Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Bērnu no vannas izmetam

Mācītāja Alda pārdomas

Laikraksts Latvietis Nr. 776, 2023. g. 6. dec.
Aldis Elberts -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Nesen, 19. novembrī, apmeklēju Latvijas Republikas proklamēšanas svētku sarīkojumu Melburnas Latviešu Namā, kur arī dziedāju korī Daina, un dzirdēju prezidenta Levita uzrunu, kura man ļoti patika. Divas lietas man tajā uzkrita. Pirmā ir, ka latviešiem ir gara un interesanta vēsture – mēs pat esam pirmdzimtie iedzīvotāji (First nations people) Latvijas zemē. Otrs, – ka mums vēl daudz ko mācīties, varbūt pareizāk teikt, atcerēties par savu vēsturi. Tādēļ laikam Levita kungs ziedojumus no šī sarīkojuma veltīja Latvijas vēstures fondam.

Nesenie notikumi Ukrainā un Izraēlā mums arī atgādina, ka bieži cilvēki nemācās no vēstures pietiekami daudz, un tādēļ vēsture atkal un atkal atkārtojas.

Tuvojoties šī gada beigām, labi atkal atcerēties, ko vēsturiski kristietība nozīmēja mūsu tautai un tautiešiem. Kristietība nebija filozofija, kā daži „mācītāji“ šodien to sludina un daudzi domā. Tā arī nebija un nav romantisms vai sentimentalitāte.

Īsi dabūju parunāt ar Levita kungu un minēju par vienu Latvijas vēsturnieku un draugu, ko viņš arī pazina. Gundars Ceipe ir uzrakstījis vairākas grāmatas par to, kā veidojās mūsu valsts. Viņš atbild vai apraksta daļu no Latvijas vēstures, ko daudzi manā pieredzē, īpaši ārpus Latvijas, ir aizmirsuši. Savā 2018. gada izdotajā, Dieva Tautas Dzimšana Latvieši, Gundars brīnišķīgi apraksta, kā Brāļu draudzes lika pamatu mūsu tautas garīgai atmodai un valsts izveidošanai.

„Kaut gan jau bija sākusies latviešu atmoda jeb mošanās (1738. gadā), tomēr par galveno zemes atmodas eksplozijas momentu uzskata 1739. gada Vasarsvētku svinību dienas. Vidzemē sāka masveidā notikt vārdos grūti aprakstāmas vēl nebijušas brīnumainas lietas. Vasarsvētku galvenā saiešana notika zem klajas debess diakonāta priekšā, jo telpas bija par šauru. Notika tas, ko aprakstīt un saprast ir neiespējami, ja pats neesi piedzīvojis kaut ko vismaz attāli līdzīgu.

Pār šiem cilvēkiem Gaujas krastā atvērās Dieva valstības debesis, no kurām pār cilvēku dvēselēm izlija Svētais Dieva gars. Vācbrālis Buntebarts to apraksta vienkārši: Šī gada Vasarsvētki bija īpašas žēlastības dienas. No šī brīža daudzi modinātie skaita savu apžēlošanas laiku. Pašā dziļākajā verdzības bedrē bija sācies Svētā Gara žēlastības un cilvēku pārvēršanas darbs. Tas eksplozīvi sākās un ilgi neatslāba. Šis latviešiem bija un ir svētumu svētums, kā debesis atvērās un tautā ienāca uzvarētāju ticības spars un pašas debesis.“

Uldis Ģērmanis savā Latviešu tautas piedzīvojumi apraksta to pašu. „Ap 1740. gadu vairākos Vidzemes apgabalos notiek savādas lietas. Muižu krogi kļūst arvienu tukšāki, bet ļaudis saticīgi, laipnāki un priecīgāki... Īstenībā pirmo reizi latvieši ar sajūsmu piedalās dievkalpojumā. Pirmo reizi viņi tur sajūt prieku, apmierinājumu un cerību... Ļaudis sāk justies pašapzinīgāki un drošāki... Kā tas bija noticis? Ap 1730. gadu Vidzemē ieradās tā sauktās „brāļu draudzes“ sludinātāji. Tie bija vienkārši, sirsnīgi ļaudis. Viņi mācīja dievvārdus saprotamos un vienkāršos vārdos un mudināja uz labāku un krietnāku dzīvi... šie sludinātāji īsā laikā ieguva lielu piekrišanu latviešu vidū.“

Ceipe skaidro: „Agrāk Kristus bija, latvieši bija, bet viņi nedomāja, ka tiem ir kāda savstarpēja saistība. Nu šim latviešu Pestītājam viņi pieķērās ar neticamu spēku un mīlestību, ko palaikam mēdz apzīmēt arī kā fanātismu. Tā pieķērās, ka vairs nelaidās vaļā, ilgāk nekā gadsimtu. Tā arī bija svētības bāze latviešu izaugsmei par tādu nāciju, kas dara godu cilvēcei.“

Bet abi – Ģērmanis un Ceipe aprakst, kas notika pēc šīs garīgās atmodas.

Ģērmanis: „Daudzi vācu muižnieki un vācu mācītāji kļūst aizdomīgi. Muižnieki bez tam uztraucas, ka dzērāju skaits viņu krogos mazinās un peļņa krīt. Viņiem izdodas panākt, ka krievu valdība 1743. gadā pavēl slēgt brāļu draudzi un atņemt tās īpašumus.“

Ceipe apraksta kas notika vēl tālāk: „19. gadsimta otrajā pusē uz latviešu vēstures skatuves parādījās jaunlatvieši, kuri paši savu ideoloģiju un darbību interpretēja kā „tautas atmodas laikmetu“... Kas notika latviešu tautas apziņā? Tajā ienāca modernā laikmeta vērtību sistēma un uzskati. Notika vērtību pārmaiņa. Nu latviešu spēks tika balstīts uz aizvēstures mītiskajiem notikumiem, pasaku sacerējumiem, tautasdziesmām... Jaunlatvieši sava laikmeta idejas pilnībā akceptēja un kā mazvērtīgu lietu no tautas garīgo vērtību laivas aiz borta izmeta latviešu Brāļu draudzi. Velns neguļ, un vēl pēc dažiem vēstures līkumiem šis latviešu svētums pavisam būs aizmirsts. Tā tas pie latviešiem noticis – bērnu no vannas izmetam, ūdeni paturam.“ (Alda uzsvars).

Tādēļ vēsture šodien atkārtojas, jo esam aizmirsuši un vairs neticam tam, ko Brāļu draudzes ienesa mūsu tautai, ko nozīmē vārds Evaņģēlijs – vai Labā vēsts. Īsi to izsakot, Vārds, Dievs, tapa miesa un mājoja mūsu vidū. (Jāņa ev. 1:14), nevis tikai, lai parādītu mums kā dzīvot, jo mēs neviens nespējam tā darīt, bet, lai mirt un piedot mums. Tie, kas šai vēstij tic, paši kļūst par Dieva bērniem, kuros Svētais Gars mājo un māca. Tā bija un joprojām ir mūsu tautas izcilā vēsture.

Ir tomēr vēl viens variants. Varbūt „šis bērns“ nav galīgi „izmests“, bet tikai aizmirsts vai tā apsegts ar citiem uzskatiem, ka to ir grūtāk tagad saredzēt vai pieņemt. Gundars Ceipe arī tā domā. Viņš beidz savu grāmatu ar šiem vārdiem: „Latvieši bija un ir Dieva tauta. Uz šīs tautas ir likts apustuliskais gars un svētība. Kādu 150 gadu gaitā šī augstā apziņa un pat atmiņas par to tautas prātā ir totāli tīrītas un dzēstas. Bet mūsos iekšā tas gars ir, norakts, apslēpts, bet ir. Kā mirklī tumsa pārvēršas gaismā, tikpat strauji spēj mainīties cilvēka un arī tautas dzīve, pieskaroties Dieva gaismai. Un šis Gars, šī iespēja ir tepat, neizsakāmi tuvu. Savienosim sirdis, sadosimies rokās, raudzīsimies uz Jēzu Kristu, Dieva dēlu, latviešu Pestītāju!“

Tādēļ šajā svētku laikā lieku pie sirds jautājumu un atbildi, ko šī dziesma dod.

Kas ir šis Bērns, kas saldi dus Pie mātes krūts tur kūtī? Vai dzirdi dziedam eņģeļus, Vai brīnumu tu jūti? Viņš, Viņš mums Pestītājs, Ko Dievs šai naktī dāvināj's. Steidz, steidz Tam slavu teic, Un pielūdz Dieva Dēlu! Tad nesiet Viņam dārgāko, Vai bagāts, nabags, nāciet, Nu uzņemt savā sirdī To, Un gaismā staigāt sāciet! Gods Dievam augstībā! Šis Bērns mūs dzīvus darīja. Prieks, prieks nu pasaulē, Kad sveicam Pestītāju!

Priecīgu Kristus Adventes laiku, dzimšanas svētkus un svētīgu Jauno gadu!!!

Mācītājs Aldis Elberts
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com