|
|
Laiks Latvijā: |
Mūsu tautas garīgās piederības eksāmens
Trešais stāsts. PAR DEJOŠANU
Laikraksts Latvietis Nr. 764, 2023. g. 13. sept.
Anita Mellupe -
Ieteikt draugiem.lv
XVII Deju svētki. FOTO Pēteris Kļaviņš.
Dejotāju kopā būšana koncertos ir maģiska – tas ir kā mūsu tautas garīgā spēka saliedējums, arī dvēseļu radniecības apliecinājums. FOTO Anita Mellupe.
Kad dejotāji uzdejo vai nodejo no arēnas, viņus pavada sajūsminātas skatītāju balsis. FOTO Anita Mellupe.
„Jumalītes“ dejotāja Līva Andrejeva ar ASV sūtni Latvijā Kristoferu Robinsonu pie Brīvības pieminekļa. FOTO Anita Mellupe.
Viņi nāk un nāk – dejotāji un skatītāji. Viņi plūst caur stadiona „Daugava“ vecajiem vārtiem kā svētku koncerta košs ievads. FOTO Anita Mellupe.
Tik skaistas pīpeņu pļavas kā Dikļu tuvumā citur ilgi nav gadījies sastapt. Arī labība lielajam sausumam nepadevās. FOTO no Anitas Mellupes personīgā arhīva.
Anita Mellupe. FOTO no Anitas Mellupes personīgā arhīva.
Par meiteņu, sievu, māmiņu un vecmāmiņu skaistumu tautas tērpos nespēj nejūsmot pat vislielākie skeptiķi. Pat tie, kuri apšauba mūsu svētku esamību. FOTO Anita Mellupe.
Limbažu novada kultūras cilvēkiem šovasar bija īpaši daudz darbu, jo godam bija jānosvin arī „LIMBAŽIEM 800“. FOTO no Anitas Mellupes personīgā arhīva.
Pelnītās uzslavas dejotājiem
Dejotāji pēc Dziesmu svētkiem tiek ļoti slavēti, bet rakstīts gan vismazāk, jo – kā tad deju aprakstīsi? Deja jāredz! Tāpat allaž zināms – deju uzvedumu biļetes vienmēr ir deficīts. Man tiek lielā balva – redzēt gan skatuviskās dejas lielkoncertu Balts, gan lieluzvedumu Mūžīgais dzinējs.
Dace Adviljone, Balta mākslinieciskā vadītāja, teikusi tā: „Mūsu Baltie, mūsu Tīrradņi ir mūsu horeogrāfi, kuri radījuši deju darbus – krāsainus un iedvesmojošus, šajā tik trauksmainajā laikmetā, kādu piedzīvojam šobrīd.“ Jā, smagais kovida ierobežojumu laiks visvairāk „iegrieza“ skolu jauniešu kolektīviem, liegdams gan mēģinājumu, gan uzstāšanos prieku. „Kā tie jaunieši šķiršanās vakarā, pēc pēdējā koncerta, raudāja!“ – ar aizlūzušu balsi stāsta skatītāja no dejojošas dinastijas, kurai uz lielā laukuma jau virpuļo mazbērni. Un šī vecmāmiņa, tāpat kā simtiem citu vecvecāku, ne tikai ir sekojusi visiem svētkiem, galvenais – bijusi mazo dejotāju aprūpētāja no mēģinājuma uz mēģinājumu, no koncerta uz koncertu. (Vai tas nav absurds, ka ikvienam lielo Svētku dalībniekam nepienākas brīvbiļete vismaz vienam tuviniekam?)
Vai deju virsvadītājiem gadu gaitā viss gājis gludi?
Nebūt ne, arī viņiem sava „virtuve“, savas domstarpības, pat kašķi. Te gribas citēt leģendārā Ulda Žagatas pirms diviem gadu desmitiem teikto: „Deju svētki taču nav nekāda atskaite! Un nav arī deja dejas pēc. Ar gudriem, dziļdomīgiem tekstiem neko nevar izglābt. Vajag golu – kā futbolā! Lai skatītāji pieceļas kājās un brēc! Pasaulē tādu svētku nav nekur, mums ir – tad leposimies! Lai pusotru, divas stundas rit milzīgs, košs koncerts! Lai ir ievads un izskaņa, lai ir lepnums un pacēlums!“
Šo svētku horeogrāfi un dejotāji gala rezultātā pratuši koncertus „uzbūvēt” tā, lai paši un skatītāji negarlaikotos nekad. Arī skatītāji šajos koncertos daudz kulturālāki – man gar degunu nesijājas neviens ar pilnu dzēriena glāzi vai picas gabalu rokās. (Cik ļoti tas traucēja, pat aizvainoja dziesmu koncertos! Varētu taču arī šos „mūžam badā un izslāpušos” visai Latvijai demonstrēt TV ierakstos – varbūt apkaunētos?!)
Kordiriģente Māra Skride jūsmo par 17 gadīgā mazdēla Otto (dejo Ādažu Rūtā) atklāsmēm – ko viņam nozīmējis milzīgais deju laukums un kopības spēks! Kad svētku kņadā satiekam pazīstamos, pirmais jautājums – kad tavs vai tavējo iznāciens, kurā dejā? Es ar acīm medīju Austrālijas Jūrmalniekus, cenšos notvert kādu foto kadru, pārsūtamu Roberta vecmāmiņai Zanei, kura šovasar uz Rīgu netika. Arī par Natālijas Neiburgas mazdēlu Kasparu zinu vien to, ka viņš atbraucis.
Meklēju Ņujorkas lustīgās Jumalītes – Līvu un Dāvidu, viņus atrast vieglāk – meitenēm zilie Kuldīgas brunči. (Jumalīte ir pamatīgāka kopa nekā domāju – atlidojuši 27 dejotāji, gājienā viņi startē 1413. rindā – kā trešie no diasporas deju kolektīviem, – to pastāsta Rīgā dzimusī Līva, kura pie Brīvības pieminekļa pirmā sasveicinās ar ASV vēstnieku Latvijā Kristoferu Robinsonu. Un Līvai ir ar ko palepoties – D grupā viņu kolektīvs ieguvis I pakāpi.
Kad pēc noslēdzošā koncerta izdodas parunāt ar Līvu drusku ilgāk, man top krāsaināks arī Mūžīgā dzinēja mākslinieciskā vadītāja Jāņa Purviņa teiktais: „Kamēr vien Latvijā un ārpus tās būs cilvēki, kas dejo, kamēr būs deju pulciņi. Kamēr būs deju pulciņi, būs arī Deju svētki, pastāvēs latvieši un latviešu valoda.“ Puriņš ar dejojošiem tautiešiem strādājis arī Ņujorkā, un Līvu burtiski spārno zinīgā un iedvesmojošā horeogrāfa vērtējums – viņu Jumalītei esot nākotne! (Lai gan Latvijā ņujorkieši skaitās vidējās paaudzes deju kolektīvs, Amerikā viņi ir jauniešu kolektīvs.) Tiešām, diasporas dejotāji un koristi pelnījuši īpašu uzlielīšanu – visi milzīgie izdevumi gan repertuāru mācoties, gan tērpus gādājot, gan sedzot visus ceļa izdevumus – gulstas uz viņu pašu pleciem (lasi – kabatas). Līva un Dāvids moderno deju sacīkstēs ir plūkuši pasaules laurus, varētu to turpināt darīt. Bet, par laimi, dēliņš Dzintars bija vedams uz latviešu skolu, un tā nu vecāki pārkvalificējušies uz tautiskām dejām.
Deju svētku organizācijas sakarā ņujorkiešiem gadījusies tikai viena darvas karote – Daugavas stadionā viņu deju kolektīvs nelaipni dzenāts no vienas telpas uz citu, līdz iemitināts jau tā biezi apdzīvotās bijušās kafejnīcas telpās, kur nav bijis iespējams pat tērpu pakarināt. Bet ne tikai Līva zina, ka visas sadzīviskās neērtības aizmirsīsies jau ar koncerta izskaņas akordiem. Diasporas dejotāji pat izveidojuši saziņas platformu ar gurķi simbolā, jo katrā vakariņu sainī viņus iepriecinājis tieši garais gurķis.
Dejotājiem smaids allaž sejā – viņus patiešām apbūrusi lielā deju laukuma maģija. Mūžīgo dzinēju kopā savij stāsts par dzimtas sakņu meklēšanu, to ierunājis Andris Keišs, un viņa balss nekad neskan formāli vai auksti. Mūzikas autors Rihards Zaļupe vārdos ir lakonisks: „„Mūžīgais dzinējs“ – tas ir ceļš, kas mums visiem jāiet kopā. Tas ir bezgalīgs un vienmēr ved uz augšu.“ Koncerta noslēguma virpulis ir tik iespaidīgs, ka tā video tūlīt pat izsūtu savai „vatsapa biedru saimei“, kuriem nav iespējams koncertu vērot klātienē. (Tādu organizētību uz laukuma kā dejojošiem latviešiem, tādu zibenīgu zīmju un krāsu uzvaru – tādu spēj dabūt gatavu vien ķīnieši un japāņi, bet... viņiem nav tādu deju un vispasaules saietu!) Kā to var? Tikai ar darbu, tikai slīpējot ik kustību kā dārgakmeni. Limbažu novada Katvaru dejotāji bijuši slaveni gadu desmitiem, tas visupirms novadnieces Taisas Arumas (goda virsvadītājas) nopelns. Varam tikai iedomāties, kāda slodze ir dejotājiem, kuriem Svētkos dejojams 8 koncertos! Bet ne mazāks nopelns mazajiem skolnieciņiem, kuri piedalījās tikai divās dejās, bet arī viņiem 10 dienās visi spēki un domas bija veltīti šim izgājienam.
Košums, košums un vēlreiz košums...
„Cik žēl, ka šodien vairs ielās nav tautas tērpu un tramvajs brauc kluss un pustukšs,“ ceļasomu uz Ņūheivenu kārtojot, atzīst valodniece un Dienvidkalifornijas latviešu biļetena ilggadēja vadītāja Astra Moora. Viņa pati savulaik dziedājusi Gido Kokara izcilajā Dailē, reiz viņai pat ticis goda uzdevums soļot blakām kora karogam, tagad viņas galvenais prieks ir mazdēls Dzintariņš, kura pirmais dejojums publikas priekšā noticis dziesmu un deju svētkos Minesotā. Gan Astra, gan meita Līva spēj novērtēt mūsu tautas tērpu skaistumu, kad Līva piebiedrojās Jumalītei, viņa atteicās no jau lietota tērpa un pasūtīja mūsu Muduros sev individuālu, atbilstošu augumam.
Protams, unikālo sarīkojumu Hanzas peronā – Tautas tērpu skati Mēnesnīcā klātienē iespējams noskatīties vien mazai daļai interesentu, bet no interneta dzīlēm ieraksts iznirst bez kavēšanās. Arī šo sarīkojumu komentē aktieris Raimonds Celms, un viņa veikums ir uzteicams, jo visus sievišķīgos šuvēju smalkumu apzīmējumus viņš norunā ar profesionāļa cieņu un izpratni. Ne tikai patriotisma pārņemtiem tautiešiem jāpiekrīt atziņai: mūsu tautas tērpi ir visskaistākie pasaulē. Un tik dažādi Un tik radoši! Un aizvien vairāk cilvēkiem liek aizdomāties par savām saknēm ne tikai dzimtas līmenī.
Arī tautas tērpu parāde uz mēles kārtojas pa novadiem. Latgales Abrenes baltais motīvs iedvesmojis daudzus korus un deju kopas. Ne velti LU sieviešu koris Balta, apveltīts ar starptautiskiem cildinājumiem, savā grupā plūc galvenos laurus arī tautas tērpu skatē. (Un Baltā, manuprāt, dzied tautumeita ar visgarāko bizi LV kopkorī. To atļaujos apgalvot, jo koru karos, kad Baltas dziedātājas matus atlaida pāri pleciem, pieminētās tautietes matu rota sniedzās līdz pat ceļgaliem. Mani arī pēc svētkiem nelika mierā interese par šo dziedātāju uzzināt kaut ko vairāk... Pateicoties diriģentes Māras Marnauzas atsaucībai, saņēmu īsu info no pašas daiļās tautumeitas Elīnas Rubezes: „Pie diriģentes Māras dziedu jau kopš vidusskolas pēdējās klases. Sākumā jauktajā korī Fortius, vēlāk arī sieviešu korī Balta, kad tas tika nodibināts. Kopā jau pagājuši 28 gadi.“ Te man tikai jāpiebilst – gandrīz neticams stāsts no tik jaunas sievietes!)
Bet nu – esmu atpakaļ pie tērpu skates. Kurzeme nāk, sudrabā skanēdamas, priekulietēm iespēja lepoties pat ar 13 saktām! Alsundzietēm – ar trīs villainēm! Jā, mūsu tautas tērps allaž bijis meitas turības, sociālā stāvokļa un čakluma rādītājs.
Pat neticami, ka šāda veida tērpu skate sākās tikai ar 1998. gadu, katru reizi atrodot jaunus papildinājumus un skata punktus. Šogad kā īpašs jauns akcents ir Limbažu rokdarbnieču kopas Dzilnas izgājiens – ar 19. gadsimta beigu pilsētnieku tērpiem. Tiem autentiskums meklēts grāmatās, muzejos, Jaņa Rozentāla un citu klasiķu gleznās, pašu rokdarbnieču pieredzē. Savukārt noslēgumā vēlreiz pār mēli goda gājienā iet skates galvenās balvas ieguvēji – Mežu ģimene 8 cilvēku sastāvā. Janta jau savam līgavainim Ilmāram kā kāzu velti izgatavoja tautas tērpu, nu kurzemnieku tērpos saposti arī bērni un mazbērni. Diženi – nav cita vārda. Atliek vien piebilst, ka tērpu skates vajadzētu rīkot daudz plašākās telpās, jo kā un ko vilkt mugurā koriem un dejotājiem būs aktuāli mūžam.
Zīmīgi, ka vērtīgi padomi un jaunatklājumi Svētkos tiek iegūti arī vienkāršās, garām skrejošās sarunās. Izrādās, neesmu vienīgā, kas aiztur Skrīveru Dīvajas dziedātājas, kam galvā Lielvārdes novada tērpam pieskaņota aube. Lielvārdes tērps man īpaši dārgs, jo mana māmiņa to noauda un izšuva tieši pirms 75 gadiem – par godu 1948.g. dziesmu svētkiem. Īpašās svētku reizēs to uzvelku arī es, pateicoties olainietes Irēnas Salmanes čaklajām rokām – viņa tērpu restaurēja un pielāgoja manam augumam, bet aubes man nekad nav bijis, šajos svētkos to tuvplānā ieraudzīju pirmoreiz.
Veselu nodaļu man vajadzētu veltīt limbažniekiem
Ļoti īsi – Baumaņa Kārļa novadu Svētkos pārstāvēja 48 kolektīvi ar 1100 dalībniekiem. Gājiena priekšgalā nesot platu jostu ar tajā ieausto Dievs, svētī Latviju pilnu tekstu. (Tautas lietišķās mākslas studijas Dzilna darinājums, vadītāja Baiba Vaivare.) Uz šo gājienu no mākoņu maliņas noteikti noraudzījās ne tikai Himnas autors, arī Viktorija Bilzena (Latvijā pirmā jaukto koru diriģente), pirmo svētku organizators Indriķis Zīle, Emilis Melngailis (kura muzejs nebeidz iepriecināt lielus un mazus), Ungurpilī dzimušais Auseklis. Dejotājus joprojām spēj iedvesmot goda virsvadītāja Taisa Aruma, viņas pēdās iet novadam piederīgās virsvadītājas Taiga Ludborža un Dace Adviljone. Mums nav grūti iedomāties gājienu 10 km garumā, bet Limbažu 109 gadus vecais vilnas pārstrādes uzņēmums Tīne šogad noaudis 10 km (!!!) tautas tērpu auduma. Limbaži lepojas, 800 gadu svinības jau augusta sākumā, tālab gājiena dalībnieki, uz svētkiem aicinādami, skatītājiem ielas malās izdalījuši 800 kamoliņu, kuros satīti vēstījumi ar jau pieminētiem un vēl citiem lepošanās faktiem!
Mums visiem priekšā 5 gadi – pūru locīšanai. Un pūrs ir katram savs un dārgs, pat ja tas glabā vienīgi atmiņas.
Nu gan pārdomām par mūsu tautas skaisto mantojumu pielikšu punktu. Paldies visiem, kam bija pacietība izlasīt!
P.S. Pēc Svētkiem dzirdēju arī tādu atziņu – 150. gade esot bijusi jānosvin pēc vecām tradīcijām, bet nākamie svētki – tie GAN BŪŠOT PA JAUNAM. Protams, pastāvēs, kas pārvērtīsies.
Anita Mellupe,
speciāli „Laikrakstam Latvietis“
SLUDINĀJUMI
SLUDINĀJUMI
BookDepository.com
