Pertas Daugavas vanagi svin Ziemassvētkus

Daugavas Vanagi

Palielināt / Enlarge

Pertas Daugavas Vanagu Ziemassvētku eglītes svinības. FOTO Anita Rudaka.

Trešdien, 13. decembra pēcpusdienā Pertas Daugavas vanagi (DV) rīkoja savu Ziemassvētku eglīti. Tā nu jau ap plkst. 12:30 ciemiņi sāka pulcēties Daugavas Vanagu kluba telpās. Mūsu skaits jau stipri sarucis, tad nu vanagu kluba telpas ir omulīgākas nekā mūsu lielā zāle. Tomēr bija sanākuši tie paši ļaudis, kuri nu jau, kā pierasts, apmeklē visus pārējos mūsu sarīkojumus.

Tā kā mūsu mācītājs vairs Pertā nav, mūsu svinības uzsāka draudzes priekšniece Ieva Vlahovas kundze, novadot īsu svētbrīdi, un ar Dieva vārdiem mums atgādinot, ka mēs svinam Kristus dzimšanas svētkus. Nolasītos Svēto Rakstu vārdus viņa papildināja ar īsu paskaidrojumu par to nozīmi šodien, un izlūdzās tā Kunga svētību mums tagad un nākotnē.

Dziesmu lapiņas jau bija uz galda, un mēs vienojāmies, dziedot Klusa nakts, Svēta nakts. Vēlāk dziedājām arī citas mums labi pazīstamās Ziemassvētku dziesmiņas. DV Pertas nodaļas priekšsēdis Ilmārs Rudaks mūs sveica un vaicāja, cik vecs mēs domājam mūsu Ziemassvētku vecītis varētu būt? Nolēmām, ka vismaz simts gadus vecs. Tāpēc, Ilmārs teica, ka: vecītis ir pie mums vienmēr ar nokavēšanos un jāiet viņam pretī, jo kā jau vecāks cilvēks viņš var viegli apmaldīties šajā visnomaļākajā pilsētā pasaulē.

Kamēr Ilmārs aizgāja meklēt Ziemassvētku, vecīti Anita Rudaka mums pastāstīja par dažām latviešu Ziemassvētku parašām kā: iešanu budēļos, baļķa vilkšanu pār pagalma un tā dedzināšana un pīrāgu cepšana u.c. Paldies, Anita par stāstījumu! Mēs padziedājām vēl kādas mums mīļākās Ziemassvētku dziesmiņas. Tad jau kāds klauvēja pie durvīm un HO! HO! HO! – Ziemassvētku vecis bija klāt, vilkdamas ragaviņas pilnas ar Ziemassvētku dāvanām, un sakām esot ļoti noguris un gandrīz nosalis. Jo Latvijā sals jau gan neesot plusos, bet gan mīnusos.

Tad nu katram, kura vārdu izsauca, bija jāiet pie Ziemassvētku vecīša, un jāskaita pantiņš, citādi nekādu dāvanu nevarējām saņemt. Bija gan visi to gadu labi mācījušies, jo neviens tukšā nepalika. Vecītis pieteica, ka, tie kuri ir sasnieguši 77 gadus, pantiņu var skaitīt no savas sēdvietas pie galda un pie vecīša nav tieši jāiet, bet tādu bija dikti maz. Dāvanas izdalītas, un tad Ziemassvētku vecītis steidzās aiziet padalīt dāvanas arī nabaga bērniņiem Ukrainā.

Mūsu vanadzītes bija atkal rīkojušās, un, kā Ziemassvētku vecis pa durvīm ārā, tā skaties, viņas tikai pasaka: „galdiņ klājies“, un mūsu viesu galds pilns ar visvisādiem labumiem. Tagad nu tikai ēšanas vaina. Tā nu ēdām, dzērām un drīz vien – puncīts pilns. Bet vēl bija arī konfektes un kūkas, cepumi, un kafija vai tēja. Anita atkal bija uzcepusi savu smeķīgo Ziemassvētku kliņģeri ,kuru nu visi atkal nogaršojām. Bet nu gan: „Paldies Dieviņam, paldies Māmiņai: puncītis pilns, gan“. Atvadījāmies, vēl novēlējām viens otram laimes, un „katrs aizgāja uz savu pusi“.

Paldies, paldies vanadzēm, paldies vanagiem un paldies visiem, kuri bija nākuši, sagaidīt Kristus dzimšanas svētkus ar draugiem! Un lai visi atkal tiekamies šai pašā vietā arī nākamgad!

Jānis Purvinskis
Laikrakstam „Latvietis“