Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Māra Branča skatījums

Zemgales muiža tuvplānā

Laikraksts Latvietis Nr. 776, 2023. g. 6. dec.
Māris Brancis -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Grāmatas „Lielvircavas muiža“ vāks.

Lielvircavas muiža. Sastādītājs Ojārs Spārītis. Lias Guļevskas un Ilgas Liepiņas intervijas. Agra Dzeņa un Renātes Siliņas tulkojums no vācu valodas. Jumava, 2023. 175 lpp.

Pavisam nesen rakstīju, ka Latvijas kultūrvēstures dzīvē noticis brīnums – pirmo reizi Baltijā kāda baltvācu aristokrātu dzimta savai kādreizējai tēvzemei pasniegusi ļoti dāsnu dāvinājumu – lielu daļu no kādreizējās muižas iekārtas atdevusi atpakaļ vietai, kur kādreiz dzīvojusi. Runa ir par baronu fon Klopmanu ģimeni, kura pagaidām uz 25 gadiem, bet, ja notiks cieņpilna apsaimniekošana, arī uz mūžīgiem laikiem, uzdāvinājusi Latvijai, konkrētāk Jelgavas novadam, 386 mēbeles, sadzīves priekšmetus, traukus, ordeņus, zīmogus un citas lietas, kas reiz rotājušas viņu muižas. Dāsnais, kā garāk teica, „šķiņķība“ jau aplūkojama Lielvircavas muižā. Bet tas nav viss – nupat apgāds Jumava izdevis grāmatu par šo muižu un tajā izvietoto karalisko dāvinājumu.

To sastādījis habilitētais mākslas doktors Ojārs Spārītis, kurš, būdams saistīts ar baltvācu kultūru un kopš 20.gs. 90. gadiem vadījis dažādu Latvijas sakrālās mākslas un arhitektūras pieminekļu atjaunošanu, piedalījies Latvijas muižu restaurācijā, tāpat 1997. gadā kļuvis par Rīgas Melngalvju nama atdzemdināšanas darbu vadītāju, toreizējā Jelgavas novada domes priekšsēdētāja Ziedoņa Caunes uzrunāts, sāka sarunas ar baronu Pēteru fon Klopmanu. Kādreizējais Lielvircavas muižas īpašnieku pēctecis uzskata, ka „Latvija, kā miera pilna un attīstībā esoša zeme, par spīti Pirmā un Otrā pasaules kara postījumiem, var būt pievilcīga baltvācu dzimtām ceļa meklēšanai uz savu pazaudēto dzimteni.” Kā apliecinājums še paustajam ir uzskatāms lielais, neatsveramais ziedojums. Par to savas domas bez sastādītāja izsaka gan Imants Lancmanis, gan Rundāles pils muzeja jaunā direktore Laura Lūse, gan vircavnieki, leknā dāvinājuma apsaimniekotāji Zanda Zariņa un Roberts Grīnbergs.

Īpaši jāpakavējas pie Rundāles pilskunga Imanta Lancmaņa raksta. Viņš uzsver, ka 20.gs. sākumā Latvijā bija ap 2000 muižu, no kurām daudzas gadsimta laikā izzudušas, jo „tam visam [pāri] gājusi briesmīgā boļševisma tanku kolonna, (tādēļ), protams, vairs nav nevienas dzīvas pils, nevienas muižas, nav neviena dzīva patricieša dzīvokļa ar 11 istabām, skaisti iekārtotām, ar gleznām pie sienām, Purvīti ieskaitot, lielpilsētā. Tas ir rezultāts tam šaušalīgajam rullim, kas braucis pāri visam, kas savulaik bijis komunistu zonā.”

Šos vārdus lasot, sirds asiņo: minētais briesmonis aizmēzis mūsu tautas pagātni cik vien spējis iespējams dziļi un tāli. Ne tikai aizmēzis, bet izrāvis ar visām saknēm laikā gaitā mūsu tautas raksturu. Par spīti tam joprojām esam, un tas ir tikai tāpēc, ka tomēr dziesmu svētki palīdzēja paciest komunisma viļņa smacējošu spēku, neesam vēl aizmirsuši sentēvu valodu, ko arī komunisti centās iznīdēt.

Un še jāatkārto Imanta Lancmaņa sacītais: „Boļševisms jau neiznīcināja tikai muižu kultūru, sagraujot skaistas mājas un dzīvokļus, tas izpostīja garīgi. Cilvēku apziņu. Ne tikai aizsūtot uz Sibīriju. /../ 1949. gadā izsūtīja vēl arī zemniekus, lai iznīcinātu šo čaklo lauksaimnieku kastu, kas vienmēr bijusi Latvijas nācijas šūpulis.“

„Mums ir jādzīvo , lai visu atdzīvinātu. Lēnām, lēnām…“ pilskungs liek mums atcerēties visu mūsu uzdevumu un pamazām atjaunojot sagandēto. Tāpēc jābūt pateicīgiem Klopmanu dzimtai un citiem, kas atgādina par bijušo. Vācieši tomēr atnesa kultūru, nevis kā komunisti, kuri sēja naidu un nāvi. Un lika „celt komunismu“, tā dēvēto „cilvēces spožo nākotni“. Cik tā spoža, tagad mēs redzam no kara Ukrainā.

Šī Jumavas grāmata liek mums padomāt, iztaisnot plecus un izslieties stāvus lepniem. Tajā pat laikā tā aicina izlasīt un iedziļināties Lielvircavas muižas sadzīvē ap 1800. gadu, kas atklājas brīvkungu Eduarda un Georga fon Klopmana (Eduards fon Klopmans-Vircavs (Klopmann-Würzau, 1873-1936), Georgs fon Klopmans (1866-1948)) vēsturiskajā apcerējumā par Vircavas muižu un Skursteņmuižu, kas pirmpublicējumu ieraudzīja Braunšveigā, Vācijā, 1939. gadā un kas tagad Agra Dzeņa tulkojumā publicēts šajā izdevumā.

Pirms ķeramies pie šī tulkojuma lasīšanas jāsaprot, ka „muiža“, kā akcentē Imants Lancmanis, „jau nav muzejs, muiža ir paaudžu atstātās pēdas.“ Tā ir ļoti sarežģīta saimniecības sistēma, kas grodi atklājas abu Klopmanu sacerējumā.

Vispirms tuvojamies Vircavas muižai no Vircavas upes puses, kas, kā vēsta nostāsti, reiz bijusi pat kuģojama, tad lēnām, gidu stāstījumu pavadīti, virzāmies cauri istabās, lai pēc tam apstaigātu daudzās saimniecības ēkas – klētis, lopu kūtis, staļļus, šķūni, dzirnavas. Netiek aizmirsts tāpat dārzs un ļaudis, kam katram savs uzdevums, dažam pat savs ancugs vai štāte. Tepat ir arīdzan baznīca un krogs. Iejusties stāstījumā palīdz senas fotogrāfijas. Tikpat nesteidzīgi un pamatīgi tiek aprakstīta Skursteņmuižas vēsture un tās īpašnieku maiņa, kā arī saimniecība. Blakus tam iegriežamies arī citos Kopmanu īpašumos, piemēram, vietā, ko sauc par Žeimi jeb Žeimeli, kas tagad atrodas Lietuvā.

Cik detalizēti apstāstīta muižas saimnieciskā un ekonomiskā darbība, tikpat skrupulozi pavēstīta Klopmanu dzimtas saistība ar Vircavu, kuru „1509. gada trešdienā pēc Trīs ķēniņu dienas Vircavas apgabals tika izlēņots godājamam līdzpadomniekam Hinrikam fon Klopmanam.“ Autori rimti pavēsta dzimtas vēsturi, iedziļinoties politiskajās peripetijās.

Patiesībā, atklājot baltvāciešu dzimtas vēsturi, tiek parādīta šīs Jelgavas novada daļas vēsture no cita skatupunkta, nekā tas lasāms Latvijas vēstures grāmatās. Vienlaikus mazliet uzzinām, kā tobrīd dzīvoja latvieši: „Jelgavas apkaimes latvieši uz pārējo fona izcēlās ar augstāku kultūru“. Apcerējuma autoru skatījumā tas nav pilsētas tuvuma vai auglīgās zemes dēļ, bet ir arīdzan tāpēc, ka viņi centās dzīvot un ģērbties kā vācieši. Tomēr „latviešu īpatnības lielākoties veido senu paražu ievērošana. Vēl tagad Jāņu vakarā ar tautas svētkiem, tiek godināta pagānu dieviete Līgo,“ domās apcerējuma rakstītāji.

Vēl jāpiebilst, ka pielikumā tiek skaidrotas sen bijušas naudas vienības kā, piemēram, timfa vai zekseris un to vērtība, arīdzan mazāk zināmas svara, tilpuma un garuma vienības.

Zemgales muižu dzīve nav tik bieži atspoguļota baltvāciešu atmiņās un to tulkojumos, tādēļ šī Jumavas izdotā grāmata par Lielvircavas muižu ir uzmanības vērta.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com