Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

Skats no izstādes. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Aleksejs Naumovs. „Švarcmuiža“. 2022. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Ieva Muzikante. „Latvijas gadalaiki. Rudens. Režisors Guntis Gailītis.“ 2021. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Vija Ilze Dzintare. „...un dziļi neiemiedz“. 2013. FOTO Māris Brancis.

Visu augusta mēnesi Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejā bija apmeklējama izstāde Latvija tūkstoš krāsās. To veidoja mākslinieku grupa, kura sevi dēvē kā Daugava 2019, kad tās locekļi pirmo reizi satikās Rīgas Latviešu biedrībā izstādē Daugava. Kā apgalvo izstādes kuratore Gunta Brakovska, šīs grupas mākslinieku „radošais rokraksts izceļas ar māksliniecisko daudzveidību, sākot no reālisma, kas balstīts kompozicionālajā modernismā, līdz ekspresīvajam abstrakcionismam.“

Gan izstādes nosaukums, gan kuratores tēze ir visai ambicioza un dīvaina. Manuprāt, izstādes nosaukums Latvija tūkstoš krāsās izprotams galvenokārt kā poētisms, kā daiļa metafora. Kā anotācija apgalvoja, ka izstādē valda „kompozicionālajā modernismā“ balstīts reālisms, kas ir pilnīgi nesaprotams paziņojums. Kas ir „kompozicionālais modernisms“? Šādu jēdzienu dzirdu pirmo reizi. Labi, pieņemsim, ņemot vērā manu pagaro mūžu un to, ka neesmu modernās pasaules mākslas eksperts, varu nezināt jaunākos terminus. Pieņemsim. Tomēr neesmu pamanījis, ka pasaules mākslā pastāvētu „ekspresīvais abstrakcionisms“. Zinu gan citu apzīmējumu – „abstraktais ekspresionisms“, kas saistāms ar glezniecības virzienu ASV pēc Otrā pasaules kara. Vai cienījamā kuratore būtu to domājusi? Būdams Ņujorkā, 2010. gadā MoMĀ (The Museum of Modern Art) apskatīju plašu jo plašu amerikāņu abstraktā ekspresionisma gleznu izstādi ar Polloka, Rotko un citu slavenu autoru veikumu. Neviens no Jelgavas izstādes autoru darbiem tiem nelīdzinās.

Labi, viens ir noformulētās pozīcijas, pavisam kas cits – kā tās atklājas dabā, izstādē. Tātad, kas izstādē bija redzams, un kāda tā bija?

Izstāde patiesi bija daudzveidīga, mākslinieciskā ziņā ļoti pretrunīga.

Kuratores Guntas Brakovskas gleznas bija visai amatieriskas, sevišķi kompozīcijas ar cilvēkiem un portrets, kas apstiprina, ka dziļāku zināšanu un prasmes glezniecībā viņai pietrūkst. Sadomātas bija arī vairākas Laines Kainaizes kompozīcijas, kas nav tapušas no dabas, bet pašas sacerētas.

Labākie darbi izstādē piederēja Aleksejam Naumovam, kurš apliecina, ka ar pāris otas vai paletes naža vilcieniem var panākt maksimālo efektu. Savuties Emīls Kristiāns Muzikants, cik noprotu, vēl studē Latvijas Mākslas akadēmijā tēlniecību (arī tēvs un māte pēc izglītības ir tēlnieki), taču paralēli arī glezno. Šajā izstādē bija eksponēts gan viņa arhitektūras fragmenta gleznojums, gan arī dārza nostūra attēlojums, kur ziedi, koki, krūmi zeļ pārbagātā pilnībā, atgādinot par franču gleznotāju grupas Les Nabis (nabistu) realitātes dekoratīvo atainojumu.

Arīdzan viņa māte Ieva Muzikante, tēlniece, labprāt ņem rokā otas un krāsas. Jelgavā varēja aplūkot portretus, kādi tagad bieži pamanāmi starptautiskās mākslas skatēs: seja attēlota izteiktā tuvplānā, uz neitrāla fona atainojot to netradicionālā rakursā, uzsvērts detalizēts grumbu attēlojums, nerūpējoties par miesas tonālās niansētības atspoguļojumu, un aizņem visu gleznas laukumu. Telpa un vaibsti ir drīzāk grafiski iezīmēti. Māksliniece ģīmetnē katram modelis ir ar saulesbrillēm, kura tumšajos stiklos atspīd ainava. Izstādē varam redzēt, piemēram, operas režisora un Rīgas Latviešu biedrības valdes priekšsēdētāju Gunti Gailīti (2021).

Ainavas glezno Kaspars Bērziņš, kuru acīmredzot pievelk latvju rakstu sasaiste ar Latvijas ainavu. Kinorežisors Jānis Streičs labi glezno. Jelgavā aplūkojama kāda raksturīga Piebalgas ainava.

Noteiktu nokrāsu un pamatīgumu izstādei piedod tēlniecība. Ģirts Burvis atvedis uz Jelgavu gan pāris tēlnieciskus vides objektus, gan filozofiski tvertus pasaules atveidojumus. Savukārt sirmā tēlniece Vija Ilze Dzintare dažkārt vienā darbā apvieno granītu ar bronzu (Austras koks, 2017) vai arī darina vizuāli ietilpīgus pasaules norišu attēlojumu (Laipa, 2019). Viņa arī piedāvā iepazīties ar plašāku savu medaļu klāstu. Savukārt Tālivaldis Muzikants atveidojis teju vai milzīgus rožu ziedpumpurus (Sarkanā, 2017).

Izstādes dalībnieku vidū ir trīs Ukrainas autori. Mēs visi domās un darbos esam par to, lai Ukraina uzvar šajā nežēlīgajā karā. Mēs tādēļ allaž vēlamies viņus pieņemt savā pulkā, tā atklājot savas simpātijas un vismaz garīgu atbalstu. Taču diez vai viņu mākslas darbu vērtēšanā drīkst pielietot gluži citus kritērijus.

Izstādes nosaukums ir visai skaļš un uzsvērti patriotisks, ko attaisno vienīgi tēlnieces Vijas Ilzes Dzintares darbs „…un dziļi neiemiedz“ (2013), kas atgādina par Andreja Eglīša dzejas rindām: „Liec zobenu zem galvas, / Un dziļi neiemiedz, / Tavs gods un tēvu zeme / Tev dziļi klusēt liedz.“ Tomēr kopumā pēc darbu apskates radās vilšanās. Nav nepieciešams redzēt tikai jaunus darbus, ja daudzu autoru daiļradi iepazīstam pirmo reizi, taču tajā pat laikā iešaujas prātā kāds visai triviāls izteiciens – ka „mūs baro ar novadējušos zupu.“ Nepietiek ar pretenciozu nosaukumu, tas ir jāattaisno ar saturu, bet tas šoreiz, kā rādās, bija nejauši kopā salasīts un tādēļ izstāde – gribi, negribi – radīja pliekanu un patukšu iespaidu.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“