Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

Uldis Roga. „Pie pārbrauktuves“, 2023. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Uldis Zuters. „Rīts mežā“, 2023. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Jānis Kalniņš. „Kurzemes jūra“. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Laura Vizbule. „Melnais tīkls“. 2021. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Linda Freiberga. „Ražas mēnesis“. 2022. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Kate Seržāne. „Tagad“. 2023. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Elita Šmēdiņa. „Austra“. 2019. FOTO Māris Brancis.

Tā šīgada Pavasara izstādi Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejā nosaukusi Jelgavas Mākslinieku biedrība. Izstādes nosaukumā minētā dažādība apliecina to, ka katrs mākslinieks ir neatkārtojama personība, tai katrai ir savs īpašs, tikai viņam raksturīgs rokraksts, ikviens izceļas ar savu profesionālo varēšanas līmeni, ar savu apdāvinātības pakāpi, arī interešu loku. Tas nozīmē, ka sacītais nodrošina pašas izstādes darbu daudzveidību. Bez šaubām, mākslinieka veikumu ietekmē apkārt notiekošais, personīgās dzīves kolīzijas. Tāpat viņus iespaido tas, kas norisinās apkārtējā pasaulē, tostarp netālajā Ukrainā.

Kas jauns ieraugāms Jelgavas mākslinieku darbos, kad beigusies visu ierobežojošā pandēmija, kad atkal varam brīvi komunicēt, brīvi radīt, brīvi izlikt apskatei tapušos darbus un kad viss ir atkarīgs no paša autora?

Izstādē, kā parasti, dominē glezniecība dažādās tehnikās – eļļas, akrila, pasteļa, akvareļa krāsās radīta. Pārsvarā jelgavnieki priekšroku dod reālam pasaules skatījumam, viņu darbi ir iekšējas harmonijas caurstrāvoti. Mazāk viņus piesaista tā saucamās laikmetīgās mākslas ekstravagances un pārmērības, uztieptie oriģinalitātes meklējumi, kā arī nepadodas šībrīža modes tendencēm mākslā.

Kā par brīnumu, glezniecībā negaidīti iezīmējas interese par portretu, tātad izcentrējas individualitāte kā izceļama vērtība. Tiesa gan, tas nudien nenozīmē, ka visas jaunākās ģīmetnes ir profesionāli augstvērtīgas, jo cilvēka personības attēlošana neaprobežojas tikai ar līdzības atainojumu, taču ne vienmēr viegli panākama. Modeļu lokā ir paši autori vai viņiem tuvi cilvēki (Ritma Zikmane-Lagzdiņa, Agnese Krastenberga). Turpretim Uldis Roga netiecas pēc glaimošanas, savukārt Inita Vilks centusies uzgleznot Aspaziju jaunībā dzejas krājuma Sarkanās rozes sacerēšanas laikā, izmantojot pazīstamo foto uzņēmumu.

Kā parasti, visplašāk pārstāvēts ainavas žanrs. Šobrīd Jelgavā vecākā gleznotāja Ulda Zutera darbi visbiežāk ieturēti vēsos toņos, atainojot kādu dabas stūrīti. Pēdējā laikā motīvus viņš atrod Langervaldes parkā, kura tuvumā mākslinieks dzīvo. Daudz plenērā glezno Ligita Caune, piemēram, attēlojot Daugavas rāmo plūdumu Krāslavas tuvumā. Vecmeistariem radniecīgā skatījumā iezīmējas Jāņa Kalniņa ainavas Kurzemes jūrmala, Rudupīte un Užava, apliecinot autora tonāli smalko krāsu izmantojumu un rāmo pigmentu triepienu. Arvien vairāk akrila krāsām pievēršas Uldis Roga, kuru pazinām kā izcilu akvareļu meistaru, un viņš nereti izmanto ainavu kā iespēju parunāt par dzīves būtiskām lietām, piemēram, par vecuma traģiku (Pie pārbrauktuves un Pāri laipai). Ar lielu pietāti pret dabu, pret īstenību un mākslu glezno Lolita Zikmane, tāpat pasteļglezniecības vecmeistars Edvīns Kalnenieks.

Raimonds Līcītis savas emocijas sparīgi izber uz kartona ainavu impresijās. Ilona Drīliņa abstrakti ievirzītajos darbos balstās uz niansētu toņu izmantojumu, kamēr Aļona Prokofjeva personīgās vizuālās idejas ietērpj ģeometriskos krāslaukumu kārtojumos. Savukārt dekoratīvi harmoniskos rakstos top Lauras Vizbules darbi.

Visai plašā spektrā parādās klusās dabas jelgavnieku skatē. Te jāizceļ Elitas Kaņepes pasteļi, klasiskā skatījumā tverot te sēnes un ķirbjus, te ziedus. Smalki niansēti ir Lindas Freibergas violetajos toņos atainotie Ražas mēneša augļi un puķes. Anda Buškevica mūsu laika dramatismu atklāj gandrīz vai monohromi tvertajā klusajā dabā Ilgi gaidītā smarža.

Jelgavnieki maz nodarbojas ar grafiku. Pat māksliniece Kate Seržāne, kura atzinību Eiropā guvusi ar sēpijām par iemīļoto zivju tēmu, arvien biežāk pievēršas glezniecībai, kā tas ir Pavasara izstādē, kurā viņa izlikusi apskatei darbu Tagad no cikla Servēts. Tajā teju monohromi attēlotajā ūdens virsmā peld makšķernieka pludiņš, tātad, lai gan tverts ūdens nemierīgais kustīgums, taču vienalga iezīmējas zivju tēma.

Bet tekstilmāksliniece Vita Makra blakus nelielajam gobelēnam Pelēkais zaķis atgādina par pagājušajā gadā notikušo jelgavnieku plenēru, kad māksliniece ļoti rūpīgi, pat skrupulozi ar zīmuli fiksēja Aizmūrēto vēsturi Vecaucē, caur detaļām pastarpināti vēstot par aizgājušo laiku šajā Zemgales pusē un Latvijā kopumā. Savukārt Mārīte Leimane eksponējusi lielāku tekstiliju Purva maldugunis.

Laiku pa laikam maz lietotai grafikas tehnikai kologrāfijai (augstspieduma tehnika, kurā metāla plašu vietā izmanto kartonu) pievēršas Inese Mīlberga, kura virtuozi prot to izmantot, atainojot pilsētas fragmentus – pagalmus un vecas ēkas. Turpretim ādas apdares māksliniece Ilizane Grīnberga virtuozi izlieto līniju kā izteiksmes iespēju.

Vienmēr skatītājus piesaista Petras Derkins asamblāžas un kolāžas, kurās asprātīgi runā par laiku, kurā esam dzīvojuši. Šoreiz arī Kristīne Landau-Junkere pievērsusies kolāžai, radot harmonisku un noskaņā gaišu darbu Spirgtais vējš.

Atgriežoties pie portretu žanra, jāatklāj, ka izstādē eksponēti divi tēlniecības darbi – Nellijas Skujenieces Emīlija un keramiķes Ilzes Emses-Grīnbergas baltmālā veidotais Zemes skūpsts, kas tapis pandēmijas laikā. Viņa jelgavniekus iepazīstina ar šamota simpozijā Užventē (Lietuva) radīto Maitaki. To foto uzņēmumā fiksējis Māris Grīnbergs, kurš piedalās izstādē ar Neapolē fiksēto ielas skatu. Savukārt Dzintra Žvagiņa rāda vairākus darbus no foto projekta Sapinusies. „Hairs”, bet Eduards Kapša nosaucis fotogrāfiju zīmīgā nosaukumā “24.02.2022”, t.i., tajā fiksēta diena, kad Ukrainā iebruka Putina Krievija un Eiropā ielauzās karš, iemūžinot ukraiņu balerīnu, kura uz laiku savu mājvietu radusi Latvijā.

Vēl jāpiezīmē, ka izstādē bija skatāmas Asnates Marts Zuteres vitrāžas, ienesot kopējā ekspozīcijā rotaļīgu piesitienu. Arī leļļu māksliniece Elita Šmēdiņa kompozīcijā Austra no papīra un kartona izveidojusi daudznozīmīgu scēnu, kas stāsta par vecās sievietes aizgājušo mūžu, par reiz piedzīvoto mīlestību, no kuras tagad palikušas vien skumjas atmiņas.

Bijušais kā jauks nospiedums paliek atcerē un, ja esi mākslinieks (vai dzejnieks un mūziķis), pagājušās dienas grodi atklājas gleznās, grafikas lapās, skulpturālos veidojumos vai cita veida kompozīcijās. To apliecina arīdzan jelgavnieku Pavasara izstāde, kuru domas, pārdzīvojumi un piedzīvojumi dzīvos tālāk krāšņos tēlos. Kā redzams dažādība ne tikai šķir, bet arī vieno.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“