Augsti ciemiņi Pertā

Palielināt / Enlarge

Vēstnieka kompānija ar Pertas latviešiem Rietumaustrālijas muzejā. FOTO Anita Rudaka.

Palielināt / Enlarge

No kreisās: Ilmārs Rudaks, Veronika Makkenzija, Ians Čērčvuds, Jānis Purvinskis un Latvijas vēstnieks Marģers Krams. FOTO Anita Rudaka.

Palielināt / Enlarge

Pieņemšana pie Rietumaustrālijas gubernatora. No kreisās: Ieva Apine, Sandra Krama, vēstnieks Marģers Krams, Rietumaustrālijas gubernators Kristofers Džons Dosons ar kundzi Darilinu Dosonu un Goda konsuls Pertā Jānis Purvinskis. FOTO WA Government House.

Kad piektdien, 14. aprīlī, biju tikko atgriezies no Latvijas Goda konsulu Austrālijā sanāksmes Latvijas vēstniecībā Kanberā, jau pirmdien pie mums Pertā ieradās mūsu Latvijas vēstnieks Austrālijā Marģers Krama kungs ar kundzi un vēstniecības pirmā sekretāre Ieva Apines kundze oficiālajā vizītē Pertā, Rietumaustrālijā. Laimīgā kārtā viņu ciemošanās bija nokārtota protokola kārtībā caur Premjerministra kabinetu, un man tur nebija nekas darāms, tikai kā Goda kunsuls Rietumaustrālijā tiku lūgts augstos viesus pavadīt dažās tikšanās/prezentācijās.

Tomēr, kā jau ciemiņus sveikt Pertā, vēl pirms vēstnieka oficiālās vizītes daļas sākšanās, maza saimīte sanācām DV klubā pasēdēt un paciemoties ar Latvijas vēstniecības ļaudīm. Vēstnieks mums pastāstīja jaunākās ziņas no Latvija un minēja, ka ar 2024. g. 1. janvāri visiem 18 gadīgiem pilsoņiem, ieskaitot ārzemēs dzīvojošiem, vajadzēs reģistrēties militāram dienestam. Par šo ziņu bija vairāki jautājumi, kurus vēstnieks, par tik cik viņš zināja, arī atbildēja. Vēstnieks arī mums ziņoja, ka šogad notiks Valsts Prezidenta vēlēšanas. Pēc kādām uzkodām un glāzes vīna bijām visai omulīgi, bet diemžēl pie dziedāšanas tomēr nenonācām. Paldies Ilmāram un Anitai Rudakiem, kuri ciemiņus varēja aizvest atpakaļ uz viņu viesnīcu.

Nākošā dienā man ciemiņus jau bija jāpavada pie Rietumaustrālijas gubernatora – Viņa Ekselences godājamā Kristofera Džona Dosona (His Excellency the Honourable Christopher John Dawson AC APM). Gubernators ar kundzi mūs laipni uzņēma pieņemamā istabā pie gaumīgi klāta galda ar uzkodām, un sulainis mums piedāvāja tēju vai kafiju, vēlāk pienesot arī pa glāzītei vīna, ar ko tad uzdzērām uz Latvijas veselību.

Vēstnieks īsumā pastāstīja par notikumiem Latvijā un atbildēja uz gubernatora jautājumu par Latvijas valsts stāvokli sakarā ar krievu karaspēka Ukrainas iekarošanu. Par pašreizējiem apstākļiem mūsu kaimiņos gubernators bija informēts caur pasaules televīzijas ziņām. Vēstnieks pievērsa viņa uzmanību arī Latvijas vajadzībām risināt attiecības ar Austrāliju tirdzniecības jomā, ne tikai kā atsevišķu valsti, bet arī kā Eiropas Savienības partneri. Pēc fotografēšanās istabā un izejot laukā, vizīte gāja uz beigām, un gandrīz stunda bija paskrējusi mums garām. Valsts mašīna ciemiņus savāca un devās citās darīšanās. Kur man nebija ko darīt.

Mājās tomēr nevarēju doties, jo plkst. 13.00 bija atkal jāpavada ciemiņi jaunpārbūvētajā Rietumaustrālijas muzejā kopā ar vairākiem citiem Pertas latviešiem. Kamēr atradu kur nolikt mašīnu un aizgāju uz muzeju, tur man priekšā jau gaidīja Ilmārs ar Anitu un Laura Grīsle ar savu mazo dēliņu, un kamēr svarīgie ciemiņi ieradās ar valsts pavadoni, pamazām saradās arī daži citi Pertas latvieši papildināt mūsu kompāniju. Mums bija speciāls pavadonis un jaunāka pavadone, kuri mūs izvadāja pa muzeja svarīgajām vietām, mūs brīdinot, ka lai visu redzētu, mums būtu nepieciešams laiks ilgāk nekā vismaz vesela diena. Mēs kāpām pa trepēm uz laikam kādu trešo vai stāvu un apkārt vitrīnām un redzējām gan Austrālijas dabas bagātības izrakteņos, gan dabā. Varējām pieskarties dažādiem akmeņiem un aptaustīt kaut ko, kas izskatījās kā zelts utt.

Tad pienācām pie vitrīnas, kur rādīja 20. gs. piecdesmito gadu migrantus tādus, kādi bijām mēs, un mums pastāstīja par vienu latviešu ģimeni un īsu tās dzīves stāstu. Stāsts saprotams, bija līdzīgs visām citām mūsu ģimenēm, kuras tai laikā bija iebraukušas Austrālijā. Beidzot nonākot atpakaļ pie ieejas un pēc fotografēšanās mūsu muzeja apciemojums bija beidzies, un mūsu ciemiņi atkal devās vēl citās pieņemšanās. Es un mēs citi pertieši varējām visi doties mājās, jo diena bija skaista, saulaina un labāk būt kaut kur saulītē, ne muzejā. Bet muzeja apskate bija ļoti pieblīvēta ar pārāk lielu apskates loku, ko visu nevarēju ieņemt vai novērtēt. Tā nu man šī diena bija galā, un varēju braukt mājās.

Nākamajā dienā man bija jāpavada vēstnieks un viņa kompānija pie Pertas lordmēra. Visi ieradāmies laikus, kur pilsētas klārks mūs sagaidīja, un mērs iznāca un aicināja mūs savā pieņemšanas zālē. Caur zāles logiem pavērās skats uz skaistajiem Swan (Gulbju) upes ūdeņiem, kur saulītes apspīdētas peldēja vairākas izpriecu laivas. Skats, ko vislabāk var izbaudīt no Pertas augsto namu augšējiem stāviem. Mērs mums lūdza apsēsties un piedāvāja vīna glāzi ar kādām uzkodām. Mērs bija ļoti viegli runājams, bez nekādām oficiālām manierēm. Pats viņš esot no grieķu cilts, atbraucis šeit kā mazs bērns, tātad arī iebraucējs, tāpat kā mēs latvieši. Laiks bija pavadīts solīdi bez kādas lielas spriedzes. Arī šeit runa pievērsās Ukrainai un tās brutālajam uzbrukumam un mūsu valsts dzīvei Latvijā šajā klimatā.

Šķiroties viņš man atgādināja, ka droši vien mani atkal redzēs Eiropas dienas svinībās 9. maijā? Ar to arī šī vizīte bija galā, un es biju atkal brīvs un pateicīgs par iespēju paciemoties ar Latvijas vēstniecības ļaudīm šeit Pertā. Nākamajā dienā mūsu ciemiņi devās mazā atvaļinājumā apskatīt Rietumaustrālijas Ziemeļus. Cik viņi būs varējuši saskatīt saules aptumšošanos, nezinu, bet domāju ka kaut ko jau būs redzējuši.

Jānis Purvinskis
Laikrakstam „Latvietis“