Manas atmiņas – Aspazija, Brigadere, Skalbe,...

Palielināt / Enlarge

Centrālā Paidagoģiskā Institūtā. Alma Neilande priekšā ar čūsku, aiz mugures viņai Jānis Greste.

Palielināt / Enlarge

Rakstnieku muzejā. Priekšā centrā (ar brillēm): Jānis Greste, pirmā no labās otrā rindā: Alma Neilande.

Palielināt / Enlarge

Rakstnieku muzejā. Jānis Greste priekšā (ar brillēm), Alma Neilande aizmugurē, otrā no labās.

Esmu Alma Kaziņa-Neilande, dzimusi Krieva. Kad 1925. gadā nobeidzu Cesvaines Vidusskolu, tad tanī pašā rudenī iestājos Valsts Centrālā Paidagoģiskā institūtā Jelgavā, Pasta ielā 25. Institūta matemātisko zinātņu nodaļas kursu beidzu 1917. gadā – 20 gadu vecumā. Manu sekmju rezultātus apliecināja direktors G. Odiņš, vicedirektors Fr. Dravnieks un sekretārs V. Videnieks. Latvijas valsts Izglītības Ministrijas Skolu departaments man piešķīra pilntiesīgas pamatskolas tiesības apliecību Nr. 6401.

Tā paša gada rudenī izglītības Ministrija sūtīja manī darbā uz Krāslavas pamatskolu. Tēvs nopirka man jaunu mēteli un cepurīti, un es lepni devos uz savu pirmo darbu. Mani pasniedzamie priekšmeti bija matemātika un dabas zinības vecākajām klasēm. Biju nostrādājusi tikai divas nedēļas, kad no Rīgas, no mana bijušā Institūta skolotāja Jāņa Grestes pienāca telegramma, ka es būtu vajadzīga kā tikko dibinātajā Rakstniecības, skolu vēstures un izrakteņu muzejā – Rīgā, Mednieku ielā 7, pārzine ar algu. Saprotams, saviļņoja tas, ka varēšu strādāt pašā galvaspilsētā – Rīgā! Ka varēšu strādāt Rakstnieku muzejā – tas būtu lielākais pagodinājums, kas manā dzīvē varētu notikt! Gāju pie skolas pārziņa. Kā varēja sagaidīt, pārzinis šaubījās, vai es tā vienkārši varētu atstāt izglītības ministrijas nozīmēto darbu. Mans lūgums bija tik pārliecinošs, jautājot – ko Jūs darītu manā vietā?! Krāslavas skolas pārzinis mani saprata. Teicās ar ministriju visu nokārtot. Tā arī izkārtojās, un es ierados Rīgā, Mednieku ielā 7, kur muzeja telpās man tika ierādīta istaba un virtuvīte.

Vispirms atmiņās gribu pakavēties pie sava izcilā skolotāja Centrālā Paidagoģiskā Institūtā – Jāņa Grestes. Viņš bija ķīmijas un dabas zinību priekšmetu metodikas pasniedzējs – plašajās lekciju telpās Upes ielā, Jelgavā, netālu no Driksas tilta. Laboratorijas bagātības – aparāti un vielu komplekti ķīmijai, minerālu kolekcija, izbāzti putni, lielā kaudze balinātu dzīvnieku un cilvēku kaulu, kas bija kā ārstam iepazīst aizmiegtām acīm – viss, viss palīdzēja apzināt priekšmetus bez grūtībām lieliskā skolotāja vadībā! Paldies skolotājam Grestem! Šeit arī –mēs, jaunie skolotāji, noklausījāmies mūsu skolotāja dzīves gudrības un viņa piedzīvojumus ar rakstniekiem, sevišķi par Blaumani, zīmīgās anekdotes, kas noderēja kā ilustrācijas.

Beidzot 1927. g. rudenī, ierados savā jaunajā darba vietā. Mani sagaidīja muzeja direktors Jānis Greste un kolēģija brīvprātīgo darbinieku. Vislabāk atceros skolotāju Pēteri Kūlu, Otīliju Jušēni, Mariju Bikerti, Teodoru Skuju un Martu Konrādi... visiem muzeja iekārtošanā bija daudz darba. Muzejam bija piecas telpas – viss mājas trešais stāvs. No ielas skatoties, labajā pusē bija rakstnieku darbu un personīgo dokumentu piederumu telpas. Atkarībā no zināmo rakstnieku manuskriptu krājuma, šo muzeja daļu sadalīja rakstnieku stūrīšos.

Kā Rūdolfa Blaumaņa draugs – Jānis Greste bija savācis plašu Blaumaņa darbu rokrakstu krājumu. Strādājot talkās, manuskripti tika sakārtoti vitrīnās. Vēl tagad spilgti atmiņā Blaumaņa Ugunī rokraksts Sestdienas vakars ienāca muzejā kā dzīvs – kā Blaumaņa un Grestes uzburts Jāņu vakara pārdzīvojums. Braku māte bija aicinājusi abus draugus nosvinēt Jāņus Braku mājās. Abi taisījušies, bet, kas sanācis, kas nē, – netikuši. Tā vietā sanesuši bērzu meijas Blaumaņa ielas nama jumta istabiņā. Krēslai metoties, atgūlušies un sapņojuši – redz, māte uzcepusi karašas, sasiets Jāņu siers, mīksts alutiņš, smaržo meijas, meitas novijušas vainagus. Kaut kur skan jau līgo! „Puisieši uz pirti,“ saka Blaumanis. „Meitieši uz pirti.“ Līgo, Līgo! Tā sapņo abi draugi – līdz acis veras ciet! Pēc laba laika klusi ceļas Blaumanis, iet pie loga izciļņa un stāv labu laiku pārdomās! Greste saprot, ka kaut kas top! Šoreiz „piedzimis“ Sestdienas vakars.

Šis Jāņa Grestes stāstījums dzīvi saistīja muzeja apmeklētājus. Tā katrs darbs jau tapis domās. Arī savā draugā – Jānī, Blaumanis samanījis rakstnieka-dzejnieka dāvanas, ieslēdzis istabā, lai rakstot. Pēc laiciņa – „nu vai ir?“ „Nav.“ „Domā vien!“ Atkal: „Nu, vai ir?“ „Vēl nav!“ Cik tad ilgi tā sēdēsi, kaut kas jāuzraksta! Tikmēr Blaumanis pacietīgi staigā uz pirkstu galiem, lai netraucētu. „Nu?“ – paveras durvis. „Ir” – nedroši saka Greste. Drošības dēļ jānostājās aiz galda. – „Sudrab stari vizo,“ Blaumanis smaida, „Govs pa ceļu bizo!“ Blaumanis noskaities ne pa jokam un meties draugam virsū. „Tu, tāds, tāds!“ Dzinies pakaļ pa trepēm, lejā.

Šeit gribu minēt arī Jāņa Grestes stāstījumu par Blaumaņa traģiskajām dienām. 1908. gadā bija jau tik tālu, ka maz vairs atlika cerību, ka varēs izveseļoties. Tomēr, varbūt vēl glābiņš Takahariju sanatorijā Somijā, ko bija izgādājusi gleznotāja Rozentāla kundze, somiete. Greste ved savu ļoti slimo draugu tālajā ceļā – gandrīz uz rokām. Tomēr pavīd cerības, paliek labāk, bet negaidot kādā septembra rītā atrod lielo rakstnieku mirušu... tikai 45 gadu vecumā. Greste dodas atkal uz Somiju, lai vestu savu draugu mājās. Kā Greste stāsta, viņš atrod turpat Somijā nelielu krematoriju; sarunā, ka pats iztīrīs krematorijas krāsni tīru, lai saņemtu „īstos drauga pelnus“. Urniņu iezārko, lai mājniekiem aiztaupītu lieku pārdzīvojumu un pārved mājās. Ar šiem stāstījumiem Blaumanis savā stūrītī it kā dzīvoja, apmeklētājiem kļuva kā personīgi pazīstams un tuvs. Bija ko pasmieties, bija ko noraust asaru.

Materiāli bija no daudziem rakstniekiem. Plašākie stūrīši bija Rainim, Aspazijai, Annai Brigaderei. Atmiņā Dārziņa Dzīvīte, dzīvīte – neliels ierāmējums, smalks rokraksts un dziedot liekas, ka tu smel no maza avotiņa.

Atmiņā plašs jubilejas sarīkojums Rainim Skolotāju mājā Dzirnavu ielā 12. Raiņa runas veids ne visai plūstošs, saraustīts, bet domas izteikti skaidras. Aspazijas uzstāšanās – spraiga valoda, ātra, it kā steigā, lai kaut kas nepaliktu neizteikts. Kāda raksturu starpība. Neatceros kādā sakarībā Skolotāju savienība iekārtoja Rainim istabu Durbes pilī pie Tukuma. Tas bija, apmēram, 1929. gadā. Tur grāmatu plauktos tika saliktas Raiņa grāmatas, kuras vienu daļu ņēmām no Raiņa un Aspazijas dzīvokļa Baznīcas ielā. Tā nācās pabūt plīša mēbeļu un portjēru diezgan veclaicīgi iekārtotā viesu istabā. Atšķirīga bija Raiņa darba istaba Durbes pilī – ar plašu rakstāmgaldu un mīkstu atzveltnes krēslu. Bijām kopā pulciņš muzeja darbinieku, kad ieradās arī pats Rainis. „Literatūra un Māksla“ (1985 – 1986 ) izdevumā ir uzņēmums, kurā visi sēžam uz Durbes pils trepēm. Man tas gods būt Rainim pie labās rokas. Rainis bija sajūsmināts par šo savu stūrīti. Kad atgriezāmies Rīgā, viņš mūs, dāmas – Birkerta kundzi un mani izvadāja pa mājām ar taksīti, kaut gan es iebildu, ka gan jau pati...

Kad Rakstnieku muzeja stūrīši bija sakārtoti un visi eksponāti ievesti kartotēkās, tad nācās vēl iekārtot stāva otro pusi. Tā bija zinātniska rakstura telpa ar plašiem Jāņa Grestes ķīmijas, mineraloģijas un citiem dabas zinību materiālu krājumiem. Netrūka pat terarijs ar indīgu (prāvu) čūsku. Telpas vidū bija mēģinājumu darbagalds. Šī telpa tika izmantota arī lekcijām. Vairākkārt te noklausījāmies Dr. prof. Teodora Celma lekcijas un rakstnieces Zentas Mauriņas saistošos lasījumus.

Atpakaļ rakstnieka muzejā. Iepriekš minēju dažus rakstniekus. Mums bija Blaumaņa, Annas Brigaderes, Kaudzītes Matīsa, Kaudzītes Reiņa, Dārziņa, Poruka, Skalbes Kārļa, Esenberģa Jāņa, Viļa Plūdoņa, Vīgnera, Lapas Mārtiņa, Persieša un Laicēna manuskripti. Mēs bijām bagāti! Laidām ziņu skolām, ka mums ir ko rādīt. Ilgi nebija jāgaida, kad sāka nākt ekskursijas pēc ekskursijas. Tā kā pa dienu biju vienīgā, kas varēja dot tuvākus paskaidrojumus, tad apmeklētājiem bija iepriekš jāpieteicas. Tuvāki komentāri, kuru man bija sakrājies diezgan daudz no Jāņa Grestes stāstījumiem, apmeklētājiem deva dzīvu ieskatu, arī pārdzīvojumu.

Lai vairāk muzeju izmantotu un iedzīvinātu, lēmām rakstniekus tuvināt jaunatnei – skolēniem, vai skolu jaunatni iepazīstināt ar rakstniekiem. Viens no pirmajiem sarīkojumiem tika veltīts Annai Brigaderei. Bija sastādīta, sazinoties ar skolu latviešu valodas pasniedzējiem, lasījumu, deklamāciju un dziesmu programma, ko izpildīja skolēni. Savu klātbūtni bija apsolījusi pati rakstniece. Tā 1928. g. 10. martā devos pie Annas Brigaderes. Kā bijām norunājušas, viņa jau gaidīja. Ciema kukulim bija izvēlējusies vienu no saviem jaunākiem darbiem – to bijām lūguši. Ar taksometru devāmies uz Mednieku ielu 7 un Rakstnieku muzeju. Mazs atelpas brītiņš manā istabiņā, tad devāmies uz rakstnieku stūrīti, kurā jau sapulcējušies svinīgajam gadījumam sagaidītāji – jaunatne.

Ienākot Annai Brigaderei, visi pieceļas. Iepazīstināšanu, ievadu saka Jānis Greste. Programmas ievadam kāds skolēns lasa – konspektīvi – Annas Brigaderes dzīves gaitas no mazās ganu meitiņas Anniņas līdz lielajai rakstniecei. Seko stāstu lasījumi un deklamācijas. Priecājamies, kad rakstniece taisa vaļā savu ciema kukuli. Lasījums pakluss, maigs, balsī dzirdams aizkustinājums par jaunatnes devumu. Viss saliedējies sirsnībā – rakstniece, jaunatnes – pavasaru ziedu ielokā. Dziedam Pūt, vējiņi...Sarīkojums beidzās ar mazām uzkodām. Bija skaisti. Vedu rakstnieci mājās – tai vaigā smaids un rokās ziedu pušķis.

Nākošā bija Kārļa Skalbes pēcpusdiena. Apzināti atkal skolēni, sastādīta programma. Muzejs jau laikus pilns čalu, jo ir daudz ko stāstīt. Noteiktā laikā ierodas pats goda viesis. Saņemam ziediem. Rakstnieks pats uzrunā klātesošos, sevišķi skolu jaunatni. Ir atkal dzīves stāsts. Tam seko neliels tēlojums no pasakas Kaķīša Dzirnavas skolēnu izpildījumā. Tad savu stāstu lasa pats rakstnieks. Viņa balss skan kā no pasaku valsts – ir klusa, salīdzinot ar jauniešu sparīgo devumu. Bet viss izlīdzinās, kad jaunie „ceļ priekšā“ savu labi izmācīto tekstu. Cik lepni var kādreiz teikt: „Es personīgi pazinu to rakstnieku!“

Ir atkal rakstnieku pēcpusdiena. Šoreiz pie mums ciemojas Antons Austriņš. Liels, spēcīgs vīrs, dobju balsi, lasot savu stāstu. Viņš skolēniem mazāk pazīstams rakstnieks. Tagad mēs viņu iepazīstam personīgi. Jo vairāk mēs apgrozāmies garīgajā pasaulē, jo pašiem rodas rosme – vai es arī varētu dzejot, vai uzrakstīt stāstu, ko citi lasītu? Varbūt es varētu tēlot? Kaut tā būtu – iešaujas doma.

Gatavojamies nākamajai pēcpusdienai, braucu uz Pārdaugavu pie Viļā Plūdoņa lūgt rakstnieku ciemos pie jaunatnes. Sastopu dzejnieku mājās. Apkārt čalas – ģimene. Stāstu, ka kādreiz viņa vadītā Jaungulbenes Siltā pamatskolā biju skolniece, tikai pie pārziņa Jurjāna. Plūdonis ieinteresēts redzēt Rakstnieku muzeju, saprotams, arī tikties ar skolu jaunatni. Norunājam dienu. Tad atkal brauci viņam pakaļ. Muzejs pildās. Rakstnieku sveicam ziediem. Mūsu viesis smaidošs, neliela auguma, apaļš. Plūdonis stāsta par sevi – kā kļuvis rakstnieks. Tika skaitītas dzejas no galvas un izteiksmīgi lasīti stāsti.

Tas viss 60 gadu atpakaļ. Bet vēl šodien – tikšanās personīgi ar dzīvajiem rakstniekiem – vien ir bijusi kā liela dāvana visam mūžam!

Noteiktajās stundās muzejs bija labi apmeklēts. Nāca skolotāji, skolēni, studenti, katram kāds mērķis mācību studijām. Manuskriptus uz mājām nedrīkstēja izsniegt, tādēļ piezīmes bija jāraksta uz vietas. Telpas vidū bija liels galds, pie kura varēja strādāt. Parasti sestdienās no Jelgavas iebrauca Jānis Greste. Tad kopīgi ar citiem brīvprātīgiem darbiniekiem, kas tika apzināti, tika veikti papildus darbi, jo eksponāti nāca klāt.

Reizi uz muzeju Jānis Greste atveda Kaudzīšu Matīsu. Sirmais rakstnieks bija aizkustināti pārsteigts, redzot sakopoto manuskriptu bagātību. Muzeja ziņā bija jau „Jauno mērnieku laiku“ manuskripta biezs sējums. To pacilājot un pašķirstot, Kaudzīšu Matīss izteicās, ka vajadzētu to izdot grāmatā. Kādā dienā ieradās izdevējs. Man nebija šaubu, ka šim cilvēkam ir tiesības manuskriptu norakstīt. Es pat palīdzēju atšifrēt diezgan grūti salasāmo, ātrumā rakstīto tekstu. Darbs bijis galā, kad izrādījās, ka tiesības izdot grāmatu pieder citam. Iedomājaties manas izbailes, arī sašutumu!

Skolotāju savienībā izpalīdzēju ar rakstu darbiem. Tā 1928. gadā nācās kārtot dokumentus ekskursijai uz Somiju. Iemesls – Rūdolfa Blaumaņa 20 gadu miršanas atcere (1908-1928). Takahariju sanatorijā nokļuvām 5. jūlijā. Bija skumji skatīties uz balkonu, aiz kura savu straujo un bagāto dzīvi beidza daudzsološs rakstnieks. (Netālu no tās vietas biju 1988. g. augusta beigās.) Toreiz bijām ap 25 ekskursantu. Ceļojām pa ezeriem līdz pašai Oulu upei. Brīnišķīgā Somija.

Ak, jaunam būt, nekas nav grūt! Kādreiz sapņoju – biju 1929. gadā iestājusies Latvijas Universitātes dabas zinātņu fakultātē. Mani vēl nebija atstājusi doma būt par skolotāju vidusskolā. Vairāki mācības spēki bija pazīstami no Centrālā Paidagoģiskā Institūta: Liberts, Straubergs ... Skolotāja Grestes ievirzītā dabas pētīšanā – ķīmijā, fizikā – nesagādāja grūtības. Pa starpu apmeklēju defektīvo bērnu audzināšanas kursus. Bet mans liktenis izšķīrās, kad 1930. gada maijā devos laulībā ar studentu vet.med. Nikolaju Kaziņu. Skumji bija, atvadoties no iemīļotā rakstnieku stūrīša. Manā vietā nāca Fr. Rokpelnis – viņš jau iepriekš tur bija piepalīdzējis. Es sāku strādāt Rīgas kurlmēmo (nedzirdīgo) skolā, kur nostrādāju 15 gadus. Darbs bija kvalificēts un svētīgs, kad rezultātā pēc 10 gadiem, skolēns atstāj skolu ar pilnu skaņu valodu.

Rīgas kurlmēmo skolā Marijas ielā kā darbvede strādāja Aspazijas brāļa meita Rozenberga. Kopā mēs kādreiz apciemojām Aspaziju Jūrmalā.

Manai pirmajai meitiņai Gunai, Aspazija veltīja Saulainajā stūrītī ierakstu: „Lai mazā Guntiņa izaug par lielu spožu Gunu, kas visā apkārtnē izplata sirds siltumu un gara gaismu! Vēlē Aspazija (paraksts) 17.11.1940.“

Guna bija šeit pie mums izcila aktrise. Viņa piepildīja Aspazijas novēlējumu. Bet nežēlīgā slimība Gunu izrāva no mūsu vidus 1986. g. 24. janvārī. Tik mīlestība, mīlestība vien – garu debess telpā nes!

Daudz no mana stāstījuma jums nemaz nebūs nepieciešams. Ko domājat izmantot – izrakstiet. Mana spalva tik nebeidz tecēt; jāsaka, gandrīz tāpat kā Jānim Grestem: „Dzīve – raiba kā dzeņa vēders!“

Alma Kaziņa Neilande,
dzimusi Krieva
16.7.1906. – 4.7.1995., Melburnā