleonora nav aizmirsusi savu latvisko izcelsmi, to veicinājusi arīdzan laulība ar izteikti nacionālo komponistu Arnoldu Šturmu. Jubilāre mīt tālajā Amerikā. Jubilāre līdz matu galiņiem ir latviete, lai kur viņa dzīvotu, domas tomēr pieder dzimtenei. Svešās zemēs gājušas dienas, mītas ielas, tur atstāti nospiedumi kopš jaunības dienām, arī tuvie cilvēki mīt tālajā pusē, tomēr vienalga sirds velk atpakaļ, kur dzīves dienas sākušās.

Jāatgādina vēl kāda jubilāres doma: „Ticu, ka ir kāda Augstāka Vara, kas visu vada un kārto, tādēļ par visu saņemto pateicos Dieviņam – par man piešķirtajām daudzējādi skaistajām mūža dienām, veselību, par mīļiem tuviniekiem, draugiem, dienišķo maizīti, jumtu virs galvas, par saprātu un par to, ka visus šos gadus Viņš tik brīnišķīgi mani vadījis. Kamēr veselība turas, spēju brīvi kustēties un pagūt visu to, kas silda sirdi, esmu optimiste.“

Pasauli pārņēmušais kovids nav ļāvis vairākus gadus Eleonorai būt Latvijā, taču, ticu, domās un atmiņās viņa ir šeit.

Novēlu Tev atkal būt tēvzemē un izbaudīt tās svētību!

Esam ar Tevi, Eleonora!

Tavs Māris

Mārim Brancim pievienojas laikraksta „Latvietis“ redakcija.