Lasītājas vēstule

Re, nepaguvām ne aci pamirkšķināt, ka mēnesis jau atkal aizsteidzies. Bet piedzīvots arī daudz, ja tā labi padomā. Ogres novada Suntažu folkloras kopa Saule svinēja desmit gadu jubileju. Man arī tika ielūgums uz pēcpusdienas koncertu. Pastrādāju dārzā, vēl aizsteidzos kapiņus sakopt, tad veikalā dienišķo pārtiku iepirku un visbeidzot devos uz koncertu ar domu, ka tagad var arī mazliet atpūsties.

Suntaži ir skaists, kopts pagasts apmēram 25 km no Ogres. Pagasta centrā atrodas pamatīgā Suntažu muižas pils, kuras zālē tad arī paredzēts sarīkojums. Pati pils ir ar ļoti interesantu vēsturi: daudzkārt nodegusi, bet atkal no jauna atdzimusi, būvēta arvien lielāka un pamatīgāka. Tā ir labi uzturēta, jo kopš pagājušā gadsimta divdesmitajiem gadiem pilī atrodas skola, tagad arī Suntažu mūzikas un mākslas skola. Lai gan pašā pagastā man sanācis būt ne reizi vien, pilī nebija gadījies ieiet. Šoreiz bija iespēja gida pavadībā izstaigāt daļu varenās ēkas un paklausīties, ko visu šī vieta ir izturējusi un pārdzīvojusi. Otro stāvu neredzējām, jo līdzekļu trūkuma dēļ tas vēl nav atjaunots. Toties varēja uzkāpt tornītī, no kura paveras vienreizīgs skats uz visu pagastu un tā apkārtni. Bet pili izstaigājām vēlāk, pēc koncerta. Vispirms jāpastāsta par pašu jubileju.

Vēroju, kā elegantā pils zāle pildās ar cilvēkiem – dāmas krāšņos tautas tērpos ierāda, kur var novilkt virsdrēbes un kur jāiet tālāk. Burtiski pārdesmit minūšu laikā zāle ir tik pilna, ka nav kur adatai nokrist. Un tad jau nāk paši jubilāri: ducis visdažādākā vecuma sievu, meiteņu un vīru, gandrīz katram savs instruments rokā. Dzirkstošā vadītāja Līga Broduža saka ievadvārdus par to, ka jubilejas koncerta programmai kolektīvs izvēlējies tikai Suntažos vāktas tautas dziesmas. Un tad tās skan. Balsis ir tik spēcīgas, ka, liekas, ievibrē katra klausītāja dvēselē, paņem un nelaiž vairs vaļā, vareni piepildot visu zāli, turklāt dziesmas ir nedzirdētas vai maz zināmas ar īpatnējām melodijām. Bijīgi klausos kā ko pārlaicīgu, maģiskas enerģijas pārpilnu. Vēlāk viena no dziedātājām – Māra Eipure man klusi pastāstīs, ka tieši tautas dziesmas viņai palīdzējušas noturēties pēc meitas zaudējuma. Citādi būtu sabrukusi uz nepiecelšanos. Mārai ir pāri astoņdesmit, bet nemaz tā neizskatās, sevišķi, kad uzvilkts tautas tērps. Savas mīļākās dziesmas par godu jubilāriem uzdzied arī folkloristi no Kokneses, Tukuma un Mālpils. Asprātīgi un smieklus raisoši ir arī citu pagasta iestāžu un kolektīvu apsveikumi. Galu galā sanāk nevis viens neliels koncertiņš, kā biju iedomājusies, bet vesels bezgala sirsnīgs un skanīgs sarīkojums ar lielu kopdziedāšanu un dārdošiem aplausiem. Kad svinīgā daļa izskanējusi, tie, kas te pirmo reizi, var iepazīties ar pili, – es arī. Tikmēr uzklājušies pīrāgu galdi un balle var sākties. Skatos neticamajā folkloristu enerģijā un dzīvespriekā un saprotu, ka netieku līdzi. Vēl drusku uzdejoju ar visiem, padziedu un tad jau spēki galā, bet balle vēl tikai uzņem apgriezienus. Tik krāsainu un līdz sirds dziļumiem piepildītu pēcpusdienu vēl ilgi atcerēšos.

Aprīlis ir dārza trakuma laiks: jāravē, jārok, jāsēj, jāgriež. Katrs krūmiņš un kociņš, katra puķu dobe grib būt apčubināta un aprušināta, atbrīvota no visa nokaltušā, slimā, apsūnojušā. Darba pilnas rokas. Mēneša pirmajās dienās siltumnīcā iesētie zaļumi jau ēdami un šķiet neticami gardi. Tomēr vislielākais aprīļa krāšņums ir ziedošās plūmes un ķirši, gaišzaļais plīvurs, kas uzbūries ne jau tikai augļu kokiem. Mēdz teikt, ka īsts dārznieks ik pavasari iestāda vismaz vienu koku. Mēs arī to cenšamies ievērot. Šogad mūsu dārzā ienācis persiks Maira – nelielais stādiņš jau pilns sārtu ziediņu. Pirmajā gadā tos vajadzētu noplūkt, bet roka neceļas. Eh, lai aug!

Latvijā valda Dziesmu un Deju svētku noskaņa – ik nedēļas nogali dažos novados notiek koru un deju kolektīvu skates, pārbaudot, cik labi apgūts svētku repertuārs. Skolas gados dejoju, pēc tam daudzus gadus dziedāju korī. Nu vairs ne, taču ne mirkli nejūtos ārpus šī procesa. Esmu kvalificēta (vai ne tik ļoti) klausītāja un skatītāja, kas turklāt dzīvo līdzi meitai, kura dzied Latvijas lielākajā korī Cantus Fortis. Tā vadītājs ir fascinējošais diriģents Ivars Cinkuss. Vairāk nekā simt cilvēku lielais kolektīvs godam nodziedāja skatē, pārliecinoši noturoties 1. pakāpes koru grupā. Klausījos, ko meita stāsta par skati, kā viņa vērojusi citu koru uzstāšanos un cik ļoti jau tagad sajutusi Dziesmu svētku noskaņu. Ak, nožēloju, ka neaizbraucu paklausīties Rīgas korus, bet tad padomāju, apskatījos grafiku un devos uz Ogres un Salaspils novadu koru skati tepat, Ogrē. Kas tas bija par baudījumu! Un novadā noteikti ir liels notikums. Tas notiek tā: Ogres kultūras centra zāles priekšā iznāk koris un tā diriģents, nodzied trīs dziesmas, kuras vērtē žūrija – septiņi Dziesmu svētku virsdiriģenti. Ogrē žūrijas komisiju vadīja Mārtiņš Klišāns, ļoti pazīstams un cienījams virsdiriģents. Vispirms dziedāja senioru un sieviešu kori, pēc tam jauktie. Acīs saskrēja asaras jau brīdī, kad žūrijas priekšā iznāca pirmais senioru koris no Lielvārdes. Dziedātāji safrizējušies un visādi saposušies, skaisti koncerttērpi, svinīgs satraukums. Viena dāma, tā ap astoņdesmit, balstās uz štociņiem. Bet dziedājums pārliecinošs. Es nezinu, cik punktus deva žūrija un man tas arī vienalga, tāpat kā nešķita svarīgi, vai kāds nepaņēma augšas, vai kāda notiņa izskanēja pavisam greizi. Nē, ne tas ir būtiski. Bet gan tā apgarotība sejās, tā pilnīgā nodošanās dziesmai, starojums, kas nāca no katra kora un uzlādēja zālē sēdošos. Klausījos vairākas stundas, bet šķita, ka varētu vēl un vēl. Tas bija kaut kas daudz vairāk par vienkāršu koncertu. Diemžēl visu dienu nevarēju palikt, tāpēc nedzirdēju mūsu Ikšķiles jaukto kori, kuru kopš pagājušā rudens vada pats Māris Sirmais, vairāku visizcilāko Latvijas koru bijušais un esošais diriģents. Bet nekas, to es vēl pagūšu. Pēc pandēmijas bija bažas, ka kori, sevišķi laukos, paputējuši, tāpēc daudzi visaugstākā līmeņa diriģenti nolēma pastrādāt ar mazpilsētu un lauku koriem un nostabilizēt tos.

Intriga arī uzradās. Pirms dažiem gadiem nodibinātais Rīgas projektu koris, kuru veido 40 pieredzējuši amatieru dziedātāji ar diriģentu Kristoferu Volšu-Sinku, Latvijā ieprecējušos amerikāni, tik perfekti nostartēja skatē, ka apmulsināja žūriju, un tā nolēma kori nevērtēt, liedzot tam piedalīties arī augstākā līmeņa koru sacensībā tieši pirms pašiem Dziesmu svētkiem – koru karos. Domstarpības un pārpratumi, skaidrošanās plašsaziņas līdzekļos, skates organizatoru atkāpšanās pieprasījumi un citas nepatikšanas. Pirmajā brīdī man likās, ka tas tikai par labu Dziesmu svētkiem, uzsit interesi un ceļ šo svētku prestižu, turklāt ar rāvienu visiem liela interese par Rīgas projektu kori un tā vadītāju. Bet nav tomēr labi. Pēdējā ziņa, ko ar rūgtumu paudis diriģents, ka koris atteiksies piedalīties koru karos, pat ja viņus uzaicinās. Saprotu viņu, jo svarīgākie ir paši svētki, ne jau pirmā vai otrā vieta, die's pas', pārspējot kādus līdzšinējos izcilniekus, kas pie savām stabilajām pirmajām vietām ir tā pieraduši, ka nevar iedomāties citādi. Nu jau man šis skandāls liekas nožēlojami provinciāls, kas atstāj mieles visā sabiedrībā un nerunā par labu Dziesmu svētku organizatoriem.

Draugi, savās atbildes vēstulēs vairāki no jums iesaka man pašu izlasītās grāmatas, par ko liels paldies, un lūdz vēl rakstīt par labām grāmatām, ko noteikti vērts izlasīt. No tām, kas manās rokās nonākušas šomēness, iesaku Jichoka Baševa Zingera Šošu (2022). Manuprāt, tas ir notikums latviešu grāmatniecībā – pirmais tulkojums tieši no jidiša. Un ne jau velti tikai pirmais. Bet par to jūs izlasīsiet tulkotājas Māras Poļakovas pēcvārdā. Romāna pirmo versiju no angļu valodas tulkojusi Irēna Birzvalka. Grāmata jūs ievedīs ebreju diasporā pirmskara Varšavā tik pārliecinoši, ka smelgs vēl ilgi. Kara šausmu tur nav, nebīstieties. Ir dzīvesveids, tradīcijas, sava dzīvesziņa un pasaules norišu izpratne – ne ar ko citu nesalīdzināma. Varbūt pietuvosieties apjausmai, ar ko ebreju tauta ir tik īpaša, ne ar vienu citu nesalīdzināma, visos laikos izsaucot tik daudz pretrunīgu izjūtu.

Kas jums jauns? Uz saziņu!

Sirsnīgi – jūsu Biruta,
Ikšķilē, 2023. gada 27. aprīlī