Pastkaršu brīnumainais ceļojums uz Austrāliju

Palielināt / Enlarge

Pastkarte no Teodora Tomsona fonda Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīvā.

Palielināt / Enlarge

Pastkarte no Teodora Tomsona fonda Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīvā.

Palielināt / Enlarge

Pastkarte no Teodora Tomsona fonda Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīvā.

Palielināt / Enlarge

Pastkarte no Teodora Tomsona fonda Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīvā.

Palielināt / Enlarge

Pastkarte no Teodora Tomsona fonda Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīvā.

Palielināt / Enlarge

Pastkarte no Teodora Tomsona fonda Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīvā.

Palielināt / Enlarge

Pastkarte no Teodora Tomsona fonda Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīvā.

Palielināt / Enlarge

Pastkarte no Teodora Tomsona fonda Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīvā.

Palielināt / Enlarge

Pastkarte no Teodora Tomsona fonda Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīvā.

Teodors Tomsons jeb latvju dzejas vētras putns, kā viņu dēvē Austrālijas latviešu aktieris un dramaturgs Uldis Siliņš, bija neordināra personība – gan dzīvē, gan dzejā.

Dzimis 1909. gada 9. februārī Valmierā kurpnieka ģimenē. Kopš brīža, kad viņš ierodas Rīgā deviņpadsmit gadu vecumā, kā leģendas vēsta kājām un „ar siļķi un divi kukuļiem rupjmaizes“, dzīve rit vistīkamāk bohēmiskā sabiedrībā. Tur ir literāti un mākslinieki, mūziķi un komponisti, filozofi un vēsturnieki (Alfrēds Vinters, Oskars Norītis, Ernests Rirdāns, Pēteris Iklāvs, Jānis Grots, Kārlis Padegs, Ēriks Raisters, Jānis Tīdemanis, Voldemārs Irbe u.c.) – šī raibā un daudzveidīgā publika arī veido jaunekļa pasaulizpratni, ideālus un mērķus.

Iztiku pelnījis, strādājot dažādus gadījuma darbus – nakts maiņā kokzāģētavā Mīlgrāvī, linu eļļas fabrikā, dārzniecībā, tāpat arī bijis maizes izvadātājs Strūgu ielas maiznīcā un apgāda Grāmatu draugs grāmatu kolportieris. No 1933. līdz 1938. gadam Rīgas Tautas konservatorijā mācījies vokālo mākslu. Bijis korists Nacionālās operas korī un pēc tam Rīgas Radiofona korī. 1944. gadā kā kara ziņotājs Latviešu leģiona 19. divīzijā nonācis Vācijā. No 1945. gada dzīvojis lielākajā amerikāņu pārvaldes zonas latviešu bēgļu nometnē Eslingenē pie Nekāras.

Eslingenē Teodors Tomsons tikai turpina izkopt savu krāsaino personību, kas radīja vai nu patiku, vai nepatiku, bet vienaldzīgu neatstāja nevienu. Kā liecina Elzas Ķezberes vēstule Jaunsudrabiņiem: „Vai, dārgie – tas man jāpastāsta vēl. Redzēju Eslingenā vienu gluži ērmotu cilvēku. Tādu Teodoru Tomsonu. Teica jau, ka esot plātīgs zellis. Bet redzētais un dzirdētais pārspēja visas iedomas. Tāds vienaldzīgs šnites ļaužs, ar ūsiņām, biezām zolēm, baltām biksēm. Teica: latviešiem esot tikai 3 dzejnieki. Viņš pats, Virza un Medenis. Tā kā Medenis un Virza miruši, tad esot tikai Tomsons. Neviens viņu nevarot imitēt, jo neviens tik smalku dzeju nesaprotot.“ Bravūrīgs un dižmanīgs viņš bija arī Eslingenes operešu ansambļa izrādēs, piemēram, Franča Šūberta „Trejmeitiņās“, atveidojot Tēva lomu, kā arī savā dzejoļu un balāžu vakarā 1948. gada 17. februārī.

1948. gadā izceļojis uz Austrāliju, pa ceļam vairākus mēnešus pavadot Spānijā. Sidnejas ostā ar kuģi Charlton Sovereign Teodors Tomsons nonācis 1948. gada novembrī. Pēc divu stāvu terašu mājas iegādes Teodors Tomsons kopā ar dzīvesbiedri to pārbūvējis, iekārtojot reprezentablu mājokli – galeriju ar Annusa, Kalmītes, Meilertes, Krīva gleznām un paša veidotām koka un akmens skulptūrām.

Arī Austrālijā Teodors Tomsons nenoguris provocē apmeklētājus ikvienā pasākumā, kur ierodas. Lai gan dzejnieks neuzskata par vajadzību ieņemt kādus formālus amatus, statusu un pozīciju trimdas organizāciju ietvarā, tomēr viņš ir neatņemama gan Kultūras dienu, gan citu saviesīgo sarīkojumu dalībnieks. „Tomsons zibeņo!“ – raksta mediji pēc rakstnieku pēcpusdienas Melburnas latviešu kafejnīcā. „Viens ir skaidrs – Teodors Tomsons dzīvo, strādā, dzejo. Pa starpām arī dzer, mīl, strīdas, aplej puķītes dārziņā, baro kaķi un uzspēlē divstīgu vijoli!“ raksta Spodris Klauverts. „Ļaudīs esot, bieži vien uzmācas neatvairāms kārdinājums nospēlēt vai nu dzērušu idiotu vai nedzērušu muļķi!“ saka pats dzejnieks.

Tikpat ass un nekautrīgs Teodors Tomsons ir arī savās publikācijās gan par kultūras, mākslas un valodas jautājumiem, gan kritikās un recenzijās. „Valoda šķeļ dzirkstis un šauda bultas, daudz nebēdājot par to, ja kādam tās trāpa tieši tur, kur vissāpīgāk dzeļ,“ vēsta kādas lasītāja vēstules fragments no laikraksta izgriezuma. Nereti viņš nāk klajā arī ar jaunām un vērienīgām idejām – „Visas Austrālijas mērogā rīkot publiskas diktātu, veiklas latviešu grāmatu tekstu lasīšanas, kā arī literatūras, vēstures un Latvijas ģeogrāfijas apzināšanas sacensības“ (vēstules melnraksts), par to piesolot izmaksāt trīs uzvarētājiem godalgas no saviem personīgiem līdzekļiem.

Teodora Tomsona dzejas krājumos apkopota tēmu daudzveidība – karavīru dziesmas un vēsturiskas balādes, romantiskas skumjas un vientulība, zaudētās dzimtenes atmiņu motīvi, satīriska dzeja ar paskvilas ievirzi, intīmo un juteklisko izjūtu romantiski ekspresīva atklāsme, trimdinieka grūtsirdība un ironija, nāves un iznīcības motīvi, patriotiska un hedoniska lirika. Kā nozīmīgākie izdevumi minami – dzejoļu krājumi Kara zābakos : jautras karavīru dziesmas, Salta elpa, Rupuči raugā ar pseidonīmu Re Wells, poēma Dramatiskā septīma (1960. gadā saņēmusi Austrālijas Latviešu Kultūras Fonda balvu), verlibrā rakstītu dzejoļu krājums Danse macabre. Kopā ar redaktoru Ojāru Gresti jau publicētie Teodora Tomsona dzejoļi piedzīvojuši atkārtotu izdevumu skaņu ierakstā Vizuļu spēle, kur autors pats ierunājis dzeju, to kombinējot ar ģitāras mūziku. Vairāki dzejoļi komponēti – ar Bruno Skultes radīto mūziku dziesmas Raganu kalna balāde un Aijā ir kļuvušas par būtisku vīru kora repertuāra daļu.

Turklāt, kas interesanti – Teodors Tomsons, tāpat kā viņa vēstuļu draugi, viens otram vislabprātāk sūtījuši nevis litogrāfijas tehnikā darinātas vai tipogrāfiski iespiestas pastkartes, bet gan brīvi izpaudušies, darinot tās paša rokām! Neparastās pašdarinātās pastkartes uz Sidneju Austrālijā atceļojušas no vēstuļu draugiem – Anšlava Eglīša, Ulža Ģērmaņa un Gundara Pļavkalna. Varam tikai iedomāties, kādas varētu būt viņa paša veidotās pastkartes, kas devušās atceļā no Sidnejas!

Šādas neparastas un amizantas liecības glabā Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīvs, kurā atrodams arī šis kolorītais un neordinārais Teodora Tomsona fonds, kuru dāvinājusi dzīvesbiedre Ināra Rumba-Tomsons.

Aicinām arī Jūs ielūkoties savos ģimenes fondos – tur noteikti atrodami sabiedrībai līdz šim neizzināti dārgumi! Personu, ģimenes un dzimtas vēsturisko mantojumu veido arī dokumentāras liecības: dienasgrāmatas, piezīmes, manuskripti, sarakste, fotogrāfijas, audio un video materiāli, biogrāfiskie un radošā darba dokumenti utt. Ļoti gaidīsim ikvienu, veidojot sadarbību šī mantojuma iekļaušanai Latvijas Valsts arhīvā – tā ir vieta, kas glabā ne tikai senu dokumentāro mantojumu: to uzkrāj, izvērtē un sakārto, bet tās ir mājas mūsu visu vēsturiskajai atmiņai, pieredzei un zināšanām. Tā ir kā mozaīka, kas veidojas no mūsu katra lielā vai mazā stāsta. Tas ir kā skudru pūznis, kurā nekad nebeidz rimt kustība. Tas ir kā bezgalīgs dzejolis, kurā vārdus, rindiņas un pantus var ierakstīt ikviens.

Daina Miķelsone,
Galvenā arhīviste
Latvijas Nacionālā arhīva
Personu fondu un ārvalstu dokumentu nodaļa
Latvijas Valsts arhīvs
Laikrakstam „Latvietis“