|
Laiks Latvijā: |
Laikraksts Latvietis Nr. 767, 2023. g. 4. okt.
Juris Ķeniņš -
Gājienā dodas veselas ģimenes. Topošie dejotāji pavada savus vecākus – Rīgas Tehniskās universitātes tautas deju ansambļa „Vektors“ dejotājus.
Kanādas latviešu vārdā gājiena dalībniekus sveic Juris Ķeniņš un Ilze Kuplēna-Ēvarta (Ewart). No lietus viņus cenšas pasargāt gādīgās brīvprātīgās darbinieces.
„Ave Sol“ dziedātāja pēc garā gājiena pastaigā izved Rausi.
Otrais turpinājums. Sākums LL764, LL765.
Pēc vakara veltīts Jurim Kronbergam diena vēl nebija caur, jo, atgriežoties viesnīcā, bija jāskatās Koru kara rezultātu paziņošanu (no Rīgas Latviešu Biedrības nama Lielās zāles) televizorā. (RLB ir nozīmīga loma dziesmu svētku vēsturē, 1870. g. Biedrībai sākot rīkot pašus pirmos svētkus.)
Koru kari notika visu dienu sestdien, 1. jūlijā, jauktie kori Latvijas Universitātes skanīgā aulā, sieviešu, vīru un senioru kori RLB, abas grupas pie izcilu diriģentu žūrijām. Protams, ir grūti atrast pilnīgi neitrālus tiesnešus – gandrīz visi Latvijas pazīstamākie diriģenti, to starpā liels skaits svētku virsdiriģentu nedrīkstēja kalpot, jo pašiem bija kori kuri sacentās. Palika „tikai“ Latvijas profesionālo ansambļu diriģenti – Sigvards Kļava, Mārtiņš Ozoliņš, Kaspars Putniņš un Andris Veismanis, Rīgas Doma kora skolas Mārtiņš Klišāns, to zvaigžņu parādi kuplinot diriģenti no Nīderlandes (latviete Krista Audere), Gruzijas, Igaunijas, Lietuvas un Ukrainas.
Laimējās noklausīties dažus jauktos korus klātienē – visi superīgi un, protams, labi sagatavojušies, bet nevienu no galvenajiem laureātiem. Katram korim bija „brīva izvēle“ un arī obligātā Pētera Vaska dziesma. Toties komponists Vasks noklausījās savu dziesmu Savā tautā (Andrejs Eglītis) 27 reizes, iztrūkstot tikai uz pienākumiem Latvijas Okupācijas muzejā. Šis prasīgais skaņdarbs, ar ļoti neveiklu lēcienu soprāniem pirmajās taktīs ļoti ātri sāka izsijāt korus. Manuprāt, nozīmīgi, ka patriotiskais skaņdarbs tapa 1990. g., pie trimdinieka dzejas – taču aizliegts. „Man sen vairs savu sāpju nav, tik visas tautas. Man sen vairs savu sapņu nav, tik visas tautas...“ Pēc 53. gadiem ārpus Latvijas Andrejs Eglītis atgriezās dzimtenē 1998. gadā. Kaut gandrīz visi kori bija izvēlējušies „modernākas“ dziesmas, priecājos, ka viens koris dziedāja „klasiku“ no Kanādas: Jāņa Kalniņa „Līgo dziesma“, ko dziedās arī 2024. g. svētkos Toronto.
Visi kori, kuri piedalījās finālā, biju izturējuši kārtīgas pārbaudes reģionos, tikai labākiem nonākot finālā (33 jauktie kori, 11 sieviešu kori, 7 vīru kori un 4 senioru kori) – bravo! viņiem un viņu diriģentiem par mūsu svētā mantojuma uzturēšanu tik augstā līmenī. Dziesmu svētkos bija 425 kori, no kuriem šie 55 nokļuva finālā!
Bijām nokavējuši pirmo trīs balvu paziņošanu – lielās balvas Ventspils Kultūras centra sieviešu korim VENDA, Rēzeknes valstspilsētas pašvaldības aģentūras Rēzeknes Kultūras un tūrisma centrs vīru korim GRAIDI un Rīgas Latviešu biedrības senioru korim ERELBE.
Tomēr, sīvākā cīņa bija starp 33 jauktiem koriem: pirmais desmitnieks no 91.67 līdz 96.67 teicamiem punktiem, pirmie 3 ar tikai .67 punktu atstarpi. Kā minēju agrākā rakstā, Garīgās mūzikas koncerta mākslinieciskam vadītājam, gados jaunam Jurģim Cābulim – 31 – būs laba nedēļā, koru karos viņa korim Koncertorganizācijas Ave Sol jauniešu korim KAMĒR izcīnot Lielo balvu, viņu pēdās Latvijas Kultūras akadēmijas SŌLA un Latvijas Universitātes JUVENTUS.
Nākamais rīts diemžēl ausa lietains. GĀJIENS. 150. gadu svētku zīmē, gājiena mākslinieciskais vadītājs, producents Reinis Druvietis rīkoja pie tēmas Novada dižošanās. Kā Latvijas Nacionālais kultūras centrs vēstīja „Dziesmusvētku 150-gades gājienā pirmo reizi kopā satiksies jaunizveidotie Latvijas novadi. Kur vēl labāk sevi varēs parādīt? Kāda ir katra novada kultūrzīme, ar ko var dižoties un gājienā izrādīt novada priekšā? Ieraudzīsim mūsu šodienas kultūras bagātību novadu savdabībā. Dziesmusvētku dalībnieku gājiens ir neatņemama svētku tradīcijas sastāvdaļa. Kā krāšņa upe tas vijas par galveno Rīgas ielu, aizsākoties pie Brīvības pieminekļa un noslēdzoties pie Dailes teātra. Tautas tērpu krāšņums, gaviles, satikšanās prieks un Dziesmusvētku svinēšana.“
Bez tam, vadītājs Druvietis bija gādājis, ka dalībniekus sveiks „dižģimenes“ no katra novada. Pat diasporai bija savs podests, Ģertrūdes un Brīvības ielas krustojumā. Lepnie „dižie“ pārstāvji no Kanādas bija Ilze Kuplēna-Ēvarta (Ewart) un es pats. Bijām gatavi ar Kanādas karodziņiem, kuri diemžēl izmirka lietu, ziediem, 2024.g. Dziesmu un Deju svētku plakātu un izbāztu dzīvnieku no Kanādas „skunk“. Izpalīdzīgas brīvprātīgās meitenes turēja oficiālus Dziesmu svētku caurspīdīgos lietussargus, lai mēs daļēji pasargātos. Procesa sākumā (pirms vairākiem mēnešiem) brīnījos, kāpēc dalībniekus no Zemgales sveiktu divi no Toronto. Bet gājienā pašā sapratu labāk to nozīmi: esam katrs lepns par savu novadu, gan sveicējs, gan gājējs un priecājamies to rādīt ar karogiem, ar tautas tērpiem, ar dziesmu. Manījām pēc katra ansambļa, kas mums gāja garām, sumināšanu; lietainais solis kļuva raitāks. Diasporas podestā bez Ziemeļamerikas bija no Dānijas, Īrijas, Lielbritānijas, Somijas un Vācijas Pēc mūsu stundas sekoja Ritmaņu ģimene no Losandželosas: komponiste Lolita, kurai arī būs „laba nedēļa“, ar vairākiem pirmatskaņojumiem, dēls Andris ar savu trompeti un meita Ilze, kura iepriekšējā dienā bija saderinājusies, par ko pat rakstīja vietējos medijos, un tagad arī Latvija Amerikā!
Izmirkuši, atgriezāmies viesnīcā, un, saulītei uzspīdot, tomēr aizstaigājām atkal uz Brīvības ielu sumināt pēdējos dalībniekus pēc 10+ stundu gājiena, no Rīgas un no mazākumu tautību ansambļiem, īpašus aplausus saņemot ukraiņu tautas deju kopa Kastāņi.
Pēc garas dienas, bijām apmierināti ar savām Lido biešu zupām un pildītām pankūkām, un nolēmām palikt mājās, un neapmeklēt Atklāšanas koncertu (tikai dalībniekiem), bet labāk augšpēdus to baudīt siltā, ērtā istabā, atkal atbalstot Vidzemes produktus – alu un čipsus.
Milzīga estrāde bija uzcelta pie Arēnas Rīga, kurā knapi mēnesi agrāk bija cīnījušies mūsu hokeja varoņi. Laukums likās pārpildīts, un Nacionālais kultūras centrs vēlāk ziņoja, ka bija precīzi 22 284 klausītāji no aptuveni 45 000 svētku dalībniekiem / 1 800 vienībām.
Koncerta programma virzās vairāk uz populāro pusi, kaut akadēmiskās mūzikas mīlētājiem bija arī ko baudīt. To starpā bija Latvijas Nacionālās operas direktors Egils Siliņš (Rīga dimd, Manai dzimtenei – ar nenogurdamo maestro Paulu pie klavierēm, Es izjāju prūšu zemi u.c.) un Metropolitan Operas zvaigzne Marina Rebeka (Met debija 2011.g., kopš tam vēl 43 reizes, un jaunie projekti top) dziedāja Uģa Prauliņa debešķīgo meditāciju Dievaines ar Liepājas Simfonisko orķestri un apvienotu kori. Koris bija uzticēts kora MASKA diriģenta Jāņa Ozola rokām, un koncerta muzikālais vadītājs, orķestra diriģents un daudz aranžējumu veidotājs bija Kārlis Lācis – divi no jaunākas paaudzes, kas norāda uz nepieciešamo paaudžu maiņu svētkos.
Tomēr, vakars piederēja jauniešiem un vieglāka rakstura mūzikai: Tautumeitas, Sound Poets, Prāta Vētra, Cosmos, Auļi un vēl un vēl. Bija arī vecākam klausītājam, kā man, ko baudīt: Mežrozīte, Sasala jūriņa, Mīla ir kā uguns un kanādiešiem neaizmirstamā Lec, saulīte!
Nu, svētki kārtīgi atklāti, un sekos traka nedēļa dalībniekiem: stundu stundām mēģinājumi un koncerti vai Mežaparkā, vai Daugavas Stadionā. Domas virzās, cik tālu esam nonākuši kopš 1873. g. kad dziedāja 1 003, un piedalījās 16 pūtēju orķestri, starp tiem manas Māras vecvectēvs Toms Gailītis, kurš veda dziedātājus un pūtējus no Dzērbenes, paša spēlējot „bazūnu“.
Latvija – Tu esi tik skaista! Cik labi kopā būt, kopā just!
Juris Ķeniņš
Laikrakstam „Latvietis“
Pirmpublicējums laikrakstā „Latvija Amerikā“ Nr. 30.