Lasītājas vēstule

Vasara izkūst kā saldējums uz kārumnieka mēles. Notikumu blīvums tāds, ka, šķiet, ja ne tagad, kad tad. Un tā nu sanāk pārāk daudz steigties un skriet, kas man nemaz vairs nepatīk, bet nezinu arī, kā piebremzēt vai pat uz kādu brīdi apstāties, jo – visu ko gribas: redzēt, piedalīties, sajust, izdzīvot, iedziļināties, izbaudīt, iedarbināt visas maņas, lai uzsūktu sevī visu, kas notiek gan tuvākā, gan tālākā apkārtnē.

No redzētajiem koncertiem gribu izcelt vienu – tepat Ikšķilē notika jau 5. Starptautiskais Operetes festivāls. Paguvu noklausīties tikai Galā koncertu, un tas bija tik labs, ka žēl par nedzirdētajiem pārējiem. Paši pirmie festivāli man šķita ne pārāk interesanti, bet ar katru gadu tie kļūst aizvien kvalitatīvāki un izteiksmīgāki. Šoreiz noteikti liela loma bija dalībniekiem no Kijivas Akadēmiskā Valsts Operetes teātra un no Kauņas Valsts Muzikālā teātra. Ukrainis Oleksandrs Čuvpilo ir izcils tenors, kuru varētu klausīties un klausīties. Lietuvieši – soprāns Marija Arutiunova un baritons Andrius Opšega iepriecināja ar savu atraktivitāti un svaigumu repertuāra izvēlē. Bet būtu taču kauna lieta, ja mūsējie izrādītos švakāki. Un te nu jāatzīst, ka mūsu brīnišķīgais soprāns Sonora Vaice patiešām pārsteidza ar savu meistarību – tik skanīgiem treļļiem, ka aplausi negribēja un negribēja rimties. Lieliski bija arī mūsu makslinieki – soprāns Anta Jankovska (kas galvenokārt strādā Itālijā), soprāns Laura Purena-Kancāne, tenori Kārlis Rūtentāls un Dainis Skutelis, kā arī baritons Nauris Indzeris. Solistu sniegumu, protams, kuplināja Operetes teātra dejotāji un simfoniskais orķestris Atvara Lakstīgalas vadībā. Tas patiesi bija baudījums.

Šomēnes savu 55 gadu jubileju uz skatuves sāka svinēt kādreiz ļoti populārā grupa Menuets. Par pašu koncertu neko daudz negribu teikt, lai gan viņu dziesmas uzdzina nostaļģiju pēc jaunības un radīja to dīvaino smeldzi, kuru nav iespējams aprakstīt ar vārdiem. Kādreiz – 70. un 80. gados – viņi bija slavas zenītā, gandrīz kā mūsu latviešu bītli vai ABBA. Tas kaitināja varu, un viņiem aizliedza koncertēt ārpus sava kultūras nama. Galvenais iemesls bija ne tikai Imanta Kalniņa un Jura Kulakova mūzika, bet galvenokārt Māra Čaklā savdabīgā dzeja. Katras dziesmas vārdi bija ar dziļu jēgu, ko nevarēja iztulkot viennozīmīgi. Ja kādu interesē šīs grupas skatuves gaitas, tad tās Menuetam veltītā grāmatā Piever acis, un atkal kā toreiz aprakstījusi radiožurnāliste, dziedātāja Adriana Kukuvasa māsa Lia Guļevska. Grupā joprojām muzicē Inese Pabērza, Adrians Kukuvass, Baiba Jagere, Normunds Puriņš, Juris Sējāns, Leons Sējāns, Raimonds Bartaševičs un Ikars Ruņģis.

Bet es šoreiz gribēju vairāk pastāstīt par vietu, kur klausījos Menueta pašu koncerttūres sākumu – Lantes muižu. Tā atrodas it kā salīdzinoši tuvu Rīgai un arī manai Ikšķilei – Ropažu novadā, bet nezinātājam nebūt nav tik viegli atrodama, jo trūkst norāžu, jābrauc pa nelieliem lauku ceļiem, tā teikt, pa kreisi, tad pa labi, vēlreiz pa kreisi un atkal pa labi... Un tad tā paveras skatam lielu koku ielenkumā. Muiža uzcelta 19. gs. 2. pusē vienā no Lielās Juglas gleznainajiem līkumiem. Tā ir ļoti interesanta guļbūve ar mūra torni stūrī un saimniecības ēkām, plašu teritoriju apkārt. Pirms trim gadiem nožēlojamā stāvoklī esošo īpašumu pandēmijas karstumā nopirka uzņēmējs Andis Pikāns. Tas, ko viņš ir paguvis paveikt pa šo laiku, ir patiesas apbrīnas vērts: muiža tiek rūpīgi restaurēta, ko var labi redzēt pirmā stāva apskatē. Kaut arī darba vēl ļoti daudz, jau tagad skatam paveras plašo telpu majestātiskums un krāšņums. No ārpuses tā noteikti nešķiet pils, drīzāk paliels savrupnams ar četriem izteiksmīgiem lieveņiem uz katru debespusi. Restaurācijas darbi šeit rit pilnā sparā, tomēr vasarās ik nedēļas nogali te norisinās koncerti un citi kultūras notikumi. Mākslinieki uzstājas uz rietumu puses lieveņa, kas ir liels, tāpēc pielāgots tieši skatuves vajadzībām. Skatītāji ērti ieņem vietas plašajā zālājā: kas vēlas, tie apsēžas uz krēsliem, jauniešiem labāk patīk zviļņi, bet, ja naudas tā pavairāk, var pasūtīt arī galdiņu ar visādiem našķiem un šampanieti nedaudz nostāk no burzmas. Te notiek visdažādākie koncerti, kas tiešām piesaista.

Apkārt daudz puķu – visi četri lieveņi pilni, katrs citāds. Jaukā kompānijā pasēdējām uz kraujas upes krastā, kur paveras vienreizīgs skats. Tāpat kā daudzviet, arī te ierīkots omulīgs soliņš. Tad pa mazu taciņu pagājāmies paskatīt, kas ir aiz lielajiem kokiem un košumkrūmiem. Atradām kārtīgu dārzu, jaunas augļu koku rindas un gateri. Tam līdzās žāvējas rūpīgi sakrauti dēļi un citi kokmateriāli, kurus, kā liekas, tepat vien gatavo. Ļoti daudz malkas. Tā sakrauta mākslinieciski izteiksmīgās grēdās vai torņos, kuriem katram savs siluets. Labu brīdi stāvam un brīnāmies, cik estētiski pievilcīga, pat skaista var būt arī šāda muižas saimnieciskā daļa. Skaidrs, ka īpašniekam netrūkst palīgu, redzams, ka tiek nodarbināti arī augstas klases speciālisti un vajag daudz naudas. Bet tādu eleganci nevar radīt tikai ar naudu. Jābūt ļoti gudrai galvai un izsmalcinātai gaumei. Šķiet muiža ir atradusi cienīgu saimnieku. No sirds novēlu, lai viņam visas ieceres izdodas! Jā, un neizsakāms paldies, ka to drīkstam baudīt arī mēs.

Vēl viens piedzīvojums mums abām ar draudzeni Antu atgadījās Tukumā. Antai muzikāli bērni un mazbērni, spēlē arī akordeonu. Bet tas salūzis. Mājās stāv otrs instruments vēl no pagājušā gadsimta 50. gadiem, ko Anta mantojusi no savas māmuļas. Tā nu radās vajadzība saremontēt divus akordeonus. Meklējam meistaru, bet atklājas, ka tas nemaz nav tik vienkārši. Viens Daugavpilī, viens Jūrmalā un vēl viens Tukumā. Jūrmalnieks it kā vistuvāk, bet, izrādās, viņš vairs neuzņemas. Antai izdodas sazvanīt tukumnieku Ilmāru Lasmani. Domāju, kas tad tur, piebrauksim pie nosauktās adreses, atdosim instrumentus un tad vēl šo to pagūsim. Bet nekā. Meistars mūs aicina iekšā, sēdina uz dīvāna un mūsu acu priekšā ver vaļā viena, tad otra akordeona iekšas. Kaut ko tādu redzu pirmo reizi, tāpēc esmu pārsteigta, cik instrumentā daudz visādu smalkumu. Un skaidrs, ka nekāds remonts nesanāks, būs jārestaurē, īsts juveliera darbs, kas turklāt prasīs mēnešus. Bet arī ar to mūsu viesošanās pie meistara nebeidzas. Gar vienu viesistabas sienu kaut kas stāv, apklāts ar palagu. Kad to noņem, mēs ieraugām veselu rindu dažādu akordeonu, kurus bijušie īpašnieki izmetuši kā nederīgus, bet Lasmaņa kungs restaurējis līdz vissīkākajai detaļai. Meistars ņem vienu, uzspēlē, tad ņem nākošo un tā visus pēc kārtas. Katram instrumentam sava skaņa, sava balss. Viens dzied maigi, otrs gluži vīrišķīgi, trešais ir neparasti skaļš, ceturtajam samtains tembrs... Man ļoti patīk akordeona skaņa, arī mana mamma to kādreiz spēlēja, bet nekad nebija sanācis ieklausīties, cik dažādu firmu instrumenti atšķirīgi skan. Nu jau jūtamies kā koncertā un nekas cits vairs nav prātā. Kad pēc krietnām pāris stundām esam ārā, galva tik pilna, ka neko vairs negribas. Priecājamies, ka meistars darbu uzņēmās un ka mums vēl būs iespēja tikties ar šo vienreizīgo cilvēku.

Kopā ar Antu trīs dienas ceļojām pa Latgali, precīzāk, pa Rēzeknes novadu. Nakšņojām Īdeņā, populārajā viesu namā Zvejnieki, par kuru jau esmu stāstījusi. Kopš pirms diviem gadiem nomira to saimnieks Jānis Macāns, bažījāmies, kā ar visu lielo saimniecību un viesu uzņemšanu tiek galā viņa atraitne Anna. Bet izrādījās, ka Anniņai ir palīgi, un Zvejniekos joprojām viss notiek. Mūs uzņēma tik sirsnīgi, kā sen gaidītus tuviniekus, par ko bijām bezgala priecīgas un ar pirmo vakaru, kad brīnišķīgi nopeldējāmies purva ezeriņā, kur ūdens tik mīksts, kā mīļotā glāsts, sapratām, ka mūsu izbrauciens jau ir izdevies. Tomēr galvenais iemesls, kāpēc šurp devāmies, bija ceļmalas krusta atklāšana un iesvētīšana Migliniekos, kur Antas dzimtas sākums. Radi, arī Anta, ziedoja līdzekļus, lai vecā, nopuvušā koka krusta vietā izgatavotu un uzstādītu jaunu. Nekad agrāk nebija gadījies piedalīties šādā notikumā, tāpēc turēju acis platas. Krusts uzstādīts gandrīz tieši pretī autobusa pieturai Miglinīki. Sapulcējās ne vien vietējie radi, bet atbrauca arī no Rīgas, Rēzeknes, Valmieras, vēl kādām vietām. Krusts ar visu Jēzus tēlu izgatavots skaisti, uzreiz redzams profesionāļa darbs. To izveidojis vietējais tēlnieks Leons Jerumanis. Ap krustu daudz ziedu – gan sastādīti, gan vāzēs un puķu podos, te arī soliņš ceļinieka atpūtai. Priesteris Juris Kravalis iesvētīja šo lūgšanu vietu, visi kopā padziedāja baznīcas dziesmas, tad turpat nostāk no putekļainā ceļa (kuru nevar un nevar noasfaltēt) uzklāja nelielu galdu ar cienastu. Sarunas uzšķīlās ar tādu sparu, ka labu laiku nevarēja rimties. Visvecākā šī saieta dalībniece 93 gadus vecā Marija Krišāne gribēja zināt, kas tad te ieradies. Bet Andra Zubko Melne zināja tik daudz par vietējo vēsturi, ka varēja vien pabrīnīties. Izrādās, novadpētniece, pēc profesijas kartogrāfe. Tā ieinteresējāmies, ka Anta palūdza mūs abas mazliet pavizināt pa apkārtējiem ciemiem un apdzīvotām vietām, kur viņas dzimtas saknes. Tā mums sanāca visai neparasts ceļojums: Desetnīki – Dekteri – Zaļmuiža – Bilinski – Gabri – Mazuri – Oihova – Liuzenīki – Rancāni – Pleiši – Vilkadobieši – Goldadiervīši – Kārklinīki – Gruidenieši – Cesavka – Silava. Varbūt vēl kādu vietu aizmirsu pieminēt. Visu šo nosaukumu ceļazīmēs nav. Tur vairs cilvēki nedzīvo, tad jau vietas nosaukums arī pazūd. Citur vēl manāmas māju drupas vai tikai pamati. Citur arī to vairs nav – krūmi vien. Kā, piemēram, Myužeigā Kalindera autora Andrieva Jurdža mājas pagaisušas gandrīz bez pēdām ar visu koka piemiņas vietu. Citur cilvēki vēl dzīvo, taču to nav daudz. Manījām arī pāris jaunbūvju, par kurām no sirds nopriecājāmies. Teikt, ka zeme atstāta atmatā, gan nevar. Lielākoties tā ir labi apstrādāta, jo apkārtnē ir vairāki lielie zemnieki, kuriem ir simtiem hektāru zemes. Viens lauks iesaukts pat par okeānu, jo tas tik liels, ka gandrīz malas nevar saskatīt. Un vēl bijām pasaules galā. Tā ir vieta, kur no paaugsta pakalna pāri jau nopļautiem labības laukiem un pļavām var saredzēt apvārsni – neparasti gleznains skats. Apstājāmies vairākās piemiņas vietās: kur nošauti Nautrēnu jaunieši, kas noturēti par partizāniem; kopta piemiņas vieta izveidota pirmskara Saeimas deputātam, satiksmes ministram Antonam Rancānam un viņa radiniekam, arī pirmskara pēdējās Saeimas priekšsēdētāja vietniekam, arhibīskapam Jāzepam Rancānam, kurš emigrācijā pārstāvēja Saeimu. Antai rados daudz izcili talantīgu cilvēku, tāpēc ar nepacietību gaidu viņas sarakstīto grāmatu par Miglinieku–Rancānu lielo dzimtu, kas Latvijai devusi ne vienu vien vēsturisku personību.

Vai zināt, ka Jaunjelgavā ir Koncertkupols? Šis piedzīvojums man vēl priekšā. Mājas lapā lasu: Sfēriskā kupola unikālā struktūra ar pilnīgu gaismas caurlaidību, ļauj saplūst ar dabu visharmoniskākajā veidā, vienlaicīgi pasargājot arī no dabas stihijām. Kupola nelielā ietilpība pastiprina īpašu saikni starp mūziķiem un klausītājiem, kas piedod katram skaņdarbam īpašu skanējumu. Vēl tik jāpiemin lieliskā akustika un maģiskie saulrieti, kas ir pasākumu visiespaidīgākā dekorācija! Interesanti, vai ne? Turp dosimies šovakar. Arī mūziķi, ko vēlamies paklausīties, ir unikāli. Tā būs elektroniskās mūzikas programma Viņš un Viņa, muzicēs duets francūzis Freds Ormēns un latviete Ilze Lejiņa, kas turklāt ir meitas labi paziņas. Abi ir profesionāli mūziķi, kas spēlē vairākus instrumentus un arī dzied. Ar nepacietību gaidu šo neparasto vakaru!

Par politiku gan šoreiz ne, jo tur tāds biezpiens, ka mazliet jānogaida, lai varētu saprast, kas īsti notiek. Kur bijāt jūs? Ko redzējāt un piedzīvojāt šajā pēdējā vasaras mēnesī?

Uz saziņu!

Sirsnīgi – jūsu Biruta,
Ikšķilē, 2023. gada 26. augustā
Laikrakstam „Latvietis“