Daži novērojumi Indijā

Palielināt / Enlarge

Trīs Brēmaņi pie Humajuna kapa pieminekļa. Trīs Brēmaņi – no kreisās: Eriko, Kārlis, Leo. FOTO no Kārļa Brēmaņa personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Delī vecpilsēta. FOTO Kārlis Brēmanis.

Palielināt / Enlarge

Delī vecpilsēta. FOTO Kārlis Brēmanis.

Palielināt / Enlarge

Grāmatu tirgus. FOTO Kārlis Brēmanis.

Palielināt / Enlarge

Ēka Ņūdelī. FOTO Kārlis Brēmanis.

Palielināt / Enlarge

14. gadsimta kāpņu aka. FOTO Kārlis Brēmanis.

Palielināt / Enlarge

Ēdiena gatavošana Sikhu templī. FOTO Kārlis Brēmanis.

Palielināt / Enlarge

Ēdiena gatavošana Sikhu templī. FOTO Kārlis Brēmanis.

Būt uz ielas Austrālijā kā kājniekam vai braucējam ir garlaicīgi: cilvēki visumā līdzīgi ģērbušies, braucēji visumā ievēro satiksmes likumus un visumā – nereti citam braucējam padod ceļu.

Būt automašīnā vai tuk-tuk (trīsriteņu vaļējā automašīnā ar vietu diviem pasažieriem) Indijā, ir īsti dzīvot! Uz ielām dzīva, strauja satiksme, šķietami, bez braukšanas likumiem vai noteikumiem. Liekas, ka princips ir – katram braukt, kur un kā vēlas un kā ir izdevīgi; visu braucēju pienākums ir izvairīties no sadursmes. Savā ziņā, visi spēlē „chicken“ viens ar otru; ceļu padod bailīgākais vai uzmanīgākais. „Braucēju niknumu“ (road rage) Indijā neredzēju, jo katram tiesības braukt, kā vien vēlas. Piemēram, braukt pret satiksmes plūsmu pat vienvirziena ielā. Manuprāt, Indijas braucēji būtu sekmīgi F1 autosacīkstēs: viņiem ir fenomenālas spējas pa milimetriem iespraukties citai automašīnai priekšā. Vislielākā bauda man bija būt pasažierim tuk-tuk vāģī, jo tad ir lielāks uzbudinājums ar to, ka jūtos tuvāk citiem satiksmes līdzekļiem.

Braucienā pie dēla (Viņš ar ģimeni ir darba komandējumā Indijā.) Ņūdelī (New Delhi) pilsētā man pirmais iespaids bija uzbudinošā satiksme. Nākošie iespaidi: Delī pilsētas un iedzīvotāju dažādība, Delī skaistums, kokiem apstādītās ielas; pretstati – turība/trūkums.

Britu tautsaimniece Džona Robinsone (Joan Robinson) rakstījusi: „Visam, ko var pareizi teikt par Indiju, pretējais arī ir patiess.“ („Whatever you can rightly say about India, the opposite is also true.) Indija ir „trešās pasaules“ (third world) trūcīga valsts, bet tur ir ievērojams skaits multimiljonāru. Indija savā ziņā ir vecmodīga; ievēro senas tradīcijas, bet datortehnoloģija ir ļoti attīstīta un izplatīta. Veikalos var maksāt, lietojot mobilo telefonu vai bankas kartiņu. Pat vīram, kas paša spēkiem velk ratus ar kokosriekstiem pārdošanai, ir QR kods. Turīgos Delī rajonos ir greznas ēkas, bet trotuāri ar bedrēm; vietām atkritumu kaudzītes ielu malās. Indijas valsts iekārta teorētiski ir šķirta no reliģijas, bet Indijā dažādās reliģijas spēlē lielu lomu arī politikā. Ministru prezidents Narendra Modijas (Modi) izceļ un atbalsta Hindu ticību. Pasaulē vispazīstamākais indietis (pēc kriketa spēlētāja Sačina Tendulkara!) Mahatma Gandijs sludināja iecietību un visu cilvēku, reliģiju un tautību līdzvērtību.

Kastas sistēma Indijā diemžēl spēlē lielu lomu. Tas ir ievērojams darba vietās, kā arī vairākuma cilvēku savstarpējās attiecībās. Laikrakstos var lasīt sludinājumus: „Meklēju draudzībai vai precībām...“ tādu un tādu personu. Bieži meklētājs min kastu. Man bija interesanti un arī bēdīgi dzirdēt, ka dažiem turīgākajās un tā sauktajās „smalkākās aprindās“ ir uzskats, ka angļu valoda ir glaunāka par hindu (vai kādu citu Indijas valodu), un ka šie cilvēki runā ar bērniem angliski nevis vietējā valodā.

Romānā „Kims“ (Kim) izdots pirms 123 gadiem, autors Kiplings apraksta dažādās cilvēku grupas uz Indijas ceļiem. Dažādība ir fascinējoša arī šodien: Hindu, musulmaņi, siki (Sikh), kristieši... trūcīgi un turīgi, „rietumu“ tērpos, tradicionālos indiešu tērpos, ubagi, lai gan pēdējie man šķita, ka daudz mazākā skaitā nekā 1971. gadā, kad ceļoju pa Indiju.

Pa ielām nereti klaiņo svētās govis un ļoti daudz suņu. Viens mans paziņa salīdzina indiešus ar spāņiem vai itāļiem Eiropā: ekstraverti, draudzīgi, ar humora izjūtu, ar prieku par bērniem.

Ēku ziņā arī liela dažādība: greznas divu un trīsstāvu ēkas, bet trūcīgos rajonos 2 m augstas vienistabas būdiņas; daudzstāvu dzīvokļu nami, kuriem augstākie stāvi vēlāk piebūvēti dažādos laikos un no dažādiem būvmateriāliem; parasti ar kāpnēm ārpusē pie nama sienām.

Veikalu ziņā arī dažādība: lepni veikali ar smalku preci, kā arī viduvēji vai ļoti vienkārši veikali. Visos ir liels skaits laipno, izpalīdzīgo pārdevēju. Uz ielām var pirkt gandrīz jebko. Tur ir visādi stendi ar siltiem vai aukstiem ēdieniem, vai dzērieniem, ar saknēm, puķēm, apģērbiem, bērnu rotaļlietām, grāmatām... tur ir arī frizieri un apģērbu pletētāji. Gandrīz visiem stendiem QR kods.

Īsts piedzīvojums man bija atklātnīšu sūtīšana. Uz pastu mani aizveda dēla darba vietas šofere. Viņa jautāja, vai drīkst nākt iekšā ar mani. Izjusta atbilde: jā, lūdzu! Pasta iestādē viņa rādīja man, pie kura lodziņa jāiet, vairākkārt uzrunāja pasta darbinieku, lai pievērstu mums uzmanību. Dabūjusi pastmarkas, viņa palūdza līmi, ar ko mēs pielīmējām pastmarkas. Tad atkal bija jāiegūst darbinieka uzmanība, lai nodotu viņam atklātnītes apzīmogošanai. Kā biju agrāk piedzīvojis Indijā, birokrātija var būt lēna, kas pavisam atšķiras no apkalpošanas veikalos un no efektīvi organizētām lidostām.

Liels piedzīvojums man, lasītājam, bija svētdienas rīta grāmatu tirgus. Tas ir apmēram futbola laukuma lielumā ar desmitiem grāmatu stendiem. Vairākums grāmatu ir angļu valodā; izvēle ir milzīgi plaša. Ir grāmatas arī hindi valodā, dažas japāņu vai citās valodās.

Ņudeli ir skaista ar kokiem apstādītām ielām, lieliem, labi koptiem parkiem, daudzām greznām ēkām, seniem tempļiem un kapu pieminekļiem. 16. gadsimta Humajuna mugalu stila kapa piemineklis ir būvēts pirms Tadž Mahala (Taj Mahal) un, manuprāt, ir skaistāks ar to, ka nav vienkrāsaini balts, bet būvēts no sarkana smilšakmens ar baltiem marmora izgreznojumiem. Humajuna kapa piemineklis ir uzmanības centrā septiņu hektāru lielā dārzā, kur arī ir monumentāli vārti un citi impozanti mugulu kapu pieminekļi. Šai kvartālā apbedītas 160 personas, kā mans dēls piemetināja: „Visi miruši.“

Ņudeli pilsētā ir daudz citu apskates objektu: grezni kapu pieminekļi 90 akru lielā Lodi (Lodhi) parkā, mugalu 18.gs. Safdardžunga kapa piemineklis, Kutab Minor (Qutab Minor) 13. gs. tornis, daudzie tempļi – kā modernais Bahaī ticības Lotus templis, ko veido 27 no marmora veidotas lotus ziedlapas.

Bet ja Ņudeli ir skaista, fascinējošajā Delī vecpilsētā var justies īsti dzīvs – tur kustība, dzīvība, notikumi pulsē nerimti. Ielas ir pārpildītas: automašīnas, tuk-tuk, motocikli, divriteņi, rikšas (rickshaw) – vīriešu stumti rati, nesēji ar saiņiem uz galvām, svētās govis... Satiksme dažkārt sastrēgumā tiek apstādināta uz minūti, līdz kamēr mudžeklis kaut kā atritinās. Trotuāri ļaužu pārblīvēti, visi kustas, visiem mērķis, nolūks, bet paradoksāli – nemanīju stresu, ko bieži ievēro lielpilsētu centros, un nekur nemanīju nepacietību vai agresiju. Tur veikals pie veikala vietām sarindoti atkarībā no pārdodamās preces: ir apģērbu veikalu rinda, rotaļlietu, pārtikas, rotaslietu, motociklu, grāmatu... utt.

Vecpilsētā iegājām Džainu (Jain) templī. Džainu ticība pirmā vietā liek dzīvības saudzēšanu. Džaini ir veģetārieši, neēd augu saknes un nevalkā nekā, kas pagatavots no dzīvniekiem. Mūsu indiešu šoferis nenāca līdzi templī tāpēc, ka viņš brokastīs bija ēdis gaļu. Templī ir putnu slimnīca ievainotiem putniem, bet tikai sēklu vai zālēdāju; plēsīgos putnus nepieņem.

Siku (Sikh) tempļa iekārtu mums rādīja tempļa darbinieks. Viņš mums īsumā pastāstīja par siku ticību un ievadot templī aicināja katram tur lūgt „savam Dievam“. Templī spoža svētnīca jeb altāris, skandēšana bungu pavadījumā, kādi astoņdesmit cilvēki, kas sēž uz grīdas. Mūs aicināja sēdēt un piedalīties dievkalpojumā. Blakus telpās ir virtuves, kur milzu katlos vāra ēdienu un kur sievietes sēž ap galdu, veidojot cepumus. Tur arī liela ēdamzāle, kur ēdināja kādus piecdesmit vai sešdesmit cilvēkus. Par līdzīgu siku labdarību Austrālijā esam lasījuši laikrakstos, it sevišķi COVID pandēmijas laikā, bet arī tagad, kad Austrālijā dzīves dārdzība pieaugusi. Abos tempļos mani aizkustināja novērojums, kā tur īsteno ētikas pamatprincipus.

Delī apmeklēju trīs muzejus. Mahatma Gandija muzejā fotogrāfijās var redzēt notikumus viņa dzīvē. Vēstuļu un rakstu kopijas rāda Gandija principus un pasīvo pretestību Anglijas imperiālismam. Gandija pieeja: „Lai sasniegtu taisnīgu mērķi, jālieto taisnīgi līdzekļi vai paņēmieni.“ (To attain a clear end one must use clear means.). Līdz ar to Gandijs bija pret vardarbību, par politisku un ekonomisku vienlīdzību, pret kastas sistēmu, par veģetārismu (Bet tikai, ja persona pati to izvēlas, un ne piespiestības kārtā.), par sieviešu izglītību un tiesībām. Bija ļaudis, kam nepatika Gandija ieteikums dažādu tautību un reliģiju cilvēkiem sadzīvot. Gandiju nošāva hindu ultranacionālists. Bija maz muzeja apmeklētāju; tie šķita izglītoti.

Turpretim Indiras Gandijas (Indijas bijušās ministru prezidentes) muzejā bija ļaužu drūzma; tie likās mazāk izglītoti nekā Mahatma Gandija muzeja apmeklētāji. Publika vislielāko uzmanību piešķīra celiņam, kas rādīja, kur Indira Gandija gāja no mājas dažas minūtes pirms viņas miesassargs viņu nošāva.

Nacionālais vēstures muzejs ir fascinējošs, sevišķi interesanti man bija eksponāti no pirmās civilizācijas subkontinenta, Indusa ielejā tai pašā laikā kā Mezopotāmijas civilizācija un pirms senās Ēģiptes. Indusa ieleja bija apdzīvota 7000 gadu pirms mūsu ēras. Harapas civilizācija uzplauka un izplatījās laikā no 3300 līdz 1300 gadam pirms mūsu ēras. No tā laika muzejā var redzēt skaistus māla traukus, mazas statuetes, māla zīmogus. Indus ielejas pilsētas laikam izskatījušās līdzīgas senās Mezopotāmijas un senās Ēģiptes pilsētām. Interesanti, ka ticējumi par pēcnāves dzīvi atgādina seno grieķu ticējumu: „Jāizvairās no nikna sargsuņa un jākrusto bīstama upe, lai nokļūtu miera un laimes valstī.“

Mūsdienās modē ir aprakstīt restorānus. Indijas restorānos parasti ēdienu izvēle ir liela, un var izmeklēt un pasūtīt vairāk vai mazāk vircotu ēdienu. Nav taisnība, ka visiem indiešiem garšo ļoti savircoti (hot) kariji. Apkalpotāji ir izmanīgi, draudzīgi, bet neuzbāzīgi un sevišķi izpalīdzīgi ģimenēm ar maziem bērniem. Ēdieni garšīgi, bet cenas daudz zemākas nekā Austrālijā.

Mēs lidojām uz Udaipuru, Radžastanas (Rajasthan) provinci, kur pavadījām dažas dienas. Lidostās atkārtoti pārbauda pasažieru pases un biļetes. Lidostās, tāpat kā universālveikalos, metāla detektori gādā par drošību. Udaipurā mēs pārnakšņojām skaistā viesnīca, kas ir bijusī pils. Tā būvēta 1752. gadā liela ezera krastā. Vecpilsētā ielas starp 2,5 m un 10 m platas. Visur gājēji, braucēji, govis. Atkal veikalu un stendu dažādība. Rietumniekiem Indijā ir vieglāk pirkt apģērbus un mākslas darbus valsts un pavalstu veikalos, kur ir noteiktas cenas un nav jākaulējas. Udaipurā redzējām vairākus veikalus ar uzrakstu „Vienīgais Radžastanas valdības veikals“ (Only Rajasthan Government Emporium). Udaipurā ir interesanti hindu tempļi un divas milzīgas pilis. Lai vienu izstaigātu, tas prasīja trīs stundu laika. Ceļā uz Delī Udaipuras lidostā mēs visa ģimene rādījām biļetes. Darbiniece, skatīdamās uz manu vedeklu un mazo Līnu viņas rokās, teica: „Jūs lidojat ar bērniņu...“ Mana dēla atbilde visus smīdināja: „Diemžēl.“

Ir bieži dzirdēts, ka Indija ceļotāju vai nu izved no pacietības, vai pilnīgi fascinē. Mani fascinē. Indijas kultūra, daudzpusība, krāsainība, pastāvīga kustība uz ielām un cilvēku humors, draudzīgums liek izjust, kas ir īsti dzīvot.

Kārlis Brēmanis
Laikrakstam „Latvietis“