Juris svētkos (7)

Palielināt / Enlarge

Svētku lielkoncerts „Tīrums. Dziesmas ceļš“ Mežaparka estrādē. FOTO Jolanta Lārmane.

Palielināt / Enlarge

Dziedātāji no Austrālijas – Brisbanes, Melburnas, Sidnejas, Goldkostas – pirms koncerta „Tīrums“. FOTO Ojārs Greste.

Palielināt / Enlarge

Soprāni no Austrālijas (Melburnas un Sidnejas). FOTO Linda Graudiņa.

Palielināt / Enlarge

1. alti no Austrālijas – Brisbanes, Melburnas, Sidnejas un Goldkostas – pirms koncerta „Tīrums“. FOTO no Sanitas Maulānes personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Austrālijas 2. alti pirms „Tīrums“ koncerta.

Palielināt / Enlarge

Baritoni no Austrālijas. No kreisās: O. Greste un I. Kārkliņš (Sidneja), J. Vanags un R. Vanags (Brisbane). FOTO Ojārs Greste.

Palielināt / Enlarge

Dziedātāji no Austrālijas. No kreisās: Edgars Vegners (bass) un Dāvids Zemdegs (tenors) pirms koncerta „Tīrums“. FOTO Rita Zemdega.

Palielināt / Enlarge

Soprāni no Austrālijas „Tīrums” koncertā. No kreisās: Jolanta Lārmane, Ingrīda Eimane un Ilze Viļuma. FOTO Jolanta Lārmane.

Palielināt / Enlarge

1. alti no Austrālijas – Sidnejas, Melburnas Goldkostas – koncertā „Tīrums“. FOTO Sanita Maulāne.

Sestais turpinājums. Sākums LL764, LL765, LL767, LL768, LL770, LL771.

Ar svētku ceturtdienu, 6. jūlijā, būs pirmais no „lielajiem“ koncertiem: koru lielkoncerts Tīrums. Dziesmas ceļš. Mākslinieciskie vadītāji bija izraudzīti jau sen: tēvs un dēls, abi svētku virsdiriģenti un izcilu koru maestro Ārijs Šķepasts (Austrums) un Kaspars Ādamsons (Sōla). Par koncertu jau zināju samērā daudz, vadībai pirms vairākiem gadiem jautājot diasporas koru saimei par iespējamu repertuāru no ārpus Latvijas šim koncertam. Diemžēl, stāvoklis beigu beigās bija tikai nedaudz labāks nekā pirms pieciem gadiem: divas dziesmas no ārpus Latvijas. (Varējām lepoties par „mūsējo“: Jāņa Kalniņa „Līgo dziesma“.)

Savā laikā esot bijis atsevišķs kora koncerts, bet pēdējos svētkos korim „tikai“ noslēguma koncerts. Šoreiz koriem būs jāuzupurējas ne tikai uz diviem koncertiem un milzīgo repertuāra daudzumu, bet uz mēģinājumiem un koncertiem Mežaparkā katru dienu no otrdienas līdz svētdienai. Jauktajam kopkorim (kurā piedalījās kanādieši no Monreālas, Otavas un Toronto) bija uz šo koncertu iedotas 26 dziesmas (pa starpu arī dziesmas vīru un sieviešu koriem).

Ja šim Dziesmu svētku 150gades koncertam bija nosaukums Dziesmas ceļš, pirmie soļi garam ceļam bija sperti jau sen. Tieši par to priecājos vairākas reizes tikties ar filmu producenti Lindu Krūkli, kura ir pie vadības topošai filmai Zeme, kas dzied par pirmajiem dziesmu svētkiem. Filmai pirmizrāde Latvijā būs ap valstssvētkiem, bet sarunājām, ka Ziemeļamerikas pirmizrāde būs XVI Latviešu Dziesmu un Deju svētku ietvaros!

Kanādas koristiem mīļš draugs ir Valsts kora diriģents Māris Sirmais (kurš bija uz podesta, kad izdzisa gaismas pirms četriem gadiem). Filmā viņš tēlo vienu no diviem svētku virsdiriģentiem: Indriķi Zīli. Tā kā maestro Sirmais bez Valsts kora šobrīd arī diriģē Ikšķiles kori, un tiem ir interese braukt uz svētkiem Kanādā, vai nebūtu forši, ka uz mūsu svētkiem ierastos Indriķis Zīle?

Vakara koncerts sākās tikai plkst. 20.00, tātad – diena brīva. Sarunājām tikšanos Nacionālās bibliotēkas (LNB) mūzikas nodaļā ceturtā stāvā Alfrēda Kalniņa Mūzikas lasītavā, kur mūs laipni sagaidīja galvenā bibliotekārē Eridana Žiba, komponista Romualda Jermaka meita, pianiste, pati savā laikā Mūzikas akadēmijas audzēkne, beigusi arī Karlsrūes Valsts mūzikas augstskolu Vācijā. Citos vārdos – pieredzējusi un ļoti spējīga gādāt par vēsturisko krājumu. Dziesmu svētku zīmē bija izliktas dažas senākas mantas no agrākiem svētkiem. Mani īpaši uzrunāja Dziesmu krājums no pašiem pirmajiem 1873. g. svētkiem. Rokās turēju grāmatu, no kuras kāds bija dziedājis. (Iesapņojos, ka tas varētu būt bijis tenors no Lielvārdes – Auseklis.) Runājām arī par laikmetīgām lietām: kā uzlabot LNB krājumu ar vielu no ārpus Latvijas, kā labāk sadarboties, kā no ārpus Latvijas tikt klāt pie krājuma. Ar digitalizāciju lietas ir vienkāršākas nekā pat pirms dažiem gadiem. Novērtējām klātienes tikšanos un nolēmām sekmīgo sadarbību turpināt.

Tajā pašā stāvā ir trīs klausīšanās vietas, kurās nemitīgi skan Dziesmu svētku repertuārs, klausītājiem nostājoties zem mucas. Ar lielu prieku ievēroju, ka viens no tiem ir veltīts nelaiķim, mūsu svētku dižgaram Arvīdam Purvam – klausītājam dzirdot viņa diriģēto Tev mūžam dzīvot, Latvija no 1977. g. svētkiem Londonā.

Mājupceļā iestājām muzeja un pētniecības centra Latvieši pasaulē izstādē pirmajā stāvā, kur bija izlikti ārpus Latvijas šūti tautas tērpi, daži šūti nometnēs no pieejamiem materiāliem, citi daudz greznāki, katram savs stāsts sīki aprakstīts. Priecājos redzēt mūsu meistares Lilijas Treimanes darināto personīgo arheoloģisko Latgales tautas tērpu arī izstādītu.

Laikus iekāpām pārpildītajā 11. tramvajā, kas pats par sevi bija brīnums, jo pirms dažām dienām vienā posmā nebija sliežu! Strādnieki spēja dienas pirms svētkiem pabeigt tikai vienas sliedes, un tramvaji kursēja pa šīm abos virzienos. Satiksme milzīga, reizē uz Mežaparku braucot tuvu pie 70 000 cilvēku (mani cipari), ja pieskaita visus koristus, visus klausītājus un visus pārējos svētku dalībniekus, kuriem bija tiesības būt estrādes teritorijā bez sēdvietām. (Un kurš taču negribētu tur būt?) Protams, ne visi brauc ar 11. tramvaju, bet tā likās, bijām saspiesti kā siļķes, tomēr visām siļķēm lieli smaidi. Redzējām arī citus variantus garāmbraucot: divriteņus, bieži ar vairāk nekā vienu braucēju, skūterus (daži ar trīs pasažieriem), motocikletus – visiem šiem liekoties nedaudz dīvaini, jo visi braucēji tautas tērpos. Vēlāk, staigājot garo ceļu uz estrādi no tramvaja galapunkta, ievērojām milzīgu novietošanas laukumu tieši divriteņiem.

Tomēr, ar šo jauno divkoncertu variantu, koncerts nebija izpārdots. Mums jau biļetes bija nopirktas, bet tajā rītā saņēmām no preses dienesta – laikam palika pāri. Diemžēl, nebija neviena, kuram dot. Virsdiriģentiem būs jāpārrunā, vai tas nebija viens koncerts par daudz, vai pat koristu „mocīšana” – ar sešām aizņemtām dienām no svētkiem viņiem nepalika daudz. Biļetes arī bija stingri dārgākas nekā 2018. g. – šoreiz no 15 līdz 40 eiro.

Vienalga! Esam klāt un jūsmojam par jauno estrādi – šis viņas pirmais pārbaudījums. Sēdvietu netrūka; pēc oficiālā skaita bija pie 15 000 dziedātāju, pārstāvot 374 korus ar 24 virsdiriģentiem. (Paliek līdz šai dienai sāpīga atmiņa, kā tūkstošiem soprāniem un altiem nebija sēdvietu iepriekšējo reizi.) Man personīgi pirmā reize klausītājos, un sēdēšana, kaut uz koka soliem, pārsteidzoši ērta. Bet galvenais: skaņa. Tā bija laba, bet par to vairāk, kad rakstīšu par Noslēguma koncertu.

Repertuārs bija rūpīgi izstrādāts: no 1873. g. svētkiem Jāņa Cimzes Rīga dimd apdares vīru korim līdz pasūtinājumiem no Zigmara Liepiņa Tīrums, Valta Pūces cikls Nācēji un Jāņa Lūsēna Sidraba birzs – nosaukums jaunajai estrādei. Pa starpu bija gan senas un pazīstamas dziesmas, kā Gaismas pils un Lauztās priedes, dziesmas, kuras pirmo reizi bija dziedātas nozīmīgos 1990. g. svētkos (Pētera Barisona Latvijā, Lūcijas Garūtas Mūsu Tēvs un Helmera Pavasara apdare Mazs bij' tēva novadiņis – pirmo reizi dziesma no ārpus Latvijas) un 14 dziesmas, kuras piedzīvoja savu Dziesmu svētku pirmatskaņojumu. Tos, kuri nožēlo, ka nepiedzīvoja svētkus, varu mierināt ar ziņu, ka 2024. g. kopkoris Toronto dziedās deviņas no šīm dziesmām!

Koncerts brīnišķīgs – un kā varēja nebūt? Par spīti Covid ierobežojumiem, kori ir atgriezušies lieli un vareni, skanīgi un nobrieduši, un bija labi, caur divu gadu skatēm, samācījušies, nopelns viņu diriģentiem, bet arī virsdiriģentiem un Kultūras centram, kuriem arī ir pienākumi uzraudzīt korus. Bravo!

11. tramvajs ir slavens ar savu dziedāšanu, un šoreiz nebija izņēmums, repertuārs vairāk uz ziņģēm nekā Senatne – dziedājām par Trīnīti un Lulu un Zilo lakatiņu. Tūkstošiem nogurušiem dalībniekiem un klausītājiem bez čīkstēšanas bija kārtīgi jāiespiežas no jauna katrā tramvajā, kuri kursēja nemitīgi, Rīgas satiksmei, liekas, izvelkot dažus vagonus no kāda muzeja.

Bet ar to vakars nebija vēl galā, izkāpjot pie Dzirnavu ielas un spontāni satiekot draugus gan no Latvijas, gan citviet, kur vēl nakts vidū stundu papļāpājām. Un kas par steigu? Reizi piecos gados var atļauties tā uzdzīvot! Laimīgi, bet noguruši devāmies uz miegu, un visas Latvijas un plašās pasaules rūpes vismaz uz vienu dienu atliktas.

Juris Ķeniņš
Laikrakstam „Latvietis“
Pirmpublicējums laikrakstā „Latvija Amerikā“ Nr. 34

Turpmāk vēl