Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

Inga Jurova. „Dimdiņu saimnieki. Alfreds un Elfrīda“. 2020. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Skats no izstādes. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Skats no izstādes. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Skats no izstādes. FOTO Māris Brancis.

Kopš 12. septembra Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejā bija skatāma Ģederta Eliasa balvas III izstāde par lauku tēmas atspoguļojumu Latvijas glezniecībā. 13.oktobrī uzzinājām, kurš saņēma galveno balvu un citus pagodinājumus. Paralēli citā zālē bija apmeklējama arī Ingas Jurovas personālizstāde Dzimtas stāsti, kura šo balvu 2020. gadā saņēma par gleznu „Dimdiņu“ saimnieki. Alfrēds un Elfrīda.

Izstāde apliecināja, ka māksliniece iesākto tēmu turpinājusi, no personīgā skatu punkta atklādama savas ģimenes stāstu. Izsekojot darbu pēc darba, radās iespaids, ka gleznotāja caurskatīja vecāku un citu radu sakrāto arhīvu (daļa šo materiālu redzami divās vitrīnās), rakstiski pavēstot viņu dzīves gaitas un vienlaikus attēlojot pašus būtiskākos dzimtas notikumus. Viņa neļāvās fantāzijai, bet dzimtas vēstures vizuālajam atainojumam izmantoja saglabātās ģimenes fotogrāfijas. Tās autore uzgleznoja arī uz finiera vai audekla, izmantojot tikai dažas krāsas, galvenokārt pelēkus, zilus, brūnus un citus visai tumsnējus toņus. Tādā veidā, no vienas puses, panāca laika patinas iespaidu jeb pagātnes uzslāņojumu, bet, no otras, tumšie toņi vēstīja par dramatiskajām kolīzijām, kam dzīvē bijuši spiesti iet cauri vectēvs, vecāmāte, tēvs, māte un citi ģimenes locekļi. Jāpiezīmē, ka, pārnesot krāsās uz gleznas laukuma tuvāku un tālāku radu sejas, māksliniece necentās atainot detalizēti precīzi, tādēļ varēja šķist, ka viņa nespēj pārliecinoši attēlot katra cilvēka īpatnos vaibstus, taču patiesībā šādā veidā viņa panāca vispārinājuma efektu. Tātad, stāstot par sevi un saviem ģimenes locekļiem, gleznotāja patiesībā iedziļinājās visas tautas likteņgaitās – droši vien vai ikviena latvieša ģimene piedzīvojusi kaut ko ļoti līdzīgu, tādejādi, izklāstot savu un savu senču dzīves stāstu, māksliniece atklāja visu latviešuu, tostarp Eliasu dzimtas, ceļu cauri 20. gadsimtam.

Vēl tikai atliek tuvāk iepazīstināt ar Ingu Jurovu, kura 1998. gadā beigusi Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu, kopš 2001. gada viņa ir Latvijas Mākslinieku savienības biedre, kopš 1996. gada piedalās izstādēs, bijusi galerijas Museum LV mākslinieciskā direktore, 2023. gadā bija nominēta arīdzan Jāzepa Pīgožņa balvai Latvijas ainavu glezniecībā. Kā tiek rakstīts, viņa pārstāvot „maģisko reālismu”, jo „gleznojot reālistiskus motīvus, mākslinieci interesē metafiziskais un aiz ārējās formas slēptais lietu saturs.“

Par Ģederta Eliasa III balvas izstādi un uzvarētāju nākošā rakstā.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“