Juris svētkos (8)

Palielināt / Enlarge

Tikšanās ar Pasaules latviešu mākslas centra valdi Rīgā. No kreisās: Dainis Mjartāns, Anda Sīpoliņa, Juris Ķeniņš, Vija Zuntaka-Bērziņa, Guna Mundheim, Sebastienne Mundheim, Kārlis Kanderovskis. FOTO no Jura Ķeniņa personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Diriģentu pūtēju orķestris, kura sastāvā spēlē pūtēju orķestru vadītāji ar dažiem „papildspēkiem“. Sarkanos svārkos otrā rindā pirmais no kreisās klarneti spēlē Haralds Bārzdiņš. FOTO Aivars Liepiņš.

Palielināt / Enlarge

No kreisās: Juris Ķeniņs, Juris Kulakovs, Māra Ķeniņa. FOTO no Jura Ķeniņa personīgā arhīva.

Septītais turpinājums. Sākums LL764, LL765, LL767, LL768, LL770, LL771, LL777.

Pasaules Latviešu mākslas centrs (PLMC) Cēsīs ir burvīgs, varbūt pat labākais no trimdas/diasporas mākslas pasākumiem Latvijā, plašam muzejam rādot tikai mākslu no ārpus Latvijas, ar regulārām izstādēm, un krājumā simtiem darbu vēl. Galerija bija dibināta 2014. g. un atrodas Cēsis kādā vecā bijušā arodskolā. Galvenā iedvesma, galerijas sirds un dvēsele ir māksliniece Lelde Kalmīte, Jāņa Kalmītes meita. (Kuram mājās nav Kalmītes sen. rija pie sienām? Atradu interesantu citātu no žurnālistes Ievas Puķes: „Amerikāņi domāja, ka mākslinieks Jānis Kalmīte abstrakti glezno automašīnas. Taču tās bija rijas, kas emigrācijas latviešiem kļuva par ikonu.“) Šajās dienās, galeriju sekmīgi vada spējīgais Kārlis Kanderovskis, pēc izglītības arī kurators, Jāņa mazdēls, Leldes dēls.

Kā PBLA Kultūras fonda un padomes priekšsēdis, piedalījos sēdē ar dižciltīgiem no PLMC, uz kuru man ielūdza Pasaules Latviešu mākslas savienības vadītāja Vija Zuntaka-Bērziņa, pati māksliniece – ilggadēja dizaina profesore Ņujorkā, arī mākslinieka meita. Kanādieša Jāņa Zuntaka gleznas vēl bieži redz, arī pie Kanādas Latviešu centra Toronto sienām.

Galerijas pirmā izstāžu telpa ir nosaukta Ripas ģimenes vārdā, par godu lielākajiem ziedotājiem Jānim Ripa (ASV) un viņa māsām. Otrā telpa, pateicoties meitas Andas ziedojumam, godina Otavas mākslas kolekcionāru Leopoldu Sīpoliņu.

Sēdē piedalījās gan Anda Sīpoliņa, gan līdzdibinātāji žurnālists Dainis Mjartāns un māksliniece Guna Mundheim (savā laikā ilggadēja PBLA KF&P tēlotājas mākslas nozares vadītāja), piebiedrojoties arī mākslinieces meita Sebastienne Mundheim, arī māksliniece vairākās disciplīnās. Šīs sēdes ģimenes ainu noslēdza galerijas izpilddirektors Kārlis Kanderovskis.

Sēde aprakstīja PLMC jaunumus un topošos projektus un izstādes, protams norādot uz visu šādu pasākuma galvenajām rūpēm: līdzekļi. Galerija ir uzturēta tikai no ziedojumiem. Atstāju sēdi iepriecināts par šo akciju rādot un godinot latviešu mākslu ārpus Latvijas, kura ir tik profesionālās rokās. Dabīgi, savā Dziesmu un Deju svētku T-kreklā, reklamēju arī svētkus Kanādā 2024. g., kuriem arī būs mākslas izstāde. Klātesošie izrādīja lielu interesi gan par svētkiem, gan tās mākslu.

Pēcpusdienā izstaigājām Vērmanes dārza tirdziņu – izcilākie Latvijas ražotāji ar burvīgu preci. Protams, nevienu svētku dalībnieku nesastapām; visi aizņemtie garajos mēģinājumos vai Mežaparkā vai Daugavas stadionā. Bet likās arī, ka vairums pircēju bija ārzemju latvieši. Protams, Latvijā šie tirdziņi ir gandrīz ikdiena ar plašākiem tirdziņiem Mārtiņos, Miķeļos, Ziemassvētkos un varenākais no vareniem – Brīvdabas muzeja tirgus jūnijā. Diena bija arī veltīta Kapelu maratonam Esplanādē un uz Vērmanes dārza galvenās skatuves. Mūsu gadījumā, vajadzēja tikai atvērt viesnīcas istabas logu un mūs iepriecināja dzīvs Latvijas radio.

Vakarā bija paredzēts „Pūtēju orķestru latviešu mūzikas koncerts Partitūra svētkiem“ Lielajā ģildē, ilggadējā Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra mājvietā. Pāris dienas agrāk skanēja pūtēju dižkoncerts brīvā dabā Andrejostā, ar līdzīgām dalībnieku masām kā koru un deju lielkoncertiem. Toties šis koncerts bija veltīts atsevišķiem ansambļiem – labākajiem no labākiem, un uz skatuves viena pēc otras uzkāpa sešas vienības. Man personīgi īpaši tuvi ir pūtēji, bez sava čellista amata pavadot arī 30+ gadus apmācot Toronto jaunos pūtējus.

Pūtēju orķestriem arī ir sena vēsture Latvijā, ar pirmo tādu vienību lepojoties Valkas apriņķa Jaunrozes pagasta ansamblis, kas dibināts 1869. g., ko nosauca „mūzikas koris jeb ragu pūtēju kapela“. Mūsu ģimene priecājās uzzināt no Taurenes pagasta vēsturnieces Spodras Ergardes, ka Māras vecvectēvs Toms Gailītis ir vedis gan koristus, gan pūtējus no Dzērbenes uz pirmajiem Dziesmu svētkiem 1873. g.

Nacionālais Kultūras centrs ziņo, ka 2022. gadā Latvijā darbojās 63 pūtēju orķestri. Līdzīgi koristiem, pūtēji arī iztur savas skates, gatavojoties svētkiem, un 2023. g. 4. jūnijā notika pūtēju Koru kari, labākām 14 vienībām cenšoties uz Lielām balvām, oficiāli XXVII Vispārējo latviešu Dziesmu un XVII Deju svētku Latvijas pūtēju orķestru fināla skates-konkurss. Kā koriem, žūrija arī bija starptautiska zvaigžņu parāde, Latviju pārstāvot Nacionālās operas galvenais diriģents un savā laikā profesionālā pūtēju orķestra Rīga diriģents Mārtiņš Ozoliņš, saksofonists, Rīgas Saksofona kvarteta dibinātājs un savā laikā Mūzikas akadēmijas rektors Artis Sīmanis un iemīļotais komponists Ēriks Ešenvalds. (Atceros, ka zoboju profesoru Sīmani par saksofonu, un ka tas līdz šai dienai neiederas simfoniskā orķestri, viņš man atbildēja vienkārši: Saksofons ir čells, kurā pūš.) Ja ērģeles – dažu mūziķu uzskatā varenākais no instrumentiem – sastāv no stabulēm, tad pūtēju orķestris arī sastāv no stabulēm, bet katra stabule dzīva izpildītāju rokās. Lielās Ģildes koncertā dzirdējām no galvenajiem konkursa laureātiem: Latvijas Universitātes pūtēju orķestris (diriģents Jānis Puriņš), Madonas pilsētas kultūras nama pūtēju orķestris (Andrejs Cepītis) un Rīgas valstspilsētas kultūras iestāžu apvienības kultūras pils Ziemeļblāzma pūtēju orķestris Auseklītis (Haralds Bārzdiņš). (Vajag pieminēt, ka šajā koncertā neuzstājās Lielās balvas laureāti – Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolas pūtēju orķestris, laikam jo viņu diriģents Jānis Retenais bija atbildīgs par lielo koncertu Laiks iet pāri dienas agrāk.) Kaut vairums no izpildītājiem bija apdāvināti jaunieši, bija arī redzama kāda sirma galva, un sadarbība starp paaudzēm mani ļoti iepriecināja.

Līdzīgi koru saimei kuri atzīmēja Dziesmu svētku 150 gadus ar īpašu diriģentu kora koncertu Diriģents, pūtēju vadība salika varenu orķestri no savējiem, nozīmīgā veidā ieskaņojot vakara programmu, godinot savus docentus un pedagogus. Kaut, kā ievērojām dižkoncertā, diriģenti visi ir apdāvināti, čakli un spējīgi, ar savu enerģiju iedvesmojot visu kustību, trīs skaņdarbiem bija izraudzīti īpaši nopelniem bagāti vadītāji, no jau izraudzītās kopienas. Tie vārdi nebūtu pārsteiguši nevienu, visu pūtēju orķestru Latvijā „krusttēvi“: jau minētie „emeritus“ maestro Haralds Bārzdiņš, kurš pēc sava podesta posma apsēdās pie klarnetēm, Auseklīšu sarkanie svārki viņu izceļot un profesors, diriģents, 2018. g. Dziesmu svētku pūtēju orķestru Dižkoncerta mākslinieciskais vadītājs Jānis Puriņš. Ieredzētais Nacionālo bruņoto spēku Štāba orķestra priekšnieks kapteiņleitnants Guntis Kumačevs arī pielika roku ievada virknē.

Kā var iedomāties, ar Latvijas labākiem amatierorķestriem, koncerts bija izcils ar apjomīgu repertuāru, nereti aranžējumi no senāka orķestra repertuāra: Jānis Mediņš (1890-1966) un Jānis Vītoliņš (1886-1955) – abi Andreja Cepīša (Madona) pārlikumi. Tika godināts latviešu pūtēju mūsdienu orķestra pamatlicējs, trombonists, komponists un pedagogs Gunārs Ordelovskis, bet arī skaņdarbi no man līdz šim nepazīstamiem komponistiem kā Andris Balodis, Andris Riekstiņš un Evija Vecumniece (koncerta scenārija autora un stāstnieka profesora Andra Vecumnieka meita).

Pasaule pazīst Juri Kulakovu kā drosmīgās grupas Pērkons dibinātāju, bet ir beidzis, bez Pētera Plakida kompozīcijas klases Mūzikas akadēmijā arī pūtēju un estrādes orķestra vadītāju klasi – viņam pūtēju orķestri ir īpaši mīļi. Viņa Bauskas lauskas bija, kā vienmēr no Kulakova, tehniski rūpīgi izstrādāts gabals, vienmēr ar izdomu, bieži ar humora piegaršu.

15 skaņdarbu koncerts, 6 ansambļu izpildījumā pārāk ātri izskanēja, un būtu cerējis uz vēl un vēl. Saprotu, ka Lielā Ģilde nepamierina lielu skaitu klausītāju. Man tā liekas ērta, mīlīga un skanīga. Vakarā – kā šajā, būtu varējis pakavēties vēl ilgi, bet nākamās dienas pienākumi, mīksta gulta un Vidzemes gardumi vilināja doties mājup, visu ceļu priecājoties par šīs senās tradīcijas turpinājumu.

Juris Ķeniņš
Laikrakstam „Latvietis“

Pirmpublicējums laikrakstā „Latvija Amerikā“ Nr. 35.

Turpmāk vēl