Leģendārā latviešu dejotāja

Palielināt / Enlarge

Jānis Roberts Dēliņs un Vija Vētra. FOTO no Jāņa Roberta Dēliņa personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Vija Vētra. FOTO no Jāņa Roberta Dēliņa personīgā arhīva.

Leģendārā dejotāja, horeogrāfe, lektore un pedagoģe Vija Vētra šī gada 6. februārī atzīmēja savu 100. dzimšanas dienu. Jau 50 gadus Vija Vētra dzīvo Westbeth Artists' Community centrā, Ņujorkā.

2023. gada jūnijā Vija Vētra devas uz Latviju, kur 20. jūnijā notika koncerts Vija Vētrai 100 un mākslinieces godināšana Rīgas Latviešu Biedrības nama Lielajā zālē.

Savas karjeras laikā Vija Vētra ir uzstājusies četros kontinentos, sniedzot vairākas izrādes uz skatuves, televīzijā un filmās. Austrālijā Vijai Vētra nodzīvoja 16 gadus, kur viņa uzstājās vairākos pašas radītos televīzijas raidījumos.

1990. gadā toreizējais Latvijas Kultūras fonda priekšsēdētājs Imants Ziedonis aicināja izcilo dejotāju apmeklēt savu dzimteni un sniegt koncertus. Ik gadus Vija Vētra apciemo Latviju, kur viņa uzstājās ar savām izrādēm un sniedz meistarklases.

Vija Vētra saka: „Vienmēr cenšos atgriezties savā dzimtenē ceriņu ziedēšanas laikā. Man ir svarīgi būt Latvijā, būt kontaktā ar savu dzimto zemi... Tieši Latvijā man allaž vajag atgriezties kā gājputnam, jo tur gūstu spēkus tālāk dzīvot savu dzīvi.“

Jānis Dēliņš: Kādas ir Jūsu visspilgtākās atmiņas par pavadīto laiku Latvijā šī gada jūnijā?

VV: Nu katrā ziņā manas jubilejas izrāde. Tā laikam būs mana pēdējā izrāde manā mūžā, kas ir ļoti bēdīgi. Deja ir bijusi mans mūžs. Tas vienmēr man ir bijis pirmajā vietā.

JD: Kā Jūs novērtējāt Jūsu sniegtās deju meistarklases šogad Rīgā? Tās jau ir notikušas Latvijā kopš 1990. gada.

VV: Es esmu ievedusi indiešu deju kustību Latvijā, un daudzi no manis ir jau mācījušies un tie, kas visus tos gadus ir nākuši uz manā mācībām, meistarklasēm utt., tie jau paši tagad dejo indiešu dejas un arī māca daži no viņiem.

JD: Vai plānojat 2024. gadā doties uz Latviju, lai piedalītos kādos pasākumos?

VV: Man vēl nekādu plānu nav, man ir jāredz, kā no veselības viedokļa, man ir ļoti grūti, un vispār tas pārbrauciens... un ja man ir jāsēž 15 stundas, tas sanāk kopā, ar kājām karājoties lejā, tad tas ir ļoti grūti. Man laimējās atgriezties no Latvijas ar Finnair, un tie, tāpēc, ka paši svinēja 100 gadu pastāvēšanu, tad viņi man kā simtgadniecei atļāva biznesa klasē atlidot atpakaļ uz Ņujorku.

JD: Jūs saņemat lielu morālu atbalstu no dažiem tuviem draugiem Latvijā. Bez viņu palīdzību, šķiet, ka Jūsu braucieni uz Latviju nevarētu notikt, vai ne?

VV: Nē, es jau braucienam atlieku mazās sociālās apgādes naudiņu katru mēnesi, lai varētu lidojuma biļeti nopirkt. Tagad, pēdējā laikā, tikai ir radies tāds Vijas Vētras Fonds, un tā vadītāja, kura rīkoja arī manu izrādi (20. jūnijā), kādreiz var piepalīdzēt. Nu nav jau nekāds lielais fonds tas, nu cilvēki, viens otrs, kaut ko arī aizsūta; nu, viņi piepalīdzēja... jā.

JD: Cik es saprotu, tad Jūsu dzīvoklī Ņujorkā nav internets un Jums nav mobilā telefona. Jums nav arī datora. Jums noteikti pietrūkst tiešais un ātrais kontakts ar draugiem un tuviniekiem. Jūs noteikti paļaujaties principā uz vēstulēm, kuras saņemtas pa pastu.

VV: Un tagad vecais televīzijas aparāts arī sabruka, un tagad redzu tikai sniegu pārslas! Jā, es paļaujos tikai uz pasta vēstulēm, es tikai rakstu vēstules; man internets nav, un neesmu vēl iegājusi tai „jaunajā pasaulē“, „jaunajā sistēmā“, kuru visi lieto.

JD: Vai kaut kas Jūs apbēdināja Jūsu pēdējās vizītes laikā Latvijā? Ko Jūs redzējāt, ko Jūs piedzīvojāt?

VV: Nu man apbēdināja tas, ka es nevarēju palikt uz Dziesmu svētkiem, jo es nedrīkstēju vienkārši uzturēties ārzemēs ilgāk par mēnesi, jo citādi man atņemtu sociālo pabalstu. Tas nav īpaši liels, bet regulārs. To vienreiz man jau atņēma tāpēc, ka viņi mani „noķēra“, ka paliku Latvijā ilgāk. Drīkst tikai vienu mēnesi būt projām no šejienes.

JD: Cik es saprotu, tad Jūsu draugi Latvijā principā ir mākslinieki, komponisti un literāti. Vai Jums bija arī iespēja tikties neformāli ar teiksim – „tautu“?

VV: Absolūti, jā. Bija ne tikai mana izrāde, bet man arī bija viens vakars, kas bija veltīts vienkārši manai lekcijai, un tad uz to atnāca katrs, kam bija interese par mani. Nebija tikai, teiksim, profesionāli cilvēki, bija „tauta“, kā tāda.

JD: Jūsu „reklāma“ Latvijā šī gada jūnijā bija ļoti laba – intervijas Latvijas televīzijā, žurnālos utt. Tas Jums noteikti dod lielu gandarījumu, ka par Jums Latvijā joprojām ir liela interese un ka Jūs tiekat uzskatīta par „ikonu“.

VV: Jā, bet arī šeit (Ņujorkā) mūsu mākslinieku centrā, kurā es dzīvoju, esmu arī viena no „ikonām“, kas nozīmē, ka viņi izceļ tos, kas nonāk zināmā vecumā, bet ir joprojām aktīvi savā darbā.

JD: Pastāstiet mazliet par Jūsu ikdienas dzīvi Ņujorkā?

VV: Nu, tur nav daudz ko stāstīt, esmu ļoti vientuļa, un man ir tikai daži draugi, tādi tuvāki, kas šad un tad atnāk un ar mani aiziet pastaigāt. Mākslinieku centrā, kur es dzīvoju, mēs esam upes krastā (Hudson upe); tad ir ļoti jauki te pastaigāties, un tur ir iekārtots parks, kuru es saucu par savu „French Riviera“.

JD: No kura gada dzīvojat Amerikā?

VV: No 1964. gada, bet es vismazāk jūtos kā mājās Amerikā. Es nevaru iedzīvoties. Es nevaru ielaist saknes šinī zemē. Šī zeme man ir tik ārkārtīgi sveša, lai gan es visilgāk no sava mūža esmu nodzīvojusi Amerikā.

JD: Kas Jūs pietur pie stipras veselības un pie ļoti moža prāta, ņemot vērā, ka 2024. gadā Jūs svinēsiet 101. dzimšanas dienu? Kas tam ir tā atslēga?

VV: Visās manās intervijās – vai tas ir televīzijā, radiofonā vai žurnālos, vienmēr man to jautā: „Kas ir mans noslēpums?“ Tad mana atbilde ir tāda: nepieaugat, esiet kā bērni, ne jau bērnišķīgi, bet kā bērna prātā labā nozīmē; būsim ziņkārīgi, vienmēr ko jaunu mācīties, un ļoti svarīgi nezaudēt prieku par mazām lietām. Nedrīkst arī pāri darīt ķermenim, jo mans ķermenis, kā jau dejotājai, ir mans izteiksmes līdzeklis, mans instruments; kādreiz es viņu saucu par manu „čellu“, un jāuzmanās, ko viņam dod ēst. Es esmu galvenokārt veģetāre, bet es ēdu zivi gan. Bet sarkano gaļu – nē. Un tad ēdu vēl zināmas saknes un augļus. Un es arī saku, izvairieties no ārstiem!

JD: Vai tikāties arī ar kādām Latvijas valsts amatpersonām Jūsu vizītes laikā jūnijā?

VV: Nē, bet apsveikumu uz izrādi saņēmu no Valsts prezidenta Rinkēviča – no jaunā prezidenta, un no Zinātņu akadēmijas utt. Man bija ļoti jauki apsveikumi.

JD: Ko Jūs gribētu novēlēt tautiešiem Latvijā, kā arī Austrālijas latviešiem?

VV: Es domāju, galvenais, strādāt Latvijas labā, un arī ļoti svarīgi ir uzturēt latviešu valodu. Tas ir ļoti, ļoti svarīgi. Latviešu skoliņas ārpus Latvijas ir ļoti jāpabalsta. Strādāt Latvijas labā, tā kā es to esmu darījusi. Es, sakarā ar savām izrādēm visā pasaulē, esmu mūžam runājusi par Latviju. Es vienmēr stāstīju, ka ir tāda zeme, kas nav brīva (okupācijas laikā), bet ka mēs ceram, ka būs.

JD: Paldies Jums par sarunu.

Jānis Roberts Dēliņš,
Ņujorkā, 2023. gada 30. septembrī
Laikrakstam „Latvietis“