Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Par galveno Dziesmu svētku dziesmu

Mācītāja Kalmes pārdomas

Laikraksts Latvietis Nr. 760, 2023. g. 16. aug.
Guntis Kalme -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Dziesmu svētki ir latviešu tautas identitātes un kultūras viens no nozīmīgākajiem dzīvajiem simboliem. Tajos mēs nevis runājam, diskutējam, vai aizstāvam sevi, bet svinam savu latviešu kā Latvijas pamatnācijas identitāti.

Dziesmu svētki nav svētki kādam „cilvēkam vispār“. Tie ir latviešu tautas svētki. Tajos tiek apliecināta, izdziedāta un tagad arī deju kustību harmonijā izpausta mūsu īpašā, latviskā patība. Tieši tādēļ tie mums kā nācijai ir tik svarīgi, pacilājoši un lepnumu izraisoši. Apliecinot un veidojot mūsu identitāti, tie arī aizvien atjauno mūsu saistību ar Latviju.

Tajos kā vienmēr dziedājām Baumaņu Kārļa Dievs, svētī Latviju! Tā ir īpaša dziesma, jo Dievs, svētī Latviju! ir latviešu kā valstnācijas identitātes kods.

Dievs, svētī Latviju! ir rakstīta kā vīru kora dziesma un pirmo reizi izpildīta I Vispārējo latviešu dziesmu svētku svinīgajā atklāšanas aktā 1873. gada 8. jūlijā (pēc jaunā stila) Rīgas Latviešu biedrības zālē. Tātad – pirms 150 gadiem. Vai mēs svinēsim šos mūsu himnas svētkus?

Pētniece Guna Goluba par Dievs, svētī Latviju! izcelsmi saka: „Neapšaubāmi Baumaņu Kārlis pazinis un pats, skolā iedams, dziedājis tautā izplatīto aizlūgumu „Dievs, svētī Vidzemi!“... To pašu dziesmu kurzemnieki iesāka ar vārdiem „Dievs, svētī Kurzemi!“ Baumaņu Kārlis apvieno to kopējā lūgšanā „Dievs, svētī Latviju!“ Latviju? Vēl taču nebija nekādas Latvijas, bija tikai Krievijai piederošais Baltijas apgabals, un pavisam nesen sāka ieviesties vārds „latvieši“ agrāko „inorodcu“ vietā. Ar savu dziesmu Baumaņu Kārlis izsaka pārliecību, ka Latvija jau ir.“1 Tātad te manāms pravietisks, garīgi intuitīvs tautas nākotnes redzējums, vīzija.

„Tieši spilgti izpausta tautas kopības ideja padara dziesmu par nacionālu simbolu. Baumaņu Kārļa „Dievs, svētī Latviju!“ ir tieši tāda dziesma, kas jau I Dziesmu svētku laikā no dažādiem Latvijas novadiem iebraukušiem cilvēkiem lika sevi apzināties kā vienotai tautai, kura sirsnīgi aizlūdz par dzimtās zemes tālāko likteni.“2

Kaudzītes Matīss, svētku dalībnieks, rakstīja, ka tā bija dziesma, „kas ar varenu jūsmināšanas spēku cildina uz tēvijas mīlestību, dziesma, kas varēs būt aizmirsta tikai tad, kad neatradīsies nevienas latviski jūtošas sirds.“3

Muzikologs Arnolds Klotiņš vēsta: „Tā iespiedās atmiņā praktiski visiem latviešu koru dziedātājiem un šī dziesma drīz kļuva populāra kā tipiski jaunlatviska patriotiska dziesma, jo tolaik jauna un patriotiski saviļņojoša bija paša vārda „Latvija“ minēšana virsrakstā un apspēlēšana tik svinīgā, cildenā kontekstā, – laikā, kad Latvija kā ģeogrāfisks jēdziens vēl nebija iegājies, bija cara varas iestādēm nevēlams.“4

Maza bērna izteiktais „es“ ir pagrieziena punkts viņa pašapziņā. Viņš nav kāds neapzinīgs bioobjekts. Līdzīgi ar savas patstāvības apzināšanu, pieteikšanu valsts himnā mēs vēstām, ka neesam etnisks, demogrāfisks materiāls citu tautu vai valstu ambīcijām. Mēs nedziedam Боже, Царя храни!5, slavinot varmācīgu patvaldnieku, bet Dievs, svētī Latviju!, tā norādot uz daudz augstāku atskaites punktu kā esam paši un izlūdzoties Viņa svētību tautai. Tāpēc himnā minēti tautu dēli un tautu meitas, ne svešas varas. Toreiz tas bija brīvības pieteikums. Šodien tas nozīmē ne tikai apņēmību kaut kā izķepuroties globālajā purvājā, bet prast attīstīties un uzplaukt.

Dzejniece Inese Zandere Dziesmu svētku sakarā jautā: „vai nemateriālās kultūras mantojums spēs smalkā diegā noturēt latviešu nāciju, kas šūpojas virs globalizētās pasaules bezdibeņa?“6

Tas tikai norāda, ka himnas teksts un tā teoloģija šodien ir aktuālāka nekā jebkad. Dievs ir radījis zemi un kā sv. Raksti saka, atrada to „labu esam“ (1 Moz1, 10). Ļaunuma mērķis ir izpostīt cilvēku un Dieva viņam dotās vērtības, tai skaitā arī zemi. Tas iespējams, ja attiecīgajā teritorijā vairs nav tautas, kas to aizsargātu. Teritoriju nevar okupēt, kamēr ir tauta, kas to aizstāv, kam šī zeme ir svēts mantojums.

Tautu var iznīcināt trīs veidos: pirmkārt, to fiziski izdeldējot (nogalinot vai radot apstākļus, kad tauta kā nācija vairs neatjaunojas) – tas ir genocīds. Otrkārt, izdzenot no viņas zemes (deportējot vai radot apstākļus, kas izraisa ekonomisko trimdu). Treškārt, iznīcinot tautas nacionālo identitāti – deformējot, pārveidojot, atšķaidot tās patības nesējus laikā un telpā. Laika dimensijā tas notiek mērķtiecīgi graujot to, kas satur atmiņas par neatkarīgās Latvijas laiku, vai, piemēram, zākājot leģionāru piemiņu. Telpā nīcinot nacionālo identitāti nesošās vērtības, piem., Latvijas karoga krāsas mērķtiecīgi un strauji izspiežot no galvaspilsētas vides, aizstājot ar citām; mūsu nacionālajos svētkos mūsu dziesmas tiek aizstātas ar svešām citā valodā, latviešu valoda kā valsts valoda funkcionē tikai „uz papīra“ u.tml. Liela daļa šeit palikušie civilokupanti un daudzi viņu pēcteči nemaz nevēlas integrēties, bet gan deformēt un iznīcināt mūsu identitāti, lai padarītu mūsu zemi par izsūcamu un ekspluatējamu resursu. Sašķeltā sabiedrība un divkopienu valsts lielā mērā ir viņu „panākums.“

Ik pa laikam dzirdam pat domas, ka esošo himnu vajadzētu mainīt uz citu, jo tajā, lūk, nedrīkst būt atsauces uz reliģiskiem simboliem, ka tā ir novecojusi, ka tā kādus diskriminējot. Šāds domāšanas veids uzrāda neizpratni par to, ka himna ir kas vairāk kā dziesma vien.

Vārds himna cēlies no sengrieķu humnos, latīņu hymnus, un nozīmē „dziesma kā slavinājums vai pateicība Dievam.“ Tieši tāpēc, ka himna ir nacionāls simbols, to vajag saistīt ar kādu augstāku realitāti, kā tikai mūsu zemišķā un mietpilsoniskā īstenība vien. Kā lai dziedam Plūdoņa:

Tev mūžam dzīvot, Latvija,
Tu tēvzeme mums Dieva dota!
Lai Latvju tauta vienota,
Aug spēkā, slavā, daiļumā!7

Kā lai vēlam Latvijai mūžību, ja atraidām tās Devēju?

Atcerēsimies arī to, ka klasiskās vērtības nenoveco. Tāpēc jau tās ir klasiskas, ka izturējušas pārbaudi ar laiku. Pretējā gadījumā būtu jāuzskata, ka novecojušās ir arī tautasdziesmas. Viduslaiku katedrāles būtu jānojauc, lai tās kādam neatgādinātu par reliģiskajām vērtībām, citu izcilu pieminekļu arhitektūra un interjers būtu steidzami jāmodernizē, piemēram, Rundāles pils esošie logi jāmaina pret plastmasas, bet griestus – pret iekaramajiem. Tas nozīmē, ka neizprotam atšķirību starp īslaicīgām, ilglaicīgām un mūžīgām vērtībām.

Viena no simbola funkcijām ir norādīt uz identitāti un to uzturēt, tātad, novilkt robežas, lai norādītu, kur kaut kas sākas un beidzas. Ja tas kādu „diskriminē,“ varbūt vaina nav robežā, bet tajā, ka viņš ir nepareizajā robežas pusē?

Dziesmu svētki ir mūsu identitātes svinēšana. Tas paredz, ka zinām, ko un kāpēc svinam. Lai to varētu darīt, svētku starplaikā vienmēr ir jāveic ne tikai muzikālas dabas „mājas darbs“ vien. Mums ikdienas ir jāpilda savas patības, tautiskās pašcieņas uzturēšanas, aizsargāšanas, attīstīšanas darbs. Lai tad kopā ar pilnu vērtību apziņu varam patiesi svinīgi dziedāt Dziesmu svētku galveno dziesmu: Dievs, svētī Latviju!

Šajā dziesmā ļoti koncentrēti ir izteikts mūsu tautas kristīgā patriotisma ētoss. Ne velti tā 1920. gadā likumsakarīgi tapa par valsts himnu. Tajā ne tikai minētas mūsu svarīgākās vērtības – Dievs, Latvija un tauta (meitas, dēli), ne tikai norādīta cēloņsakarība starp tām (tauta šajā kopējā lūgšanā vēršas pie Dieva), bet tajā arī atklāts Dieva un latviešu tautas saiknes raksturs, proti, - svētība.8 Tā izteikta ar vārdiem latvju meitas zied, latvju dēli dzied un laid mūs tur [Latvijā] laimē diet. Laimē diešana vēsta par ideālo stāvokli, kas konkretizējas ziedēšanā (zieda identitātes augstākais estētiskais īstenojums). Latvju meitās tas parādās kā latviešu sievietes estētiskais miesīgais un dvēseliskais skaistums, pievilcība un daile. Latvju dēlu dziedāšana ir nepragmātiska estētiska darbība, kas kolektīvi un svinīgi pauž Dieva doto latvisko identitāti. Bet tauta zied un dzied, kad Dieva uzdevums „kopt un sargāt“ (1 Mozus 2, 15) mūsu Ēdeni – Latviju tiek sekmīgi pildīts.

Tātad latviešu kristīgajam patriotismam nepiemīt vienpusīgs spirituālisms, kas uzvērtu tikai Dievu, noniecinot Viņa mums dotās materiālās vērtības. Tas nav arī sekulārs patriotisms, kas pāri visam celtu Latviju pašu par sevi vien. Lūgšanas – himnas formula Dievs, svētī Latviju! ļoti veiksmīgi sasaista tajā minētās vērtības vienotā veselumā. Tas piešķir himnai cildenumu un patiesu, celsmīgu patosu. Tās teksts un mūzika norāda un aicina uz pārpragmātisku vērtību īstenošanu. Saikne starp mūžīgo, pārlaicīgo, svēto un laicisko, materiālo, kas atspoguļojas himnā, darīja latviešu patriotismu arī komunistiskās okupācijas apstākļos par nozīmīgu garīgi morālu un motivējošu spēku.

Piem., 1945. gada 18. novembrī Latvijas neatkarības dienā mācītājs Pauls Birzulis9 mudināja draudzi dievkalpojumā Palsmanes baznīcā dziedāt Latvijas himnu. Tajā pašā dienā Hugo Grīvāna10 vadītajā dievkalpojumā Ventspils baznīcā pamudinājums dziedāt himnu draudzei pat nebija vajadzīgs. Šie spontānie nacionālo jūtu izpaudumi no varas iestāžu puses tika vērtēti kā ārkārtīgi bīstami.11

2018. gada 6. jūlijs, ar nosaukumu Izdziedāt, svinēt un apliecināt jeb himna himnai. Publikācija laikrakstā Latvijas avīze. Papildināts ar 3 pēdējām rindkopām.

Guntis Kalme
Laikrakstam „Latvietis“

Vēres

  1. Pirmo reizi to iespieda tūdaļ pēc dziedāšanas svētkiem 1874. gada K. Baumaņa dziesmu krājumā Austra. Savukārt dziesmu krājumu Līgo, kurā arī bija šī dziesma, krievu cara valdība konfiscēja.
  2. Goluba, G., Baumaņu Kārlis (R: Liesma, 1990), 56. [izcēlums – G.K.]
  3. Goluba, Turpat, 60.
  4. Klotiņš A. Par kādu senu dziesmu // Literatūra un Māksla. - (1988, 16.sept.), 6.lpp.
  5. Dievs, sargi caru! (krievu val.)
  6. http://www.leta.lv/dziesmu_svetki/dziesmu_svetki_2013/news/05F5A457-878B-4544-B4BF-E8B59333326B/
  7. https://www.dziesmas.lv/d/Tev_muzam_dzivot_Latvija_-_J-_Medins_-_V-_Pludonis/945
  8. Svētība šajā kontekstā tiek saprasta kā apveltīšana ar svētumu kā nošķīrumu Dieva nodomu pildīšanai un apveltīšana ar šī uzdevuma pildīšanai nepieciešamajām kvalitātēm, kā piem., sava dzīves virsuzdevuma apzināšanās, un tā izpildei dotās spējas u.tml.
  9. Pauls Birzulis (1913-1990), mācītāja Eduarda Birzuļa dēls. 1932. gadā absolvēja LELB ģimnāziju, ordinēts 1938. gadā. Neilgi Doma latv. draudzes adjunkts, tad līdz 1939. gada augustam Gaujienas māc. p.i., un mācīja ticības mācību Gaujienas ģimnāzijā. Valkas 7. aizsargu pulka 8. rotas mācītājs. Neilgi vikārs Valkas iecirknī, no 1940. gada Palsmanes-Aumeisteru draudzes mācītājs. No 1944. gada decembra līdz apcietināšanai 1946. gada 21. jūnijā kalpoja arī Tirzā, Velēnā, Lejasciemā, Zeltiņos. Ar partizānu segvārds Dakteris Mednis māc. P.Birzulis bija LNPA ZA štāba galvenais sakarnieks un partizānu grupu koordinators, organizēja partizānu uzbrukumus pagastu centriem, piegādāja viņiem operatīvo informāciju un medikamentus un vienā gadījumā arī 100 patronas. Izmeklēšanas gaitā P.Birzulis nenodeva partizānus vai viņu atbalstītājus. No 1946. – 1955. gadam izsūtīts uz Vorkutu, sieva izsūtīta uz Kolimu. Abi varēja atgriezties tikai 1956. gadā. Tad viņš arī sāka kalpot Velēnā, Tirzā un Liezerē. Par viņa degsmi liecina vēstule G.Tursam 14.12.1958.: [man] ir vienādi uzskati ar svešniecības gaitu biedru Āleru, kas izteicās: „Kaut vai akmeņi no gaisa krīt, un tur izziņotajā vietā neviens neatnāktu, man tomēr tur ir jābūt!“ No 1969. gada kalpoja arī Rūjienā, no 1975. gada arī Mazaslacā, no 1987. gada arī Rozēnos. 1976. gadā kāds ļaundaris tīšām nodedzināja Rūjienas baznīcu, P.Birzulis aktīvi organizēja tās atjaunošanu. Cieta motocikla katastrofā, pēc tās pasliktinājās veselība, emeritējās 1990. gadā.
  10. Hugo Maksimiliāns Grīvāns (1901 – 1987). No 1924. - 1928. gadam studēja LELB Teoloģijas Institūtā, ordinēts 1928. gadā. Balvu draudzes mācītājs, ticības mācības skolotājs pamatskolā un vidusskolā 1930. - 1940. gadam, pēc tam kalpoja Ģipkā, Kolkā, Mazirbē, kopš 1944. gada arī Ventspilī. Piltenes prāvesta v.i. no 1945. - 1948. gadam. Par savu kristīgi nonkonformistisko stāju ieslodzīts koncentrācijas nometnē Kemerovā, Omskā, Mordovijas apgabalā no 1948. - 1956. gadam un no 1958. - 1966. gadam. 1977. gadā saņēma atļauju izbraukt pie ģimenes uz Zviedriju, kalpoja Norčepingas latviešu draudzē. Sprediķoja un stāstīja par piedzīvoto okupētajā Latvijā Toronto, Čikāgā, Losandželosā, Linkolnā, Indianapolē, Mineapolē, Garezerā u.c. Kalamazū pilsētas radio un TV stacijas pārraidīja interviju ar viņu. 1977. gadā mācītājs liecināja ASV kongresā un Romā Starptautiskajā Saharova komitejā. No 1985. gada kalpoja arī Stokholmas latviešu draudzē. 1987. gada 8. augustā mira satiksmes negadījumā Norčepingā. Viņa atmiņas publicētas Avju gans no Jaunarājiem. Cauri Sibirijas vergu nometnēm brīvībā (S.I. (Sweden), 1980) un Pie dzīves vārtiem (Zviedrija, aut. izd., 1981).
  11. Jouko Talonens, Baznīca staļinisma žņaugos. Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca padomju okupācijas laikā no 1944. līdz 1950. gadam (Rīga: Luterisma mantojuma fonds, 2009), 48.


Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI






Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com