Jauni dzīvības ziedi „Rumbiņos“

Palielināt / Enlarge

Friča Bārdas dzejoļos ir tik daudz vienkāršu un reizē ģeniālu domu. FOTO Anita Mellupe.

Palielināt / Enlarge

Ciemiņi muzicē klētiņā, klausītāji klausās - zem nojumes. Lietus aizmirstas. FOTO Anita Mellupe.

Palielināt / Enlarge

Senais nams, pateicoties kultūras cilvēku ikdienas rūpēm, joprojām stāv stipri. FOTO Anita Mellupe.

Palielināt / Enlarge

Katlakalna draudzes aktīvie ļaudis. Labajā pusē – mācītājs Andris Krauliņš. FOTO Anita Mellupe.

Palielināt / Enlarge

Mārtiņš Treimanis stāsta – tieši pa šo logu uz mazā Friča krūtīm uzkritis vecā bērza zariņš, tā atdodams puisēnam savu dvēseli. (Nākamājā gadā varenais koks nokaltis.) FOTO Anita Mellupe.

Palielināt / Enlarge

Mārtiņš Treimanis un Friča Bārdas dzejas namiņš. FOTO Anita Mellupe.

Palielināt / Enlarge

Viļņa Titāna veidotie piemiņas akmeņi – atbilstīgi „Rumbiņu“ teritorijas plašumam. Un apbrīnojams ir tēlnieka veikums – 1988. g. Viļķenē tika uzstādīts viņa veidotais piemineklis Baumaņu Kārlim. FOTO Anita Mellupe.

Dzejnieks Fricis Bārda (1880-1919) dzejās uzdevis daudzus it kā neatbildamus jautājumu: kas esmu, kas biju, kas būšu es?... Šo jautājumu – atslēgt civilizācijās šūpuļa noslēpumu – tagad cenšas atrisināt arī mākslīgais intelekts. Lai nu kā – mēs, latvieši, varam būt lepni ar dzejas darbu bagātību, kuru nez vai spēs pārtrumpot mākslīgās smadzenes. Kā neizsīkstošā strautā cilvēka un dabas mistērijas noslēpumu minējumus varam smelt un smelt arī Bārdas dzejā. Protams, katrs savas saujas platumā un uztveres dziļumā.

Katrs avotiņš ir kopjams... Rumbiņu aizmežmājās Jaundzelvēs visi apzinājās Bārdu dzimtas vērtību. Kaimiņi satikās, māte pat minēja attālu radniecību, bet bērniem daudz kas paslīdēja gar ausīm... Vēlāk kaimiņbērniem bija tā laime ne tikai satikt, bet arī uzklausīt to laiku varas pie zemes pieliektos gara aristokrātus – dzejniekus Paulīnu Bārdu (1890-1983) un Antonu Bārdu (1891-1981). Izauga un pasaulē aizgāja arī Treimaņu jaunākie dēli – Kārlis un Mārtiņš, bet vasarās, uzcēluši uz auto jumta izkaptis garos kātos, bez liekas mudināšanas devās piekopt Rumbiņu aizaugušo dīķa malu un citus nostūrus. Bārdu ģimenes vecākā dēla Jāņa meita Biruta Bārda (1920-2003) viņus tradicionāli cienāja ar pašceptām ābolkūkām.

Paskrēja vēl citi gadu desmiti, un Jaundzelvju pastarītis – Mārtiņš Treimanis no labi iekārtotas dzīves Zemgales pusē atgriezās tēva mājas. Prasmīgi saimniekoja un drīz vien – 1994. gadā, sev par lielu pārsteigumu, tika ievēlēts par Katvaru pagasta priekšsēdētāju. (Kā vēlāk izrādījās, uz ilgiem un raženiem darba gadiem.) Līdz ar to dienu viņa tiešā atbildībā nonāca arī Rumbiņi, kuri izsenis pievilināja patiesos dzejas mīļotājus, mērojušus tuvākus un tālākus ceļus. „Bārdu ligzdas“ apkārtne atdzima un atjaunojās, ar laiku kļūstot par vienu no skaistākajām Limbažu novada kultūrvidēm, kā sava veida mazais brīvdabas muzejs.

Dzejas dienas septembrī Rumbiņos ir pati par sevi saprotama lieta, bet 23. septembrī interesentus pulcināja visai neparasts sarīkojums – dzejnieka dzimtās mājas apciemoja Katlakalna ev. lut. baznīcas draudzes aktīvisti. Viņu dāvana Bārdu novadniekiem un pašiem sev bija muzikāls uzvedums Fricis Bārda. Dzejas ritmi. Katlakalnā tas pirmizrādi piedzīvoja 9. septembrī. Kāpēc tieši Fricis Bārda ieinteresēja Anitu Freibergu, scenārija autori? Atbildi dod pats uzvedums, kurā secīgi un emocionāli izsekota Friča Bārdas, 21 gada vecā Valkas skolotāju semināra absolventa, ierašanās Katlakalnā un aktīvā darbība ne skolā vien. Tas bija 1901. gads. Jā, tiem laikiem tā bija pierasta lieta, ka skolmeistars arī dibināja kori un spēlēja ērģeles. Bārda Katlakalnā godam atkalpoja likumā noteiktos 4 obligātos gadus, jo seminārā bija dzīvojis valsts apgādībā. Un tomēr – vairāk par materiālo stabilitāti – jaunekli vilināja studijas Vakareiropā. Meklēdams savu vietu dzīvē un nereti arī vildamies, Fricis zaudēja ciešo kontaktu ar tēva mājām, bet nekad – ar to bagātību, ko viņā bija ielikusi Rumbiņu zeme un dabas maģija. (Jāpiebilst, ka Fricis Bārda dzejā necentās risināt kādas sociāli asas tēmas, tālab viņa vecāku mājas kā tautas bagātība savā veidā tika pasargātas no iznīcības arī padomjlaikos. Dzejniekam īsti nevarēja „piesieties“, lai kāds no Rīgas dižmaņiem dotu pavēli – Rumbiņu senās ēkas nolīdzināt ar zemi. Limbažu novadā allaž teikšana bijusi gaišiem prātiem, kuri jebkurus padomju ideoloģijas gadus spēja padarīt gaišākus. Jau 1989. gadā tur tika uzstādīti tēlnieka Viļņa Titāna piemiņas akmeņi – spējīgi pretstāvēt pat tankiem!

Tātad, atgriežoties pie 23. septembra, lietum līstot un dzērvju korim pieņemoties skaļumā, Rumbiņos atkal skan dzeja un mūzika. Šajā uzvedumā, kā vēlāk pastāsta dziesminieks Arnis Miltiņš, „aktieriem“ kolēģu sasirgšanas dēļ nācies vairāku lomu tekstus operatīvi pārdalīt. Scenārijā operatīvi iekļāvās arī draudzes padomes priekšsēdētājs Dzintars Štāls un garīdznieks Andris Krauliņš, Rumbiņu daudzu gadu saimniece Valda Irmeja un jaunajā muzejmājas amatā pirmos soļus sperošais Pēteris Buks. Ar entuziasmu katlakalnieši un viņu domu biedri staigā pa Bārdas īpašumu takām un priecīgi bauda mājnieku sagatavoto cienastu. Bet man tā vien šķiet, ka esmu lieciniece varavīksnei, kuras viens gals iemirdzas Limbažu novadā, otrs – Katlakalnā.

Zem varavīksnes stāvot, esot kaut kas jāvēlas. Es skaitu Friča Bārda dzejoli un jau domāju par pavasari:

Kad pirmā zāle dīgst,
tad zeme lūgšanu skaita,
un zvaigznes debesīs
apstājas savā gaitā.

Aiz zvaigžņu dūmakām
debesis veras vaļām,
un Dievs pats pa zemi iet
pastalām zaļām.

P.S. Šo stāstu sūtu arī kā mīļu sveicienu visiem, kuriem Austrālijā bija lemts latvietības labā līdzdarboties kopā ar Friča Bārdas dēlu Zigurdu Bārdu (1916-1984).

Anita Mellupe
Speciāli laikrakstam „Latvietis“