Latviešu Ciemam 25 gadi

Palielināt / Enlarge

Latviešu Ciems 1989. gada aprīlī. (Plašāka panorāma redzama, klikšķinot uz šī attēla.) FOTO Ilze Nāgela.

Palielināt / Enlarge

Ja sveštautieši par latviešiem esot kādreiz teikuši, ka tā ir tāda maza, kašķīga tautiņa pie Baltijas jūras, tad par Latviešu Ciemu Melburnā var teikt, ka tā ir dzīves vieta mazai, saticīgai latviešu tautas daļiņai Melburnas Zilo kalnu (Blue Dandenongs) pakājē.

Šim Latviešu Ciemam šogad aprit apaļi 25 gadi! Divdesmit pieci gadi neizklausās pārāk ilgs laiks, bet no ciema dzimšanas līdz šai dienai ir nostaigāts garš, darba un uzupurēšanās pilns ceļš. Ciema galveno celmlaužu gods neapšaubāmi pienākas Arvīdam Prodam un Rutai Slapjumai.

Pie zemes meklēšanas, plānošanas, organizēšanas un plānu īstenošanas piestrādājuši daudzi jo daudzi, bet lai visus vārdus pieminētu, vajadzētu rakstīt grāmatu. Lai man piedod tie darbinieki, kuru vārdi šinī rakstiņā nav pieminēti, kaut viņi to būtu pelnījuši. Jāpiemin Pēteris Leja, kurš man stāstīja, ka viņš atradis šo vietu, kur Ciems tagad atrodas un ieteicis to komitejai.

Priekšdarbi, Savstarpējās palīdzības biedrības dibināšana, zemes meklēšana un atļauju sagādāšana (gan Hērstbridžas (Hurstbridge) apkārtnē, gan Dienvidvantirnā (South Wantirna)) ilga no 1973. gada līdz 1985. gadam.

1985. gadā sāk būvdarbus Latviešu Ciemam. 31. martā liek pamatakmeni un 14. jūlijā jau aprūpes namam svin spāru svētkus.

Pateicība, protams, pienākas ne tikai plānotājiem un līdzekļu gādātājiem, bet arī tieši būvdarbu veicējiem – būvfirmai LEMCHENS–SKULTE Pty. Ltd.

Visu ciemu jau neuzcēla vienā rāvienā. Aprūpes nama celšanu varētu sadalīt trīs galvenos posmos, bet dzīvojamo mājiņu celšanu četros posmos. Jā, iesākumā aprūpes namam bija 30 istabas un liela virtuve, tad šodien ir 55 istabas, modernizēta virtuve un plašas ēdamtelpas.

Privātās dzīvojamās mājiņas (celtas pa 10 uzreiz) iesākuma gados bija 42, šodien ir 53 mājiņas. Tās veido Augšas ciemu un Lejas ciemu.

Tad vēl nāk klāt baznīciņa, liels sabiedriskais nams, kur notiek visvisādas nodarbības un viesības; plaša divu autobusu garāža un noliktava, un dažādi iekšējās pārbūves darbi, kas izveidojuši bibliotēku, talcinieču virtuvi, ārsta un friziera kabinetus, plašas iemītnieku atpūtas telpas un privātas vannas istabas aprūpes nama istabiņām (agrāk daudzām bija pa divām viena).

Gandrīz varētu sacīt, ka būvdarbi nekad nav tā īsti apstājušies – kad kaut kas nobeigts, tiek plānots nākošais solis. Patlaban notiek aprūpes nama kopējo, publisko telpu pārkrāsošana un grīdas tepiķu apmaiņa pret jauniem.

Aprūpes nams godam nopelnījis valsts iestāžu piešķirto akreditāciju uz nākošiem trim gadiem.

Pārmaiņas 25 gados bijušas lielas. Arī no pirmajiem privāto mājiņu iedzīvotājiem palikušas tikai divas – Ausma Pomere un Ella Rolova – daudzi jau pārcēlušies uz debesu ciemu dzīvot, bet Latviešu ciems nekad nav bijis tukšs – vienmēr nāk jauni un atkal jauni. Ciema iemītnieki nav no Melburnas vien; šeit ir, vai ir bijuši cilvēki no Sidnejas, Adelaides, Brisbanes, Pertas un pat no Jaunzēlandes.

Par visiem šiem darbiem, darbiņiem, aprūpes nama problēmām, Augšas un Lejas ciema problēmām – par būšanām un nebūšanām – jārūpējas ciema pārvaldniekam Ivaram Cirainim. Viņš kā Ciema administrators strādā jau kopš 1986. gada, kad Ciems bija tikai vienu gadu vecs, un viņam neapšaubāmi ir jāpateicas, ka mums ir tāds Ciems, ar ko varam lepoties. Nākošā lielā darba darītāja ir Hostel Supervisor Māra Piksone, kura sāka Ciemā strādāt 1989. gadā. Lai rūpētos nevien par labiem, bet arī par latviskiem ēdieniem, virtuvē strādājušas pirmklasīgas pavāres. Liela pateicība pienākas tai talcinieču grupai, kas iesākuma gados nevien vārīja un veica visus citus virtuves darbus, bet bieži arī pašas dāvināja produktus.

Pirmā pavāre bija Mirdza Ozoliņa, tad sekoja ilggadējā Gundega Druva un vēlāk palīgā nāk Karmene Baumane. Viņām visām pienākas sirsnīga pateicība. Rasma Hartmane-Vugule bija pirmā vadītāja talcinieču grupai, kas sāka milzīgo līdzekļu sagādes darbu, kas turpinājās vēl šo baltu dienu. Un šeit no visas sirds jāpateicas visiem, visiem tautiešiem, kuri kā sākuma gados, tā visu 25 gadus ir ziedojuši un atkal ziedojuši – Latviešu Ciemam – paldies!

Talcinieču grupas vadību turpināja M. Saulīte, kura iesāka arī regulārus pensionāru saietus, kurus šodien vada Valija Kroforda (Crawford). Valija arī nenogurstoši strādā Ciemā – sociālās aprūpes darbā. Talcinieču grupas vadītāja nu jau vairākus gadus ir Ingrīda Ozoliņa-Houke (Hawke) (pirmās pavāres Mirdzas meita), kura turpina talcinieču 1974. gadā iesākto līdzekļu sagādes darbu, bet trīs lielie sarīkojumi gadā jau nav vairs tikai līdzekļu sagādes – tie kļuvuši par Ciema iemītnieku un ārpuses tautiešu sadzīves un kopēju prieku veicinātājiem.

Ingrīda Ozoliņa-Houke un Irēne Ziedare ir Ciema kantora darbinieces, bez kuru nenogurstošās darbošanās (ne tikai algotā darbā) dzīve Ciema laikam apstātos. Viņas pat noorganizējušas aprūpes nama iemītniekiem regulārus tirdziņus, kuros tie var iegādāties visādus kārumus un nepieciešamības. Kopā ar tirdziņu ir arī kafejnīca, kurā var sēdēt, dzert kapučīno, ēst kūciņas un klausīties piemērotu mūziku. No maziem ienākumiem sakrājušas naudu, viņas iemītnieku lietošanai nopirkušas dārza galdu, krēslus un tagad populāro klēpjdatoru (laptop), ar ko sazināties ar draugiem un radiem. Es izceļu šo darbošanos atsevišķi kā piemēru, ka vel vienmēr ir nesavtīgi cilvēki, kam rūp vecāku tautiešu labklājība.

Lai viņām sirsnīgs paldies!

Tikpat sirsnīgi Ciema vadība pateicās visām talciniecēm un talciniekiem, kad gadu gaitā nesavtīgi ziedojuši laiku un līdzekļus, lai latviešiem ne tikai būtu savs Ciems, bet lai tas pastāvētu vēl tālā nākotnē.

Šais talciniekos, protams, ievērojamu vietu pelnījusi dārznieku grupa, kas kaut arī gadu skaita dēļ ir krietni sarukusi, bet vēl vienmēr strādā, lai uzturētu Ciema apkārtni skaistu. Šo dārznieku grupu jau ilgus gadus vada Jānis Miķelsons.

Ja sākuma gados redzēja tikai sīkus kociņu stādus un krūmus, tad tagad ielas koki – eikalipti ir izauguši tik vareni, ka grūti iedomāties, ka tie pašu latviešu stādīti reizē ar Ciema celšanu. Un kur tad latviešiem tik mīļie bērzi? Bērzi ap aprūpes namu, bērzi dzīvojamo mājiņu kopzemē, bērzi privātos dārziņos. Un nav jau bērzi vien – ir liepas, ir ozoli, ir ievas un ceriņi un jasmīni... un rozes! Šodien Ciems ir kļuvis par vienu lielu dārzu. Protams, jo lielāks dārzs, jo vajag vairāk kopēju un Ciema pārvaldniekam ir bijis jāpieņem algoti zāles pļāvēji un dārzu apkopēji, bet talcinieki – dārznieki vēl reizi nedēļā dara ko var.

No dārza kopējiem jāpāriet uz dvēseļu kopējiem un pateicība jāizsaka visu draudžu (bijušo un esošo) mācītājiem (bijušajiem un esošajiem), kuri regulāri noturējuši dievkalpojums Ciema baznīciņā un ņēmuši dalību kā priekos, tā bēdās. No dvēseļu kopējiem uz gara kopējiem – bibliotēku. Grāmatu daudz un arvien vēl nāk klāt (kādreiz 5-6 kastes ar grāmatām noliktas pie bibliotēkas durvīm) – un šo iestādi ar sirdi un dvēseli vada Skaidrīte Leinasāre.

Ja par Ciemu runājam, tad nevar nepieminēt abus Ciemam piederošos autobusus, ar kuriem Ciema iemītniekus ved gan uz iepirkšanos, gan baznīcu svētkiem, gan Latviešu namu – visur, kur vien vedams lielāks braucēju skaits. Un autobusi nebrauc paši no sevis – tiem vajadzīgi šoferi. Šeit pateicība jāizsaka Ivaram Cirainim, Andrim Miglim, Mārtiņam Biršam, Rasmai Celmai un Visvaldim Sniedzem.

Vai nav daudz sasniegts 25 gados?

Nobeidzot, pateicība pienākas arī LPB ( Latviešu savstarpējās palīdzības biedrības) valdei – tās locekļi vēlēšanās šad un tad mainās, bet visilgāk valdē kalpojuši: Visvaldis Sniedze kopš 1987. gada, Ivars Cirainis kopš 1988. gada un Aivars Saulītis kopš 1995. gada. Šī valde ir atbildīga par ienākumiem un izdevumiem, par notiekošo un nenotiekošo, vārdu sakot – par Latviešu Ciemu.

Nu redz, kā sanāca – no rakstiņa par Ciemu, iznāca tāds garš pateicības raksts, bet – bez nesavtīgiem darbiniekiem jau tāds Ciems vispār nebūtu radies – tādēļ pateicība ir vietā!

Jancis
Laikrakstam „Latvietis“