Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Neaizmirstie vārdi

Arhibīskapes Laumas Zušēvicas pārdomas

Laikraksts Latvietis Nr. 757 un 758, 2023. g. 21. jūnijā
Lauma Zušēvica -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv
LELBP_v1

Dzelondratis

Atvērsim sirdis Dieva vārdam kā tas rakstīts Jāņa evaņģēlija 5. nodaļā no pirmā līdz 9. pantam.

Pēc tam bija jūdu svētki, un Jēzus (no Galilejas) nogāja uz Jeruzālemi. Jeruzālemē pie Avju vārtiem ir peldvieta, kuru ebrejiski sauc Bētzata, ar piecām kolonādēm. Tajās gulēja daudz neveselu, aklu, tizlu, izkaltušu, (kas gaidīja uz ūdens kustēšanos. Brīžiem Kunga eņģelis tur nolaidās un ūdeni sakustināja; kurš tad pirmais iekāpa ūdenī pēc tā sakustēšanās, tas kļuva vesels, lai arī kāda slimība tam būtu bijusi. Tur bija kāds vīrs, kurš bija nevesels jau trīsdesmit astoņus gadus. Jēzus, redzēdams viņu gulošu un zinādams, ka tādā stāvoklī viņš jau ir ilgu laiku, tam jautāja: „Vai tu gribi kļūt vesels?“ Slimais viņam atbildēja: „Kungs, man nav cilvēka, kurš mani ienestu ūdenī, kad tas tiek sakustināts, bet kamēr es tur nokļūstu pats, cits nokāpj pirms manis.“ Jēzus viņam sacīja: „Celies, ņem savu gultu un staigā!“ Un tūdaļ šis cilvēks kļuva vesels un ņēma savu gultu un staigāja, bet todien bija sabats.

Pirms gadu desmitiem, par šo tekstu sprediķoja prāv. Uldis Cepure. Viņš daudz bija domājis par šo vīru, kurš gulēja pie Betzatas dīķa. Prāvestam, šķiet, rūpēja, ka tekstā nav minēts šī cilvēka vārds un tā piešķir vīram vārdu un pat dzīves stāstu. Anonīmais cilvēks tapa par Ādamu, kurš reiz nokritis no augstām sastatnēm un palika invalīds! Domāju, cik nozīmīgi, ka caur šo izgudroto stāstu prāvests piešķīra šim cilvēkam cieņu. Vārdu, dzīves stāstu – cieņu.

Grāmata Šie vārdi apsūdz! dara to pašu. Okupācijas muzejā redzami smalkā, gandrīz neizlasāmā drukā pierakstītos cilvēku vārdus. Viens vārds pēc otra. Gadu pēc gada, un tagad jau astoņdesmit otro reizi sanākam, lai sauktu vārdos aizvestos un nomocītos, lai dalītos ar savējo stāstiem, lai pieminētu tos, kuri izvesti 1941. vai atkal 49. gadā. Viņu vārdi nav iekalti kapakmeņos, bet mūsu sirdīs. Viņu vārdi nedrīkst zust no mūsu tautas atmiņu pūra lādēm.

Ir tik bīstami aizmirst, jo tad tiek atvērtas durvis iespējai, ka atkārtosies vēsture! Kā tagad Ukrainā. Šī gada Baznīcas gada grāmatā māc. Dr. Dace Balode rakstā: Dieva taisnīgums un ciešanas raksta: „Es nespēju iztēloties tās ciešanas Otrajā pasaules karā, Sibīrijā, bēgļu gaitās un nu jau atkal drebošām sirdīm lūkojamies uz notikumiem Ukrainā.“ Viņa turpina minēt tos jautājumus, kuri gadu simteņiem prasīti, kurus centušies atbildēt dažādi: „Vai tad šīs pasaules ciešanu mērs jau nav pārpilns... Kā Dievs, kurā rokās ir šīs pasaules likteņi, ļauj tam visam notikt?“

Varbūt līdzīgi esat prasījuši, vai devušies sarunās ar Dievu. Evaņģēlijs tā neatklāj, bet varbūt kā cilvēks pie peldvietas Bētzatā arī taujāja: kāpēc tāds liktenis? Kāpēc, Dievs, tādas vilšanās, ūdens kustās, cenšos tikt, bet: „Kungs, man nav cilvēka, kurš mani ienestu ūdenī, kad tas tiek sakustināts, bet kamēr es tur nokļūstu pats, cits nokāpj pirms manis.”

Un tomēr – viņš kaut kā pats ir spējis izdzīvot tos trīsdesmit astoņu gadus! Par to, kā viņš dzīvojis, neliecina ne evaņģēlijs, ne pat mina Prāvests Cepure. Bet spriežot no Jēzus vārdiem cietējam, Jēzus zināja. Un varbūt tieši tādēļ prasa: „Vai Tu gribi būt vesels!“

No vienas puses, tik savāds jautājums. Bet tas atklāj, kā Jēzus iesaista pašu cilvēku viņa tālākā dzīves stāstā. Jautājums: „Vai Tu gribi kļūt vesels?“ varētu pat likties nežēlīgs, bet Jēzus to prasa žēlastībā!

Kad no Sibīrijas atgriezās daži no tūkstošiem, viņi atguva brīvību, bet ne vienmēr veselību. Vēsture liecina, ka tie, kuri spēja uzstādīt par savu dzīves mērķi neļaut aizmirst notikušās briesmas, bet pamazām celties pāri bēdu dziļām bedrēm atjaunotā veselīgumā. Viņi liecināja par to, kas viņiem deva spēku izturēt un drosmi pierakstīt aizvesto vārdus cigarešu papīriņos, patiesībā, vienalga kādos papīrīšos, jo bija jāsaglabā mirušo vārdus, bija jāpiešķir vismaz tik daudz cieņas!

Jēzus līdzīgi rīkojās, cilvēkam pie dīķa piešķirot cieņu, jo tajā saredzēja to, ko cilvēks pats sevī neatpazina. Ticu, ka arī tādēļ Jēzus teica vārdus, kurus tikai Viņam tiesības teikt: „Celies! Ņem savu gultu un staigā!“ Jēzum ir tiesības to teikt, jo Viņš varēja piešķirt vīram vajadzīgo ticības spēku to darīt!

Ja kāds no mums cietējam teiktu – nu taču beidz! Ko Tu tur guli, kas ir ar tevi? Celies, atstāj šo vietu! Dodies taču atpakaļ dzīvē, beidz domāt, ka būs citādāki, tad mēs patiesi būtu nežēlīgi!

Bet, ja mēs pie viņa apstātos, ieklausītos viņa stāstā, varbūt, ka apbrīnojot viņu spējas tā izdzīvot un nezaudēt cerību, ka reiz tomēr būs viņa kārta tikt tur, kur dziedināšana – varbūt mēs tad spētu palīdzēt cietējam sevī atklāt to spēku, kurā uzdrīkstētos arī viņš celties, ņemt savu gultu un staigāt!

Kādēļ vīram pie dīķa līdz jāņem savu gultu tālāk dodoties dzīvē? Kādēļ tie, kuri bija aizvesti, centās, cik vien varēdami, saglabāt vārdu sarakstus – vai to, ko briesmu stundā bija paspējuši iebāzt maisos, pirms tika dzīti uz vilcieniem? Lai ieejot nākotnē, nepazustu pagātne? Jā, vīra gulta bija bijusi šī vīra patvērums, bet arī viņa ieslodzījuma vieta. Vai Jēzus liek ņemt līdz to gultu, lai vīrs neaizmirstu, kas tika pārvarēts? Un kam nekad nevajadzētu atkārtoties?

Wall Street Journal nesen atstāstīja kādas Honkongas aktīvistes cīņu neļaut aizmirst to, kas pirms 34 gadiem notika Tjanaņmenas laukumā. Viņa dalījās, ka sākuma gados uz piemiņas dienu Viktorijas laukumā pulcējās tūkstošiem! Bet ar katru gadu mazāk. Nepalīdz jau arī tas, ka valdība šogad nolēma tieši piemiņas dienā rīkot karnevālu! Tomēr, aktīviste nav gatava uzdot, jo ir pārliecināta, ka: „Keeping the remembrances alive is a form of resistance against forgetfulness and China's authoritarian rule.“*

Paldies Dievam, ir latvieši, kuri līdzīgi domājuši un dzīvojuši, lūdzot un stāstot par aizvestajiem, lai netiktu aizmirsti.

Dzejnieks un skolotājs Nikolajs Kalniņš 1941.gada septembrī, Rīgā atsākoties skolas gadam, bērnus aicināja dziedāt vienu pantu, ko bija sacerējis: Ak, galva asiņainas meldijā:

Pa postu ceļu sūru Ir gājis rads un draugs,
Uz svešu ļaužu jūru, kur smilgas maizei augs.
Dievs, uguns dzirksti salā Un gaismas staru dod,
Lai spēku svešā malā, tie nāves tumsā rod…

Turpināja viņš un neskaitāmi latvieši pasaules malās lūgt, pieminēt aizvestos, neļaut viņu vārdiem zust no tautas atmiņas. Riskējot, vēl okupētā Latvijā, 1989. gadā Ogres pilsētas Vēstīs parādījās Pāvēla Neikšāna dzejolis: Tautiešiem, kas palika uz mūžiem sasaluma zemē. Viņš aprāda, ka:

„Vienmēr tos soda, kas paceļot balsi,
Tautu ved gaismā, To vēsture rāda.
Vairākos gadsimtos, kur tik vien lasi,
Nabaga censoņiem alga ir tāda.“

Kas tie sodītāji, kuri pārtapa par necilvēkiem? Kā tas iespējams, ka vēl šodien lasām par nežēlību, ar kuru slepkavo un moca nevainīgos, pat bērnus! Kas viņu vārdi? Mēs gribam zināt, lai sauktu pie atbildības Un kas to cilvēku vārdi, kuri trīsdesmit gadus garām gāja vīram pie Betzata dīķa, varbūt pat viņam pāri kāpjot, lai pirmie tiktu ūdenī.

Bet, vai tas nav tīri dabiski? Sevi likt pirmā vietā! Tā nupat notika ASV Virdžīnijas štatā, kad īsi pēc vidusskolas izlaiduma atskanēja šāvieni! Briesmās bēga visi! Un haosā sirmgalvji tika gar zemi nogāzti, atstāti, lai pašu spēkiem tie celtos. Mēs nezinām, kā atbildēt, kā mēs rīkotos tādos apstākļos, tie grūti jautājumi. Kad nezinām, ko darīt, redzot kādu, kurš guļ blakus ielai – tie mums paliek anonīmi, tie paliek bez vārdiem.

Noslēdzot savu rakstu, māc. Dr. Dace Balode piemin dziesmu, ko slepeni sarakstīja Dahavas nometnē ieslodzītie: „Paliec cilvēks, draugs.“ Netopi līdzīgs ienaidniekam, kas tapis necilvēks. Piešķir cieņu, kā vien varēdams tam, kas tev blakus. Ticu, ka Jēzus devās tuvāk katram, kuri tika aizvesti tālu, tālu no savām mājām, no dzimtenes Latvijas. Viņš zināja katra vārdu un devās blakus cietējiem, kā cietējs, kas tomēr nāves uzvarētājs un tādēļ mūžīgās dzīvības apliecinātājs!

Tā ir cilvēcība, tā ir žēlastība, ko Viņš mācīja un dzīvoja. Tā ir mīlestība. Un tad, kad paši jūtamies pazuduši, vai cīņā ar daudziem jautājumiem un to, ko redzam notiekam pasaulē, tad ieklausies, ieklausies Dieva vārdos. Kā reiz katram aizvestam, nomocītam latvietim, kā tagad katram Ukrainas izsūtītam bērniņam – vienalga, kā tālāk veidojās tavs dzīves stāsts, tie Dieva vārdi arī tev rakstīti:

Nebīsties, jo Es tevi atpestīju;
Es tevi saucu tavā vārdā, tu esi mans! (Jes.43:1b)

Arhibīskape Lauma Zušēvica
Laikrakstam „Latvietis“

* angl.: Atmiņu saglabāšana ir pretestības forma pret aizmāršību un Ķīnas autoritāro varu.



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com