Atmiņas par īpašu draudzību

Palielināt / Enlarge

Rūdis un Vilma Krastiņi 1965. gadā. FOTO no Valdas Lavupijera (Lavoipierre) personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

No kreisās: Tālis Burkevičs, Skaidrīte Dariusa, Valda Lavupijera (Lavoipierre), 2023. gada 7. novembrī. FOTO no Valdas Lavupijera (Lavoipierre) personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Māja Redhila (Red Hill) priekšpilsētā, Kanberā. Arhitekts Rūdis Krastiņš. FOTO no Valdas Lavupijera (Lavoipierre) personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Māja Einslī (Ainslie) priekšpilsētā, Kanberā. FOTO no Valdas Lavupijera (Lavoipierre) personīgā arhīva.

Šīs atmiņas ir no sarunas starp Skaidrīti Dariusu un Valdu Lavupijeru (Valda Lavoipierre), dzimušu Krastiņu. Tikšanās notika Skaidrītes mājās Okonorā (O'Connor), Kanberā, 2023. gada 7. novembrī.

Ir ļoti svarīgi, lai īpašas draudzības paliktu atmiņā

Paturot šo mērķi, ir bijis liels gods un prieks dalīties ar laikrakstu Latvietis un The Canberra Times lasītājiem Skaidrītes Dariusas un ģimenes draugu pārdomu izlasē, kas sirsnīgi atceras draudzību ar maniem vecākiem – Rūdiju un Vilmu Krastiņiem Kanberā.

Rūdolfs Ziedonis Krastiņš dzimis Rīgā, Latvijā 1921. gada 3. novembrī. Vilma Emīlija Timbare dzimusi Gramzdā, Latvijā 1924. gada 22. maijā.

Pāris iepazinās Vācijas bēgļu nometnē Eslingenā, Vācijā 1944. gadā. Viņi apprecējās nometnē. Abi bija dzirdējuši par Austrāliju kā aitu valsti un nolēma studēt aitkopību un aitu ganīšanu. 1948. gadā viņi saņēma Starptautiskās bēgļu organizācijas aitu ganīšanas sertifikātus. Vilma lepojās, ka viņas ganu apliecība ir augstāka par Rūda ganu kvalifikāciju.

Rūdis un Vilma devās uz Austrāliju no Brēmerhāfenes ar kuģi Svalbard, kas ieradās Melburnas ostā 1948. gada 29. jūnijā. Pāris bija vieni no pirmā latviešu migrantu viļņa, kas ieradās Austrālijā.

Pēc nosūtīšanas uz Bonegillas migrantu centru Viktorijas ziemeļdaļā viņi tika pārvesti uz Kanberu, lai sāktu savu jauno dzīvi Austrālijā. Rūdis vispirms tika nodarbināts Kingstonas valdības zāģētavā. Viņš tur nostrādāja 2 gadus.

Pirmie laiki Kanberā bija ļoti laimīgi. 1950. gados pilsētā dzīvoja aptuveni 24 000 iedzīvotāju ar 5 galvenajām priekšpilsētām. Tolaik Kanberā bija aptuveni 300 līdz 400 latviešu. Viņi pulcējās kopā uz Valsts svētkiem, latviešu teātra izrādēm, koriem un ballēm.

The Department of Works, Lyall Gillespie palīdzēja 30 līdz 40 latviešu ar darbu. Visi vīrieši bija vai nu profesionāļi, vai arī vēlējās kļūt par profesionāliem inženieriem, arhitektiem un citu profesiju pārstāvjiem. Viņu vidū bija Druziņš, Pumpurs un arī – Rūdis Krastiņš. Gillespie kungs vēlāk kļuva par Kanberas ombudu.

Darbu nodaļas ēkai bija divi stāvi. Vīrieši strādāja augšējā stāvā, bet sievietes – birojā, lejas stāvā. Šī latviešu grupa no finansiālā viedokļa bija visnabadzīgākā. Tā kā viņi prata runāt tikai latviski, viņi nepievienojās citiem darbiniekiem, kad nodaļā bija tējas laiks. Latviešu valodu savā starpā bija vieglāk lietot, ņemot vērā minimālās angļu valodas zināšanas.

Lai gan latvieši bija materiāli nabadzīgi, viņi prata dzīvot pilnvērtīgi. Katra nedēļas nogale, sākot no piektdienas vakara un turpinās līdz sestdienas vakaram un svētdienas rītam – tas bija ballīšu laiks. Galdi vienmēr bija pilni ar ēdieniem. Līdz diviem naktī latvieši dziedāja, ēda, stāstīja un svinēja dzīvi un draudzību.

Rūdis un Vilma bija pirmie cilvēki Kanberas latviešu kopienā, kas uzcēla savu māju. Katru nedēļas nogali latviešu draugi palīdzēja uzcelt māju un pēc tam, pēc smaga roku darba celtniecībā, visi ballējās.

Kad būvniecība beidzot bija pabeigta, Rūdis un Vilma pārcēlās no valdības piešķirtās mājas Jaralumlā uz savu jauno māju Kanberas avēnijā. Tā bija neticama māja. Tā bija moderna un skaista. Bija ieejas zāle un divi dažādi līmeņi, kas veda uz augstāko zonu šīm ballītēm.

Rūdis un Vilma bija pazīstami ar savu viesmīlību. Uz vakariņām Vilma pulcināja 6 līdz 8 cilvēkus. Viņa teica, ka ballītē nedrīkst būt vairāk par 8 cilvēkiem, jo tas ir ideāls skaits, lai varētu sarunāties.

Lai gan viņu apstākļi bija trūcīgi, Vilma pagatavoja ļoti garšīgu ēdienu, un viņu mājās valdīja brīnišķīga atmosfēra. Viņas ēdiens bija neticams.

Viņa katram viesim lika justies īpašam un unikālam. Viņai nebija svarīgi, ko cilvēks dara savā ikdienas darbā, viņa lika ikvienam justies kā vakara karalienei un karalim. Šī ir dāvana, ko nevar iemācīties. Tas ir iedzimts.

Arī Rūdis bija īpaša personība. Viņš vienmēr izturējās pret visiem kā pret saviem labākajiem draugiem un viesiem. Viņš bija ļoti jautrs.

Vienā reizē visi ballītes viesi tika aicināti saģērbties kostīmos. Rūdis bija jautrs. Viņš no dvieļa bija uztaisījis turbānu un piestiprinājis to galvā ar latviešu saktu. Viņš pārklāja palagu pār savu ķermeni un ienāca aptumšotā istabā, turot rokās sveci. Viņš sāka deklamēt Homēru. No viesiem neviens nesaprata Rūda teikto. Skaidrīte pat nav pārliecināta, ka Rūdis saprata, ko runā, bet viņa uzstāšanās bija iespaidīga.

Skaidrītei bija naktskrekls ar dzintara kaklarotu un cepure. Oskars Vilks ieradās gandrīz kails ar šalli ap kaklu. Tās tik bija dienas!

Kamēr ballītes turpinājās, Rūdis un Vilma arī nopietni domāja par jaunas dzīves radīšanu savā adoptētajā pilsētā. Rūdis bija apņēmības pilns pabeigt iesāktās arhitektūras studijas Latvijas Universitātē un Štutgartes Universitātē.

Ar neatlaidīgu un smagu darbu viņš varēja nokārtot Viktorijas laikmeta arhitektu reģistrācijas padomes noteikto eksāmenu Melburnā. Viņš to nokārtoja ļoti labi, un 1960. gadā tika uzņemts par Austrālijas Karaliskā Arhitektu institūta (RAIA) asociēto locekli. 1970. gadā viņš saņēma RAIA stipendiju.

Rūdis pameta Darbu departamentu 1959. gadā un pievienojās arhitektu birojam Leith & Barlett.

Leith & Barlett Īans Tompsons (Ian Thompson) tikās ar Rūdi Viktorijas arhitektu reģistrācijas padomes noteiktajā eksāmenā. Viņiem izveidojās siltas attiecības, un gadu vēlāk, kad Rūdis pieteicās darbā firmā, Īans viņu intervēja šai lomai. Viņi cieši sadarbojās līdz 1963. gadam, kad Rūdis uzsāka savu privātpraksi. Tompsonu un Krastiņu pāris palika tuvi draugi.

Vēstulē Krastiņu ģimenei Īans rakstīja, ka Rūdis ir: „burvīgs, pilsētniecisks cilvēks un izcils arhitekts. Viņš arī bija jautrs. Mēs spēlējām „Cabaret Nights in Paris“, kurā piedalās Čārlzs Trenē, Tino Rosi un citi. Mēs vienmēr to spēlējām, kad Rūdijs un Vilma vakariņoja ar mums. Cik jauki cilvēki viņi bija un cik labi mēs kopā izklaidējāmies.“

Īana atraitne Olīva (Olive Thompson) atgādina: „Kad ieradāmies Kanberā, Rūdijs un Vilma mūs uzņēma savā draugu lokā. Mēs baudījām viņu viesmīlību un pavadījām daudzus vakarus, kas bija piepildīti ar sarunām, dziedāšanu un dejām. Mēs bijām priecīgi uzzināt par latviešu kultūru un kopienu Kanberā.“

1973. gadā Rūdis kļuva par RAIA izvirzīto biedru ACT arhitektu reģistrācijas padomē.

Rakstot Rūda nekrologu 1988. gadā, Džons Goldsmits (John Goldsmith) cienījamais Nacionālās kapitāla attīstības komisijas (NCDC) ierēdnis, rakstīja: „...Rūdis savu arhitektūras praksi veica kompetencē, godprātīgi un rūpīgi, aptverot plašu darbu klāstu... vairākas viņa ēkas ir iekļautas institūta Kanberas arhitektūras ceļvedī. Viņa kā privāti praktizējoša arhitekta panākumus pierāda lielais klientu skaits... Tas ietvēra Manukas bankas vadītāju Īanu Makdonaldu (Ian MacDonald) tuviem draugiem. Viņi bija īsts profesionāls pāris; Vilma bija atbildīga par grāmatvedību Rūda praksē.

Par Rūda prasmēm liecina liela ēku dažādība. Jula Rasela (Yula Russell) un viņas nelaiķis vīrs Dr. Bils Rasels (Bill Russell) bija pirmie klienti. Šodien Jula spilgti atsauc atmiņā Rūdi. Viņa saka, ka viņa rūpes un uzmanība pret klientiem bija viņa panākumu pazīme: „Viņš un Vilma bija brīnišķīgs pāris.“ Julas nelaiķis vīrs Bils bieži atzīmēja: „Ja vēlaties kvadrātveida tapu apaļā caurumā, vienkārši pajautājiet Rūdijam. Viņš to darītu.“ Jūla piebilst, ka „Rūdis iegriezās un tikšanās ar klientiem bija ļoti agri no rītiem vai ļoti vēlu vakaros, tāds bija viņa nodošanās klientiem un savam darbam. Turklāt viņš nebija neviena muļķis.“ Jula komentē, ka „Vilma bija tik mīļa. Es nekad neredzēju viņu sarauktu pieri. Viņai vienmēr bija smaids sejā, un viņa bija tik jauks cilvēks.“

Gadu gaitā Rasels uzdeva Rudim izstrādāt daudzus projektus. Tajos ietilpa Deakin Court, Hawker, Chifley un Waramanga iepirkšanās centri un Belconnen Way viesnīca. Viesnīca kopš tās uzcelšanas 1974. gadā pieder un to pārvalda Raselu ģimene.

Rūdis projektēja daudzas dzīvojamās mājas Kanberā. Fotogrāfijas no viņa mājām tika publicētas Canberra Times izdevumos.

2013. gadā Rūdis un Vilma tika pagodināti ar ierakstu Tima Rīvsa (Tim Reeves) un Alana Robertsa (Alan Roberts) grāmatā „Simts Kanberas māju – kapitālarhitektūras gadsimts (100 Canberra Houses)“. Alans Roberts komentē, ka Rūda māja izvēlēta tāpēc, ka viņa arhitektūras stils bija savdabīgs, unikāls un saskanēja ar zemi un vidi.

Lai gan bija daudz māju, kuras bija pelnījušas iekļaušanu grāmatā, autoru izvēle kļuva par latvisko saikni.

CSIRO zinātnieks Alans Stjuarts (Alan Stewart) un viņa sieva latviete Valeska Stjuarte aicināja Rūdi izveidot savu māju Okonorā (O'Connor). Stjuartu māja tik ļoti pārsteidza CSIRO pētnieku Ralfu Sleijeru (Ralf Slatyer), ka viņš un viņa sieva Džūna Sleijera (June Slatyer) uzdeva Rūdim izveidot savu māju Stjuartiem blakus esošajā kvartālā. Šī māja ir mājvieta, kas iekļauta grāmatā 100 Kanberas mājas. Pēc tam tā kļuva par mājvietu citam ANU zinātniekam Kītam Togneti, kura dēls Ričards ir atzītais Austrālijas vijolnieks.

Savā personīgajā dzīvē Rūdis bija viens no Kanberas jahtkluba dibinātājiem 20. gadsimta 50. gados. Kluba biedri kuģoja Džordža ezerā pirms Bērlija Grifina ezera izveidošanas. Šeit Rūdis un Tālis Burkevičs baudīja burāšanu kopā.

Kad izveidojās Bērlija Grifina ezers (Lake Burley Griffin), Rūdis bija Kanberas jahtkluba līdzarhitekts. Rūdis un Vilma bija aktīvi Kanberas jahtkluba sabiedriskie biedri.

Skaidrīte Dariusa atceras, ka bija ļoti skumji, kad Vilmai ar veselību kļuva slikti. Dzīves beigās viņa nevēlējās nevienu redzēt savā sliktajā stāvoklī. Tajos laikos paliatīvās aprūpes nebija. Tajā periodā ikvienam bija fiksētais tālrunis, jo mobilie tālruņi neeksistēja. Skaidrīte piezvanīja Vilmai un aizsūtīja viņai ziedus. Vilma bija pateicīga un piekrita, ka Skaidrīte varētu atbraukt pie viņas ciemos uz 5 minūtēm. Tā ir pēdējā reize, kad Skaidrīte redzēja Vilmu. Viņa nevarēja palikt ilgāk par 5 minūtēm, jo redzēja, ka Vilma ir pārgurusi. Vilma nomira no vēža 1982. gada decembrī. Pēc Vilmas nāves, Skaidrīte novēroja, ka Rūdis vairs nebija tāds kā agrāk. Viņš cieta no smadzeņu aneirisma un nomira 1988. gada oktobrī. Kad Skaidrīte apciemoja Rūdi slimnīcā, viņa paņēma līdzi Homēra eksemplāru un dažas minūtes lasīja viņam, cerot, ka viņš atcerēsies vecos labos laikus.

Lai gan Rūdim bija daudz klientu un draugu no Austrālijas sabiedrības, Rūdis un Vilma vienmēr atrada laiku un izbaudīja latviešu sabiedrību un latviešu ballītes. Latviešu sabiedrība Kanberā ļoti cienīja Rūdi un Vilmu Krastiņus.

Rūdis un Vilma bija brīnišķīgs laulātais pāris. Viņiem bija daudz draugu, un viņi bija ļoti sabiedriski. Viņi dzīvoja laimīgu un piepildītu dzīvi un sniedza pozitīvu ieguldījumu Kanberas sabiedrībā un savā latviešu draugu lokā. Viņi vienmēr paliks mīļā atmiņā.

Sirsnīgs paldies daudziem draugiem, kuri ir devuši ieguldījumu šī raksta tapšanā – Skaidrītei Dariusai, Jānim Dēliņam, Julai Raselai (Yula Russell), Olivai Tompsonei (Olive Thompson), Alanam Robertsam (Alan Roberts).

Valda Lavupijera (Lavoipierre) dz. Krastiņš
Laikrakstam „Latvietis“