Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Nekriškoņu aizdziedāšana

Dagnijas Dreikas pārdomas pirms Dziesmu svētkiem

Laikraksts Latvietis Nr. 749, 2023. g. 26. apr.
Dagnija Dreika -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Tuvojoties lielajam notikumam – Dziesmu svētkiem, šajos pēcsērgas un kara apstākļos prātā nāk apzīmējums, ko lieto abhāzi – Kaukāza kalnieši, izvadot aizgājēju. Viņi sanāk kopā un dzied, kamēr nelaicnieks izlaiž garu, lai to „aizdziedātu prom“. Savādā kārtā šo terminu (otpevaņije) lieto arī pareizticīgo baznīcvīri, tikai mazliet citā sakarā – kad kāds jau ir aizgājis. Man šis vārds atgādina senus rituālus ar „posta promdzīšanu“ un „nelādzību aizgainīšanu“. Varbūt tas pats arī ir.

Gribētos domāt, ka mūsu dziedāšanas svētki nebūs tikai izklaide naudīgiem cilvēkiem un tūristiem (Jo biļetes ar tādām cenām daudziem nav pieejamas, paliek tikai iespēja kaut ko redzēt un dzirdēt televizorā.), bet spēcīgs lādiņš, lai aizdziedātu prom aptrakušus diktatorus, ļaunprāšus, sumpurņus, stulbināšanas piemeklētus, nedomājošus vientiešus no apdumušo zemēm un līdzīgus radījumus. Sak', no meža nācis, ej turpat atpakaļ!

Protams, ir vēl dažas nianses, par kurām der atcerēties.

Dziedāt nozīmē – dziedināt

Šai atskārsmei ir dziļāka jēga, nekā mums pirmajā acu uzmetienā šķiet. Senči apzinājās, cik spēcīga terapija ir dziesma. Atkal pieminēšu abhāzus – viņu ir maz, tikai 70 000, toties garā ļoti spēcīgi. Ja kāds slimo vai ir cietis negadījumā, viņi sanāk un dzied tā dēvēto ievainojuma dziesmu. Esmu no viņiem dzirdējusi, ka kļūstot labāk. To derētu ielāgot laikos, kad pacientu skaits pie psihologiem un psihiatriem pieaug – neba ar tabletēm nekašus prom aizdziedāsi, šie tepat vien būs. Protams, ne jau jebkura ziņģēšana derēs. Kaut kāda nesakarīga vervelēšana sazin par ko vai bļaušana āža balsī nelīdzēs, ja nu vienīgi kļūs vēl šķērmāk ap dūšu. Tautasdziesmas gan varētu uzpurināt no panīkuma – tajās ir pareizā enerģētika. Tāpat kā Mārtiņa Brauna Saule, pērkons, Daugava, ko jau bija izvēlējušies par savu himnu kataloņi, bet nule arī emigrējušie baltkrievi, kas pie mums paglābušies no represijām – dzirdēju to atdzejojumā, un skudriņas skrien pār kamiesi, tāds spēks tajā ir. Allaž esmu domājusi par to, kādu ziņu vārdi nes. To uztver, ja pietiek prāta novērtēt. Vai arī apstrādā zemapziņa.

Dziesma, kas iznes domu, ir visuspēcīga, tā dod rīkojumus, ne velti senči dziedāja: Liku bēdu zem akmeņa. Tā sakot, lingvistiskā programmēšana, kā to sauc mūsu dienās – un ievirzošā melodija. Svarīgi ir, kam noskaņojamies. Ja nekāda koda nav, ziņa nepielec. Ir tikai murmulējums, kura jēgu neiegaumējam un neatceramies. Jo vēstījuma nav.

Mūziku nevar sacerēt tas, kurš neprot salikt notis pa plauktiņiem. Nez kāpēc ar vārdiem ir citādi. Ar tiem žonglē, nepārzinot to nozīmi un gramatiku.

Pētnieki apgalvo – esot vismaz seši iemesli mācīties dziedāt. Cerams, ka mūsu izglītības mūžīgie reformētāji nenolems, ka tā ir lieka greznība, jo tai ir arī veselības uzlabošanas funkcija. Svarīgi ir, ka mūzika un dziedāšana patīk visiem – arī tad, ja pašiem nepadodas, vismaz var klausīties! Mazi bērni ar prieku dzied, lai arī ne vienmēr notis ir pareizās. Taču – jebko var iemācīties. Arī tad, ja nav lielu dotību, jo – darbs spēj daudz, gandrīz vai visu. Un pretēji – talants, kas piešķirts kādam tāpat vien un ne par ko, reizēm top izšķērdēts. Kaut vai apsvērumos, kas, cik un kad maksās. Pieaugušie biežāk kautrējas dungot, baidīdamies vilkt greizi, ja nu vienīgi baznīcā var piebiedroties citiem savā meldiņā, un parasti skan gana labi. Turklāt pašsajūta uzlabojas. Par to ārsti esot tikuši skaidrībā jau sirmā senatnē. Tagad ir zinātniski apstiprinājies, ka dziedāšana nomierina, iespaido aknu un citu iekšējo orgānu darbību – šī parādība esot saistīta ar vibrācijām. Ne velti sevišķi iedarbīgi ir gregoriāniskie un Kaukāza tautu dziedājumi – to lieliski zina gruzīni un mazās kalniešu tautas, kas šādi dziedēja ievainojumus un kaites, palīdzēja pārciest bēdas, izpildot īpašas dziesmas. Esmu tās dzirdējusi – piedziedājums parasti ir trīsuļojošs, stiepts un skaists: Ua–raid–ā–ā... Viens no gruzīnu popmūzikas pārstāvjiem to pat izmantoja Eirovīzijā.

Nereti ir gadījies – liga jau klāt, bet baznīcā vai koncertzālē jūtamies labāk. Un ne tikai tāpēc, ka aizmirsām par slimību, sarežģījumiem un bēdām, nepatīkumiem pārsteigumiem un nelaimi.

Ārsti apgalvo: eksperimenti rādot, ka tikai piektā daļa šo viļņu darbojas ārējā vidē, bet 80% svārstību iekļūst ķermenī un stimulē orgānu darbību. Ne velti vairākās valodās vārds dziedāt nozīmē to pašu, ko apvārdot – šīm darbībām nav atsevišķu nosaukumu.

Mediķi skaidro: dziedot cilvēka diafragma paceļoties un nolaižoties, tādējādi masējot aknas, žultspūsli un zarnas. Žults aizplūstot, sekmējoties gremošana un toksīnu izdalīšanās, mazinoties sastrēgumi.

Interesanti, ka senajā Ēģiptē ar kora palīdzību ārstējuši bezmiegu un nervu saslimšanas, kā arī psihiskas kaites, tai arī mūslaikos ir ļoti svarīga vieta, kad ir darīšana ar emocionālo nestabilitāti, migrēnu, neirozēm, depresiju, fobijām. Arī – koriģējot stostīšanos un citus runas defektus. Ir noskaidrots – kad cilvēks dzied, viņa smadzenēs pastiprināti rodas endorfīni – prieka hormoni. Paaugstinās tonuss, koncentrēšanās spējas, fiziskā un garīgā aktivitāte.

Arī tradicionālās medicīnas pārstāvji zina – dziedot pacients trenē diafragmu un ribu muskuļus, ventilējot plaušas. Ir nepieciešams ātri ieelpot un lēni, pamazām izelpot. Asinīs palielinās ogļskābās gāzes daudzums, tādējādi stiprinot imunitāti. Cītīgi dziedātāji retāk slimojot ar elpceļu un saaukstēšanās kaitēm. To der atcerēties – profilaksei. Zinātnieki pētot vokālo nodarbību ietekmi uz hroniskajem bronhītiem, plaušu karsoņiem un astmu.

Ir zināms, ka saskanīgas dziedāšanas mīļotāji ilgi dzīvo. Klasisks piemērs ir jau minētie Kaukāza kalnieši. Operdziedātāju mūžs nav no īsākajiem, tie ir apguvuši pareizu elpošanu un paškontroli, diafragmas regulēšanu, tiem ir palielināts plaušu tilpums, spēcīgi sirds muskuļi. Daudzi palikuši uz skatuves ļoti ilgi. Tas attiecoties arī uz amatieriem.

Interesanti, ka vokālās prasmes uzlabojot arī izskatu, jo tādējādi tiekot trenēti sejas un kakla muskuļi, paaugstinot ādas tonusu. Tā nogludinoties, krunkas tik ātri neveidojoties. Stāsta, ka tāpēc dziedātājiem ilgi saglabājoties sejas ovāls, tie izskatoties jaunāki par saviem gadiem. To varam vērot, apbrīnojot mūsu dziedātājas un dziedošās aktrises – Inesi Galanti, Margaritu Vilcāni, Olgu Dreģi... Tie ir vērā ņemami paraugi.

Protams, dziedāšana nozīmē enerģijas atdošanu. Nodarbību stundā cilvēks zaudējot ap 120 kaloriju, bet diafragmas trenēšana liekot savākt vēdera muskuļus. Tādēļ arī apaļīgie dziedātāji parasti esot stalti – ar stāju.

Zinātnieki ieteic nākamajām māmiņām klausīties mūziku un dziedāt, lai nomierinātu sevi un mazo. Šūpuļdziesmas vai kaut ko klasisku, ja ir prasme, jo bērns spējot uztvert intonācijas. Ja uz auss uzkāpis zilonis, nebūt nav jādzied plašai publikai, to var darīt arī virtuvē, vannasistabā, dārzā... Skolotāji apgalvo, ka neesot tāda rūcēja, kurš pilnīgi neko nespēj apgūt. Tiem, kuri darbojas korī, esot vieglāk nodibināt attiecības ar citiem, sakārtot savu privāto dzīvi un karjeru. Jūdi sūtot savu jauno paaudzi uz mūzikas skolu tieši tāpēc – arī tad, ja lielā talanta nav. Ir arī citi labumi, piemēram, nerodas dažādas atkarības. Pieķeršanās mūzikai ir vēlamāka par citām.

Ezotēriķi apgalvo – Visumā jebkas esot ciešā saistībā: krāsas, skaņas, domas... Un ikkatra daļiņa no mūsu es vibrējot līdzi. 432 herci esot ļoti būtisks svārstību diapazons. (Tieši tajā savus šedevrus radījis slavenais Antonio Stradivari, viņa instrumentu noslēpumi nav atminēti līdz šim laikam.) Cilvēks tāpat kā dzīvais un nedzīvais kopums esot pakļauts pirmmatērijas virzībai caur esamību un fiziskajiem ķermeņiem. Cik aktīvi un kādos līmeņos – tas esot svarīgi visām funkcijām: atmiņai, imunitātei, veselībai, apziņai, emocijām un garīgajai attīstībai. Viena un tā pati mūzika dažādas personas iespaidojot atšķirīgi. Uz bērniem mūzika un dziedāšana iedarbojoties nepastarpināti – zemapziņas līmenī. Turklāt – neatkarīgi no tā, vai to klausās vai ne. Un turpmākā uzvedība esot atkarīga no tā, ko bērns dzirdējis un uztvēris. Ja tā būs vienīgi apdullinoša dārdoņa un ķērkšana – mums atliek tikai gatavoties turpmākajam, kas mūs diez vai iepriecinās. Terapeitiskiem mērķiem nederot ne tikai smagais metāls, bet arī tā dēvētā laikmetīgā mūzika, jo tā esot fragmentēta, melodijas aprautas, ar disonansēm, par harmoniju nav runas. Ir cilvēki, kuriem tā rada nepatīkamas sajūtas, skumjas, bailes, spazmas... Esmu no tā klausītāju loka, kurš izslēdz radio vai televizoru, tikko atskaņotais izsauc galvassāpes. Klausoties kaut ko klasisku, folkloru, tautasdziesmas vai putnu balsis, kaut kas tāds nenotiek nekad, tieši pretēji.

Lūk, ko vēstī vēstures annāles: „Bijušas pie Jēkuļu kapiem – mājas sauktas Jēkuļi. Tā kā mājas stāvējušas jo klātu pie kapiem, tad arī māju ļaudis varējuši ap pusnakti redzēt, kā miroņi, baltās drānās ģērbti, ar grāmatām rokās, stāvējuši katrs pie sava kapa un dziedājuši tik jauki kā eņģeļi. Varējuši dažu reizi pat no meldijas noprast, kāda dziesma tā esot, un vecais saimnieks paņēmis no plaukta dziesmu grāmatu, parādījis ikkuru dziesmu, kuru miroņi dzied, un pats lēnām līdz dziedājis.“

Kāds ir šī materiāla vēstījums? Manuprāt, veseli divi: pirmkārt, skaista dziedāšana pat nelaiķus spēj no kapa piecelt, un, otrkārt, tā jaudā vienot aizgājušos un palikušos.

Ir aprakstīts vēl kāds notikums, kad ceļinieks iemaldījies tajos pašos Jēkuļu kapos un nolicies tur gulēt, bet izdzirdis apakšā dziedam smalkā, jaukā balsītī: „Ko tu guli nediženis / Pie dižajiem ļautiņiem? Ne tev acis pārgrozītas, / Ne dzīsliņas izstaipītas.“ Ko šis sapratis no tās tautasdziesmiņas? Skaidrs kā diena – ka jāiet vien tālāk.

Kāds psihiatrs diagnosticējis mūsdienu cilvēka slimību: „Dziļa depresija ar fobijām, šaubām un ciešanām.“ Neharmoniska mūzika un lamuvārdu teksti šo stāvokli padziļinot. Esmu gatava piekrist. Viedi vārdi.

Skrienot tur, nezin kur, jāpaklausās, vai smalkā, jaukā balsīte ko nenodziedās, lai būtu duka iet savu ceļu. Vēlams – septiņu pamattoņu diatonikā – saka zinātāji. Protams, katram savs. Ķīnieši lāgā neuztverot Baha, Bēthovena un citu eiropiešu dižgaru mūziku, ja nav to īpaši apguvuši, jo viņu mūzika pamatojoties uz piectoņu pentatoniku, tāpat kā citām austrumu tautām, bet mums, protams, tā liekas dīvaina. Tā neharmonizējot eiropiešus, stāsta pētnieki; tātad ir paredzēta vietējai lietošanai.

Nianses un smalkumi

Gudrāki ļautiņi skaidro: 432 herci – harmonizējošās svārstības radot Pitagora spirāli ar izdaudzināto, bet neatminēto Platona kodu. Amerikāņu matemātiķis Džejs Kenedijs no Mančestras Universitātes Lielbritānijā gan esot paziņojis, ka atrisinājis šo uzdevumu. Platons esot piekritis Pitagora priekšstatiem par sfēru mūziku – nedzirdamo visuma saskaņu un savus darbus sakārtojis pēc šiem likumiem. „Tā viens no slavenākajiem Platona sacerējumiem „Valsts“ ir veidots no 12 daļām, pēc skaņu skaita hromatiskajā muzikālajā gammā, par kuru senie grieķi zināja,“ viņš apgalvo. „Turklāt stiķējumu vietās ir frāzes, kas šā vai tā attiecināmas uz mūziku vai skaņām.“

Pirmais mēģinājums pāriet uz 440 herciem esot noticis 1884. gadā, bet pret to iestājies Džuzepe Verdi. Tādēļ noskaņošanu „uz 1. oktāvas 432 hercu la“ sākuši dēvēt par „verdisko kārtību“. Pēc tās noskaņojot visus mūzikas instrumentus. Šo seno diapazonu atklājis medicīnas doktors Džozefs Puleo – par to savā grāmatā Dziedinošie kodi bioloģiskajai apokalipsei rakstījis Leonards Horovics. Vēlāk Dž.K. Digens no ASV, būdams fiziķa Hermaņa Helmholca skolnieks, 1910. gadā pārliecinājis Mūziķu federāciju atzīt 440 hercus par standartu. To 1936. gadā pieņēmis vācu propagandas ministrs Gebelss, kuram patika doma par satrakotu masu vadīšanu turp, kurp gribas. Arī šobaltdien netrūkst tādu, kuriem tāds nolūks varētu būt tuvs. Kuri tie ir? Varat trīsreiz minēt. Gebelsa raksturojumā teikts: „Veikls un nekautrīgs demagogs, kas visu kultūras dzīvi padarīja par nacisma ieroci.“ Tādu netrūkst arī šajos laikos. Atliek izlasīt šķirkli līdz beigām: „Kopā ar sievu un saviem sešiem bērniem izdarīja pašnāvību.“ Vai tā nav pārāk dārga maksa par varas priekiem, lai kādi tie bijuši? Ļoti pamācošs notikums.

Atceros vēl kādu imperiālistu ārpolitikas speciālistu – Disreiliju (Disraeli), kura moto bijis gana zīmīgs: Forti nihil difficile – Stiprajam nekas nav grūti. Un otrs, kas arī ir iespaidīgs: „Nekad nežēlojies un neko neskaidro!“ Mūsdienu politiķi gan vairāk pielieto otro principu, žēlojas gan vienā laidā. Cik zinām, arī viņa gals nebija nekāds patīkamais – no urēmijas. Kad angļu karaliene Viktorija, kuras interesēs viņš allaž darbojies, slimības laikā gribējusi viņu apmeklēt, ministrs atbildējis: „Nē, labāk ne! Viņa tikai lūgs mani nodot ziņu princim Albertam!“ Nezināmu iemeslu dēļ viņš nav vēlējies izpildīt šādu uzdevumu. Disreilija izteikums Ja gribu lasīt romānu, tad tādu uzrakstu, ir ļoti populārs mūsu dienās. Sak, ja man gribas citādu vēsturi, es to saceru! Tepat kaimiņos šo nodarbi sākusi Katrīna II, tagad viņas centieniem atradušies turpinātāji. Kādā reizē Disreilijs pat nosaucis grāmatas par cilvēces lāstu, jo deviņas desmitdaļas no sacerētajām ir blēņas. Izvērtējot to, kas nāk klajā šajos laikos, atliek viņam tikai piekrist. Ne tikai attiecinot to uz literatūru un Interneta daiļradi, bet arī uz mūziku un dziesmām, protams.

Diži radītāji palaikam bijuši gana lieli dīvaiņi. Atskatoties pagātnē, redzama varen savāda aina. Bēthovena ausīs nemitīgi skanējis troksnis – svelpoņa un zuzoņa nakti un dienu, varbūt tāpēc viņš juties dziļi nelaimīgs, nepacietīgs un pat nikns? Beigās kļuvis kurls un nav spējis saklausīt pat aplausus. Komponēdams bieži lējis sev uz galvas ledainu ūdeni. Spēlējis klavieres, ērģeles, arfu, vijoli. Cēlies agri, gatavojis sev kafiju no pašam vien zināma pupiņu skaita. Miris no dzeltenās kaites un aknu cirozes, turklāt ir zīmīgi, ka tad, kad viņš jau bijis nāves gultā, pienākušas divpadsmit pudeles Reinvīna – sūtījums no izdevēja, tāpēc dižgara pēdējie vārdi bijuši: „Cik žēl, cik žēl – par vēlu!“ Gana pamācošs stāsts.

Manis ļoti iemīļotais Šopēns gulējis ar koka zariņiem starp pirkstiem, lai tie spētu aptvert plašāku telpu, spēlēdams tos krustojis, jebšu tā darīt nav pieņemts, nemitīgi slimojis („Viņš visu mūžu mira!“ izteicies Berliozs.) un lietojis opiju, satraucies par savu manuskriptu tīrību (Licis draugiem tos šķirstīt baltos cimdos, un arī tad pukojies: „Mans dārgais, jūs esat smēķējis, kad to lasījāt!“). Radot Valsi Nr.3 Fa mažorā, viņš iedvesmojies no kaķa, kurš staigājis pa taustiņiem. Dīvainā kārtā – atceros – mani naktī reiz pamodināja siāmietis, kurš bija ielīdis pa logu un apguva klaviatūru. Šī sajūta man šķiet tik pazīstama...

Šopēna pēdējie vārdi bijuši: „Spēlējiet Mocartu, mani pieminēdami!“ Viņa bērēs dziedājusi poļu grāfiene Delfīne Potocka, kura bijusi viņa skolniece. Abiem bijis romāns 1832. gadā, viņš to dēvējis par Findelu un veltījis tai gan klavierkoncertu F minorā, gan kādu valsi. Šajā daiļavā bijis iemīlējies romantiskais dzejnieks Zigmunts Krasiņskis, kuru esmu tulkojusi, šo dāmu savlaik iemūžinājuši slaveni mākslinieki, tostarp francūzis Dobiņī.

Literatūrā gan vairāk aplūkots Šopēna sakars ar rakstnieci, kura varēja kļūt par Kurzemes hercogieni – Žoržu Sandu. Redzēju viņa izpolsterēto istabu Noānā, kur viss saglabājies kā tajos laikos. Esmu apmeklējusi gan Šopēna kapu Pērlašēza kapsētā Parīzē, gan Svētā Krusta baznīcu Varšavā, kur atrodas viņa sirds.

Šopēna draugam Listam esot patikuši visi viņa darbi, tikai ne Skerco B minorā, par iemesliem gan nekas nav zināms. Lists mūža beigās kļuva par franciskāņu abatu – tik reliģiozs viņš bija. Kad Vāgners, ar kuru viņš pret savu gribu bija saradojies, nočiepa kādu viņa tēmu un pēc tam par to atvainojās, Lists atbildējis asprātīgi: „Tagad vismaz kāds to dzirdēs!“

Protams, ir bijuši arī dižgari, kas rakstījuši depresīvu mūziku – tā par Brāmsu izteikušies vairāki mūziķi. Kāds no tiem vēstījis: „Kad Brāmss ir lieliskā garastāvoklī, viņš dzied: „Kaps ir mans prieks…““ Un otrs piebilst: „Pārāk daudz bārdas un alus!“

Ir pētnieki, kas apgalvo – 440 herci liekot ūdenim cilvēka ķermenī, kas 75–80% veidots no pilieniem, radīt haosu, nevis ģeometriskas figūras, kā antīkā harmonija. Tas esot saslimšanas un pat nāves sākums. Ezotēriķi sastādījuši veselu tabulu ar notīm, čakrām, krāsām, cilvēka ķermeņdaļām. Nots la esot – trešā acs.

Lai uzlabotu veselību, enerģētiku un pašsajūtu, tātad jācenšas pēc Verdi 432 Hz, nevis augstāka toņa 440 Hz, kas raida smadzenēm signālus par stresu – un vēl... kā jau minējām, padara klausītāju vieglāk vadāmu. Nav noslēpums, ka trakojošu pūli ir viegli novirzīt... kurp? Vai nav vienalga? Kaut vai – demolēt vilcienus, veikalus, autobusu pieturas, ar austiņām uz galvas skrienot zem auto vai pa vilciena sliedēm. Krievu karaspēku patlaban izklaidējot labi algoti muzikanti un dziedātāji. Sak, noklausies, sadūšojies un mirsti par tēvu zemi, lai kur tev tā būtu.

Un tā – Dziesmu svētki tuvojas. Vai esam gatavi? Kam?

Dagnija Dreika
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com