Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


„Belkanto ešafota ēnā“

Varoņtenors. Un arī varonis

Laikraksts Latvietis Nr. 781, 2024. g. 10. janv.
Voldemārs Hermanis -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Grāmata „Belkanto ešafota ēnā“.

Tā pavisam īsi varētu raksturot Jāņa Ūdra jaunākā romāna Belkanto ešafota ēnā galveno personāžu Jāni Vītiņu. Ienācis rakstniecībā ar spilgtu reveransu mūsu pirmajam ārlietu ministram (Zigfrīds Meierovics. Trīs Annas), bijušais žurnālists vēsturiskā romāna žanrā izpaudies vairākkārt. Viņa spalva (precizēsim – dators) portretējusi prezidentus Kārli Ulmani un Gunti Ulmani, latviešu virsnieku Robertu Rubeni un rakstnieci Ivandi Kaiju. Uzskaitījums ar to nav izsmelts.

Grāmata, kuras nosaukumam pievienots arī mūzikas termins „belkanto“, nav tik daudz par Operu. Par skatuves aizkulisēm, par primadonnām, par solistu saderību vai nesaderību vairāk varam izlasīt Marisa Vētras atmiņu grāmatā Mans Baltais nams. Nesaku, ka Jānis Ūdris būtu trīssolī lēcis pāri solista Jāņa Vītiņa gaitām Latvijas Nacionālajā operā, viņa studijām un viesizrādēm ārzemēs. Vienīgi vēlos uzsvērt – dzīves kritiskās situācijās stingri patriotiska stāja ne mazāk vērta kā skaista balss. Pat vairāk. Vēl skaistāk, ja tās abas saplūst vienā, kā tas ir grāmatas izskaņā, proti, – „ešafota ēnā“.

Jānis Vītiņš, kas piedalījies Brīvības cīņās Spilves kaujās un varonīgi plosījies pret bermontiešiem Jelgavā, par ko saņēmis Lāčplēša kara ordeni, mums lielā mērā palicis Nezināmais karavīrs. Viņam, tāpat kā kurelietim leitnantam Rubenim, nav zināma kapa vieta. Vītiņš, kurš ar paceltu galvu pēdējā Golgātas ceļā devies 1941. gadā Astrahaņā, Latvijā pieminēts vēl retāk kā viņa likteņa brālis dzejnieks Leonīds Breikšs vai citi padomju represijās samaltie.

Vītiņa vārds apzināti un ciniski ticis dzēsts no tautas atmiņas PSRS periodā. Lasot Jāņa Ūdra grāmatu Belkanto ešafota ēnā, vienlaikus jādomā par Bruno Javoišu (drosmīgo sarkanbaltsarkanā karoga vilcēju Rīgas radiotornī) un Gunāru Astru, vēsturiski spēcīgā „pēdējā vārda“ teicēju tiesā. Situācijas dažādas, bet kalums tiem visiem – augstākā raudze.

Ievaddaļa, atbilstīgi operas žanram nosaukta par „Uvertīru“, ļauj piestāt nākamā latviešu virsnieka bērnības pasaulē. Jāņa Vītiņa skolas gadi sakrita ar krievu flotes sagrāvi pie Cusimas, ar 1905. gada revolūcijas uzliesmojumu un soda ekspedīciju trakošanu. Uz tāda fona viņš saņēmis pirmo patriotisma poti turpmākajai dzīvei. „Jūs esat latvieši, kam nestundā jākļūst par savas zemes sargiem,“ lūk, vēlējums jaunuļiem, ko autors licis skolotāja Krēsliņa mutē.

Latviešu zēniem ceļš uz karalietu profesionālu apguvi iet caur cariskās Krievijas mācību iestādēm un dresūras gaņģiem. Jānis nonāk Pleskavas praporščiku skolā, kur viņa vadzvaigzne ir štāba kapteinis un eposa „Lāčplēsis“ autors Andrejs Pumpurs, kura mūžs jau noslēdzies. Romāna autors līdztekus sava varoņa gaitām zīmē Eiropas „lielo bildi“ – ar Austroungārijas troņmantnieka nāvi Sarajevā, ar Ziemassvētku kaujām Rīgas pievārtē, ar 1917. gada pavērsieniem Petrogradā. Arī Vītiņš jau paostījis pulveri frontē kā lielgabalu baterijas komandieris. Vai latvieši divu lielvaru spīlēs netiks savtīgi izmantoti un aizmirsti?

Atbilde uz šādu jautājumu jāsaņem 1919. gadā, kad jaundibinātās Latvijas valsts liktenis izšķiras kā ierakumos, tā varas centros. Sīvas kaujas notikušas Kurzemes un Zemgales hercogistes metropolē, kur pēc posta darbiem arī pils kapenēs bermontieši bēg. Jelgavā virsleitnants Vītiņš satiek Sieviešu palīdzības korpusa vadītāju Dainu, un Ūdris lasītājam piedāvā naksnīgi romantisku „Jelgavas noktirni“. Ievainotā virsleitnanta acīs mirdzējusi „cīņas kaisle un izaicinājums“, un tālākais varētu palikt strēlnieku „daiļās Anniņas“ rāmjos. Bet Jānis – romāna varonis – un Jānis – tā autors – rīkojas citādi. Tas gan lai paliek mazai intrigai.

Pirms uzkāpis opermākslas olimpā, Vītiņš studē jaunatvērtajā Konservatorijā, kur satiek arī savu karabiedru kaprāli Moricu Blumbergu, kura patrons ir profesors Pauls Sakss. Šī censoņa turpmākais vārds – Mariss Vētra. Diezgan daudz kas Jāņa dzīvē pamainās, kad apkārtējie viņu sāk godāt kā Brīvības cīņu varoni. Piedevām jaunā ģimene saņēmusi arī jaunsaimniecību Kurzemes pusē, kas nosaukta par Guntiņām. Jaunā saimniece Erna – meitene, ar kuru topošais dziedonis ticies skolas gados, tikai tagad viņas „augums bija ieguvis sievišķi kairas aprises“.

Jāņa Vītiņa kā operdziedoņa karjera dalāma divos lielos nogriežņos – Baltā nama skatuve Rīgas kanālmalā un šķietami izdevīgais līgums, sākot ar 1936. gadu, vācu Duisburgā. Lomām un to tapšanai, viņa kolēģu dziļdomīgajam „šodien es, bet rīt jau tu...“ autors izsekojis, urbjoties cauri recenzijām to gadu presē. Izceļot, piemēram, Vītiņa veiksmīgo debiju Verdi Aīdā kā Radamesam, kad saslimis lomas izpildītājs Rūdolfs Bērziņš. Itin bieži izgaismojas divu vadošo tenoru – Vītiņa un Marisa Vētra sāncensība un tāda kā savstarpēja ķircināšanās. Jānis Ūdris ar varītēm necenšas ielauzties mūsu Operas zvaigznājā, kur priekšā ir Milda Brehmane-Štengele, Arturs Priednieks-Kavara, Ādolfs Kaktiņš, Alīda Vāne un citi. Viņš centrējas uz tiem, kas līdzās viņa varoņtenoram Umberto Džordāno operā Andrē Šenjē 1937. gadā Vītiņam garantējuši triumfu Rīgas viesizrāžu laikā.

Duisburgā tolaik jau valda āriešu uzkurinātais rasu naids un fīrera vadonības dvinga. Tas nepaiet secen arī Vītiņu ģimenei, jo viņu dēlēns Gunards kaut ko uzsūcis no hitlerjugendiešu idejām. „Dzīve Vācijā kļuva aizvien derdzīgāka,“ ko nevar kompensēt līguma finansiālais guvums. Tad nāk notikums, kam pirmā mirklī diezgan pagrūti noticēt.

Uz Vāgnera operas Zigfrīds izrādi Duisburgā sadomājis ierasties Ādolfs Hitlers ar savu svītu. Tas – iesākumam. Fīrers vēloties arī vaigā redzēt galvenās lomas tēlotāju. „Mans fīrer!“ būtu mazākais, ko tādā brīdī izmocīt no viesmākslinieka latvieša mutes. Piedevās būtu fakts un intriga, ka Rihards Vāgners pāris gadus dzīvojis Rīgā. Romānā tas izvēršas garākā ķēdītē, nožonglējot uz paasas polemikas asmeņa.

Labi zināms, ka nākamais Eiropas iekarotājs par sava kulta vietu bija padarījis Baireitu. Īstie vāgneristi zinās, cik bieži Hitlers devies klausīties Vāgnera operas ārpus šīs slavenās festivālu pilsētiņas. Kāpēc gan ne. Un tad kļūst mazsvarīgi, vai fīrers ārzemniekam Zigfrīda lomā vien uzmetis skatu vai, pavīpsnājot, uzdevis arī pāris jautājumu.

Vācijā pavadītais laiks un katrs kontakts ar esesiešiem tā vai citādi latvietim Vītiņam vēlāk atspēlēsies. Latvijā viņš atgriežas agrāk, kā bijis sākotnēji nolīgts. Atsākas gana intensīva skatuves dzīve. Bet mākoņi pār Latviju savelkas. Kā latviešu virsnieks viņš izjūt kā pazemojumu par katru piekāpību lielajai kaimiņvalstij austrumos. Somi varonīgi aizstāvas pret uzbrūkošo „krievu lāci“, kamēr Rīgas Latviešu biedrības namā sarīkots 23. februāra bankets sarkanarmiešiem. Nav jābūt kultūrvēsturniekam Denisam Hanovam, lai pateiktu, ar kādu iekšēju niknumu šis opernieks sagaidīs 1940. gada jūnijā ar tankiem atnesto padomju varu.

Baltajā namā, kur steigā nomainīts direktors, izziņots atvaļinājums un iestājusies neliela pauze. Kārļa Ulmaņa radio teiktie vārdi „Es palikšu savā vietā, jūs palieciet savās“ gan nevienu vairs nepārliecina. Maskavas diktētajām pārmaiņām un Augusta Kirhenšteina valdības proponētajiem spēles noteikumiem grāmatā veltīta nodaļa Atvadas no brīvības.

Apbrīnojamas ir cilvēka adaptācijas spējas arī tādā radošā kolektīvā kā Operas teātris. Kāds, pašaizsardzības instinkta dzīts, krieviski nodzied: „Uz Maskavu!“, „Uz Maskavu!“. Cits iestājas vienīgi pareizajā Latvijas kompartijā. Tikai ne Jānis Vītiņš.

Jaunajai varai labi zināmi šī patriotiski noskaņotā vīra nopelni Brīvības cīņās un, maigi sakot, nepatika pret lieliniekiem. Domājams, vēl vairāk viņu pazudināja līdzdalība 1940. gada beigās izveidotajā pretpadomju pagrīdes organizācijā Tēvijas sargi. Kamēr viss vēl konspiratīvā fāzē, „gambītā pret čeku“ pastāv mazmaziņa cerība glābt sevi un tuviniekus. Bet brīnums nenotiek. Rīgas Centrālcietumā Vītiņš vēl nepiedzīvo mocekļa nāvi kā skautu ģenerālis Kārlis Gopers. Viņam piešķirts dzīves paildzinājums, padomju varas pretiniekus lopu vagonos „aizvizinot“ uz Krievijas dienvidiem, uz Astrahaņu.

Romāns noslēdzas ar Belkanto pēdējo kauju. Patriotiski, patētiski un latviešu virsniekam piedienīgi. Šo spēcīgo beigu akordu varam pieņemt atbilstīgi tam, cik katrs noticam autora fantāzijas lidojumam, balstītam konkrētā vietā, laikā un dokumentējumā.

Viedi ceļavārdi grāmatai lasāmi tās ievadā un, proti: „…jo svarīgāka bijusi autora prasme tukšos biogrāfijas laukumus aizpildīt ar laikmeta ainām, kā arī izmantot mana vectēva kolēģu un likteņa biedru atmiņas.“ Tā raksta Baiba Grunde, Jāņa Vītiņa mazmeita, kas dzīvo Latvijā.

Izjustus vārdus savam kolēģim veltījis vēlāk brīvajā pasaulē nonākušais Mariss Vētra: „Tur – Stabu ielas čekas pagrabos – pazuda viņa balss un viņš pats.“

Voldemārs Hermanis
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com