|
Laiks Latvijā: |
Laikraksts Latvietis Nr. 784, 2024. g. 31. janv.
Kristaps Zariņš -
Sirojuma vietas. Map by FreeVectorMaps.com; https://freevectormaps.com/
Sirojuma vietas. Map by FreeVectorMaps.com; https://freevectormaps.com/
Roņu māte ar mazuli. FOTO Suzanna Zariņa.
Kristaps Zariņš Admirāļa arkā. FOTO Suzanna Zariņa.
Žāvētie lavandas zari.
Paula Kelī ieliņa.
Kristaps Zariņš pēta ēdienkarti Tēvu dienā.
Noslēgums. Sākums LL781, LL782, LL783.
No rīta ceļamies laicīgi, jo prāmis, kas ved uz Ķenguru salu (Kangaroo Island), atiet tieši pusdienas laikā, un ceļrādis iesaka atlicināt vismaz pusotru stundu, lai aizbrauktu tos 110 km līdz ostai. Prāmju brošūrā tomēr paskaidro, ka jāierodas ostā vismaz pusstundu pirms atiešanas paredzētā laika. Pasaku Suzannai, ka mums jāizbrauc no viesnīcas vismaz plkst. 9.30. Labi, ka somas jau sapakotas, un jau deviņos esam ceļā.
Kad piebraucam pie prāmja doka, tur jau stāv vairāki auto, bet pats prāmis vēl nav ieradies no salas, un laiks izkustēties pēc braucienu, kas aizritēja labvēlīgi, laiku nemaz nemanot, jo ne tikai ainavas mainīgas un interesantas, bet ceļu satiksme pavisam viegla. Laiks arī ieskatīties tūristu brošūrā, kas rakstīts par šodienas ceļojuma galapunktu.
Brošūra paskaidro, ka šī sala ir trešā vislielākā no Austrālijas salām un būtu jāatlicina divarpus stundas, lai pārbrauktu no tās austrumiem līdz rietumu ragam, bet no dienvidu uz ziemeļu krastam, apmēram, stundu. Pie tam, brošūra mudina šoferiem braukt godīgi un uzmanīgi, it sevišķi ap saulrietu, rītausmu un vakara laiku, jo tad salas meža dzīvnieki darbīgāki. Bet arī pa dienas laiku ķirzakas bieži sauļojās ceļa vidū. Sala ieguva savu nosaukumu, kad kapteinis Flinderss (Matthew Flinders) šeit ieradās 1802. gadā, savā dienvidu Terra Australis izlūku un kartes sastādīšanas ceļojumā, pateicībā par ķenguru daudzumu, kas sagādāja jūrniekiem svaigu gaļu, ko nebija ēduši vairākus mēnešus. Tomēr, kaut gan dzīvnieki te papilnam, aborigēni nekur nebija redzami, un līdz pat šodienai nav zināms, kāpēc tie pazuda no šīs salas, atstājot tikai ugunskuru vai nometņu atliekas. Turpinot ceļojumu atpakaļ uz Austrālijas kontinentu, Flinderss satikās jūrā ar franču buru kuģi Le Geographe un parādīja tās kapteinim, kur varētu atrast svaigu ēdienu un dzeramo. Tāpēc arī šodien var izlasīt franču nosaukumus vairākās vietās gar salas dienvidu un rietumu krastiem.
Bet šai salai arī vēl ir daži unikāli dati. 1836. gadā šeit iesākās Austrālijas pirmā, galīgi brīvo pilsoņu kolonija, kur tās zenītā iedzīvotāju skaits bija, apmēram, 300, uzbūvējot 42 dzīvokļus vai namus. Kaut gan šodien tikai saskatāmas kapu vietas, ostu atliekas un zīda koks, kas audzēts no spraudeņa un atvests ar pirmajiem iebraucējiem, vairākas vēsturiskas vietas ir atzīmētas ar informatīvām plāksnēm.
Kad prāmis atbraucis, droši piesiets un braucēji no salas puses nobraukuši, mūs lūdz uz iekraušanu. Dežurants sauc braucējus tā, lai prāmja vezumu svars izlīdzināts pa prāmja grīdu, ne vienkārši pēc kārtas kā atbraucēju ieradušies. Kad viņš pamudina, ka mans laiks uzbraukt, esmu viens no beidzamajiem. Suzanna jau agrāk tika palaista uz prāmja. Kad es tieku augšstāvā, kur pasažieriem sēdvietas, viņa sēž prāmja priekšgalā ar lielisku skatu brauciena virzienā.
Prāmja osta šķērsojumam atrodas Pennešo (Penneshore) salas austrumu ragā, bet līdz mūsu apmešanās naktsmājām Kingskotē (Kingscote) vēl jābrauc kādus 60 km. Kad ierodamies, varam uzreiz saņemt istabas atslēgas. Mūsu naktsmājas – dzīvoklis otrajā stāvā pāri par ielu no viesnīcas, kur Suzanna saņēma atslēgas, ir patīkami liels un ērts ar lielu balkonu, no kura skats ne tikai uz jūru, bet arī krietni uz abām pusēm gar krastmalu. Ja ceļamies laicīgi, varēsim piedzīvot skaistus saullēktus.
Kad somas izpakotas, apģērbāmies silti un ar tūristu brošūru rokā ejam pastaigā, sekojot brošūras ieteiktajam maršrutam numurs 1.
Iešana ērta un patīkama. Apstājamies vairākas reizes pie ieteiktajām vēsturiskajām vietām palasīt brošūras paskaidrojumus, apskatīt celtnes vai drupas, kā arī bieži tikai pamest skatu pāri jūrai. Pastaiga ieilgst gandrīz 2 stundas, un pa to laiku apciemojam vecās ostas nodaļu, pelikānu barošanas molu, veco bazaltu kuģu balastam raktuvi, 1836. gadā būvētās ostas celmus, salas pirmo svaigā ūdens aku, slaveno zīda koku (šodien bez augļiem), kapsētu (pirmā visā Dienvidaustrālijā), pionieru pieminekli, no kurienes bronzas ķengura skulptūras skatās uz to vietu, kur 1802. gadā Flinderss izkāpa uz salas – cietzemes un vēl slimnīcas un policistu štāba ēkas.
Staigāšana svaigā gaisā pastiprina ēstgribu, un pēc īsas atpūtas ejam pāri ielai uz viesnīcu paskatīties vakariņu ēdienkartē. Pie salas vietējā baltvīna Suzanna pasūtīja cāli ceptu ar sārtā siera pildījumu, bet man garšo zivis, un pasūtu svaigi ķerto vietējo pleksti. Labi, ka naktsmājas turpat pāri ielai, jo pēc ēšanas varu laicīgi tikt atpakaļ noskatīties manas Ričmondas futbolu komandas spēli, ko diemžēl viņi zaudēja.
* * *
No rīta pie kafijas pāršķirstu tūristu brošūru, kurai vidus lappusēs atrodas informatīva salas karte, rādot ne tikai interesantas vietas, ko tūristiem apmeklēt, bet arī attālumus starp pieturvietām, ieteiktus ceļojumu laikus starp tiem, kā arī – vai ceļi asfaltēti, jo daudzi šeit smilšaini un grubuļaini, kur labāk nebraukt, ja trūkst četru velkošo riteņu braukšanai.
Pirmā pietura Roņu līcis (Seal Bay), kur brīvā dabā dzīvo nesaskaitāmi daudz roņu. Ja netrūkst kabatas naudas, var pieteikties roņu pastaigā, kas dod iespēju ar parka pavadoni priekšgalā, tuvāk apciemot roņu paradīzi smilšu kāpās un pludmalē. Mēs turamies pie pārējiem tūristiem, un, ejot pa uzbūvētu taku citā virzienā, varam noiet krietnu gabalu, droši vērojot roņus viņu dabiskajā vidē. Roņi šeit dzīvo neapdraudēti un nesaskaitāmā daudzumā. Lieli, novecojuši tētiņi guļ smiltīs un šad tad uzrūc. Mātes ar bērniem atpūšas bedrēs, kur viņiem vēsāks, bet daži jaunekļi priecīgi rāpo pa krūmiem un smilšu kalniem. Labi, ka šajās dienās fotografēšanai nelieto filmu, jo noteikti Suzannai būtu jāiet iepirkt vēl dažas fīlmas pēc šīs pieturas.
Braucot tālāk, nogriežamies apskatīt Vivonbeju (Vivonne Bay), kur rakstīts, ka var ne tikai baudīt vienu no Austrālijas vislabākajām jūrmalām, bet arī iegādāties svaigus jūras vēžus tieši no traleriem. Diemžēl, man jūras līcis nebija ļoti pievilcīgs, ne arī varējām atrast traleri, no kura varētu nopirkt vēžus, tātad braucam atpakaļ līdz krustojumam, kur darbojās ēdnīca, solot varenu teļa gaļas šniceli un svaigi ķerto zivi. Nopērkam abus, jo nāk uz pusdienu laiku, un pasēžam uz verandas, to noēdot, pirms dodamies tālāk līdz salas ragam, kur atrodas cita roņu kolonija un ievērojama velvēta eja – Admirāļa arka (Admirals Arch), radusies vairāk nekā pirms tūkstošiem gadiem no jūras izskalojumiem. Šeit arī kājniekiem ērta iešana, jo labi uzturēts dēļu kājceliņš un trepes ved lejup garam roņu bariem līdz platformai, no kuras skats pāri līcim uz jūru caur velvju eju, pāri takai, ko mēs bijām nupat kā pārstaigājuši. Jūra šeit diezgan mežonīga, nepārtraukti metot viļņus pret akmeņiem, sūtot gaisā ūdens šļakatas un putas, starp kurām mazie roņi priecīgi rotaļājās, neatlaidīgi sekojot viens otram ūdenī un pat pāri akmeņiem.
Kad lēnām uzkāpjam atpakaļ pie auto, dodamies uz nākošo pieturas punktu – Izcilie akmeņi (Remarkable Rocks). Brošūra stāsta, ka šī dabas parādība it kā radusies no lietus, vēja un jūras erozijas spēkiem vairāk nekā pirms 500 miljonu gadiem. Šis dabas veidojums ļoti populārs, un Suzanna pūlējās uzņemt fotogrāfijas, kur parādās tikai dabas skats. Laimīgā kārtā laiks šodien bijis saulains, jo brīdina uzmanīties, kad akmeņi ir slapji, vai pūš stiprs vējš. Var viegli paslīdēt un varbūt pat iekrist jūrā.
Braucot atpakaļ uz naktsmājām dodamies pa iekšzemes ceļu un varam saskatīt ugunsgrēka sekas no pāris gadiem atpakaļ. Laimīgā kārtā uguns neapdraudēja austrumu krastu, kur atrodas vairums salas iedzīvotāju, bet tomēr dabas postījums bija milzīga, un ugunsgrēka sekas vēl redzamas un manāmas.
Atpakaļ uz mūsu balkonu un pasēžam, kamēr saulīte noriet, pirms ejam uz vakariņām. Vakarnakt ēdienkartē saskatīju ķengura fileju; tādēļ pasūtu to, kamēr Suzanna izvēlējās jūras ražu sārtā laksas mērcē. Esam ļoti apmierināti ar mūsu izvēlēm.
* * *
Mostamies, kad saule jau krietni uzkāpusi debesīs, un pēc brokastu kafijas uz balkona, nolēmām braukt apskatīt salas ziemeļu daļu, kur brošūra rāda, ka atrodas lavandu dārzs un ēdnīca. Pie dārza jau sabraukuši daudz apmeklētāji, un, kaut gan vietas diezgan novietot auto, iekštelpa sēdvietas ēšanai visas aizņemtas. Gaidot sēdvietu, ejam pastaigāties caur lavandu dārzu dobēm. Dārzs iesāka darbību tikai 2001. gadā, bet šodien šīs salas 5. paaudzes rokās. Tas stiepjas pāri vairāk nekā 50 akriem, kur aug 12 šķirnes lavandu. Ēdnīca atvērta brokastu un pusdienu laikā, piedāvājot ne tikai smalkas uzkodas un maizītes, bet arī krietnākus ceptus ēdienus. Tā kā esam lavandu dārzā, nolēmām brokastot ar ēdnīcas specialitāti – ar plāceņiem, kas pārklāti ar lavandas želeju, ievārījumu un saldu putoto krēmu. Sēžot pie kafijas, bijām mazliet pārsteigti, kad viesmīle iznesa mūsu pirkumus, jo uz katra šķīvi tikai viens plācenis. Tomēr, tas bija milzīgs. Vajadzēja plāceni sašķelt vairākos gabalos ēšanai, un uzsmērējot želeju, ievārījumu un krēmu, siekalas saskrēja mutē, gaidot pirmo nogaršošanas kumosu.
Nesteidzamies noēst mūsu saldās brokastis, bet kad šķīvji nolaizīti, ejām vēlreiz pastaigāties pa lavandu dobēm, pirms braucam apskatīt Emu līča miestiņu (Emu Bay), kur vietējie iedzīvotāji lepojās, ka šeit atrodas salas vislabākā pludmale, kur baltās smiltis stiepjas vairāk nekā 5 km, un ir droša un populāra vieta peldēšanai, staigāšanai, zvejošanai. Un arī esot vienīgā pludmale visā salā, kur atļauts braukt ar automobili pa pludmales smiltīm. Ir šeit arī vieta, kur droši ielaist laivas jūrā, veca kuģu piestātne, kas stiepjas vairāk nekā 122 m jūrā, kaut gan šajās dienās vairs nedarbojās kā aktīva komerciāla osta. Te ir bērnu spēļu laukums ar nepieciešamo BBQ plīti un galdiņi blakus laukumam, kur atļauts pārnakšņot karavānā. Ir arī pieejamas daudzas mājas īrēšanai, bet tuvākie veikali atrodas Kingskotē, kur arī mēs pārnakšņojam.
Izbraukājam miestiņa ielas un dodamies mājup, kur pa ceļam piestājamies Sēkļu līča (Bay of Shoals) vīnu dārzā nogaršot vietējo ražu. Vīnu dārzs atrodas netālu no vietas, kur pirmie atbraucēji no Anglijas nodibināja Dienvidaustrālijas pirmo patstāvīgo mītni. Skats no dārza pāri vīnogu dobēm līdz jūras līcim lielisks un aicinošs pasēdēt un nogaršot vietēju ražu. Tā kā esam vienīgie, ja neieskaita nama kaķi, vistas un gaili, kuri dūšīgi darbojās dārzā un ap kājām, nogaršojam vairākus devumus, bet es, kā solīds šoferis, tik pagaršoju bez vīna norīšanas. Un arī nopērkam dažas pudeles, ko paņemt līdzi uz mājām.
Ceļam, kas ved atpakaļ uz mūsu naktsmājas gar jūras līci, interesants nosaukums, Gubernatora Volena ceļš (Governor Wallen Drive). Cik saprotu, kad pirmie atbraucēji ieradās šeit, izkāpjot uz cietzemes, viņus satika kāds vecītis, pusmūžu gados, apģērbts ķengura ādas tērpā, čībās un micītē. No kurienes viņš ieradās, grūti pateikt. Varbūt aizbēdzis no kāda cietzemes gūsta, varbūt no kāda valzivju medību kuģa un dzīvojis šeit kā Robinsons Krūzo? Bet šā vai tā, viņam uzdots tituls – Gubernators Volījs (vai Volens), un viņš nodzīvoja šeit līdz 1856. gadam, kad apciemojot Adelaidi, pēkšņi nomira. Tomēr pēc viņu vēlējumu, viņu mirstīgās atliekas tika apglabātas šeit – Kingskotes kapsētā.
Brauciens pa šo ceļu ērts, jo ceļš gluds no biežas lietošanas un uzkopšanas, un ved garām vēsturiskiem monumentiem un vietām, kuras jau bijām apmeklējuši staigājot, bet piestājamies atkal pie vecā zīdu koku un arī tuvāk pie mūsu naktsmājām, lai novērotu baru pelikānu, kas gaidīja savu barību. Nepaliekam ilgi, jo mums pašiem arī jātaisās uz vakariņām, un pēc garas dienas nodarbībām, ejam atpūsties pirms dodamies uz ēdnīcu, kur šovakar noteikti pasūtīšu vietējo haizivs fileju.
* * *
Ceļamies agri, jo sirojums Ķenguru salā nāk uz beigām. Prāmis, kas vedīs mūs atpakaļ uz Austrālijas cietzemi, atiet plkst. 12, bet jābūt ostā jau krietni agrāk stāties rindā ar citiem autobraucējiem. Tomēr, kad baudām rītu kafiju, Suzanna pasniedz man skaistu Tēvu dienas svinību kartiņu un iebilst, ka atpakaļceļā uz Adelaidi piestāsimies kaut kur vīnu laukos baudīt vietējo ražu un pusdienas.
Kad piebraucam pie ostas, tur jau stāv mašīnas vairākās rindās, tādēļ es nodomāju uzsākt jaunu uzbraukšanas gaidītāju rindu, bet alfabēta liktenis joprojām sēž uz mana pleca, un Zariņu vadītā auto rinda paliek beidzamā, kas lūgta uz prāmja. Laimīgā kārtā Suzanna bija tuvu kājnieku rindas priekšgalam, tātad atkal atradusi labas sēdvietas un pacietīgi gaidīja, kamēr es galu galā ierados pie viņas.
Šķērsojumā uz cietzemi manījām valzivju ūdens strūklu, un kaut gan tie diezgan labā attālumā no prāmja, īslaicīgi paņēma visu ceļotāju uzmanību, bet tas arī bija vienīgais gadījums mūsu 45 minūšu šķērsojumā atpakaļ uz cietzemi, kur vēlreiz Suzannai bija jāgaida, kamēr pienāca mana kārta nobraukt no prāmja.
No ostas mērījām citu ceļu nekā to, pa kuru braucām no Adelaides pirms četrām dienām, jo vēlējāmies Tēvu dienu nosvinēt kādā vīnu dārza restorānā, bet, diemžēl, Suzannas meklējumi, lietojot Google palīdzību, bija bez panākumiem. Visur sēdvietas jau sen aizrunātas, tādēļ nolēmām doties tieši uz Adelaidi, kur noteikti būs restorāni ar brīvām vietām, un pa ceļam vēl nomazgāt auto un kārtīgi uzkopt auto iekšpusi ar putekļu sūcēju un zamšādu. Kad mazgāšanas un tīrīšanas darbs padarīts, dodamies tālāk uz pilsētu, un auto spīd it kā nupat izbraukts no auto pārdevēja zāles!
Adelaidē pēdējai naktij istaba sarunāta Lielā kanclera (Grand Chancellor) viesnīcā, un par laimi, kad piesakāmies, istaba jau gatava mūsu uzņemšanai. Kamēr es nodarbojos ar somām, Suzanna sameklē restorānu, kur varēsim nosvinēt Tēvu dienu. Viņa izvēlās Gaļu un Vīnu kompāniju (Meat and Wine Co), kuri sludina prēmijas kvalitātes bifštekus, ceptus ar ieteiktām afrikāņu receptēm. Sola arī labu vietējo vīnu izvēli. Nu, kā var atteikties?
Uz vakariņām gatavojamies laicīgi, jo viesnīcā sludina lētus dzērienus un uzkodas katru pēcpusdienu, ne tikai Tēvu dienā. Pasēžam, lai atbalstītu viesnīcas viesmīlību. Šķirstot tūristu brošūru, Suzanna pamana reklāmu, kas sludina Paula Kelī ieliņu (Paul Kelly laneway), godinot Austrālijas slaveno mūziķi, kas dzimis un uzaudzis šeit pat Adelaidē. Ejam to apskatīties, jo tas ir pa ceļam uz vakariņām. Šī ieliņa, agrāk saukta Svētceļnieku gatve (Pilgrim Lane), jo atrodas blakus baznīcai. Šī ir ceturtā iela Adelaidē, kas pārkristīta, atzīstot māksliniekus, kam kāda saiste ar Dienvidaustrāliju. Ieliņa, kurā parādās vairāki mākslas darbi, aprakstīta ar Kelī dziesmu tekstiem, arī atrodas aiz Adelaides rātsnama, kur mākslinieks esot uzstājies koncertos vairāk nekā 50 gadus. Ir arī sēdvietas, kur Kelī mūzikas svētceļnieki var pasēdēt, pakavēties viņa esences tuvumā, un pasēžam arī mēs.
Mūsu sirojums uz Dienvidaustrāliju baudīt austeres Suzannas dzimšanas dienas svinību nolūkā tuvojas beigām. Paliek tikai šis viens vakars, pirms dodamies mājup. Un kā labāk nobeigt mūsu piedzīvojumus, ja ne pasēdēt pie glauna vakariņu galda, baudot bifšteku no īsragainā lopa, kas graudiem barots vismaz 150 dienas un sasniedzis marmora 2+ kategoriju. Man vislabāk garšo, kad tas pusjēls cepts ar piparu mērci un ceptām kartupeļu šķēlēm. Un tieši tā ēdiens arī parādījās uz mana šķīvja! Suzannas bifšteks arī tieši pēc viņas vēlmēm, un sarkanais vīns bija lielisks papildinājums mūsu ēdieniem.
* * *
Lidojums atpakaļ uz mājām plkst. 11, bet pirms tam jānodod noīrētais auto atpakaļ, kur mūsu Dienvidaustrālijas sirojums iesākās pirms trim nedēļām. Tātad ceļamies laicīgi, lai varētu somu pakošanu, auto nodošanu un laicīgu ierašanos lidostā izdarīt bez pūlēm un steigas.
Pie auto īrēšanas biroja, dežurante pārskata auto un pateicās, ka pēc mūsu lietošanas tas atdots tīrs un spožs, varbūt pat tīrāks nekā kad mēs to saņēmām. Pēc auto atdošanas, dokumentu parakstīšanas, piedāvā mūs aizvest uz lidostu, ko mēs labprāt pieņemam un dodamies ceļā.
Izkāpjot pie lidostas, Suzanna piedāvā dežurantei nesalokamo lietussargu, ko bijām nopirkuši Adelaidē, jo to nevarēja nest līdzi uz lidmašīnu. Kad somas izkrāmētas un pateicības izteiktas, dodamies lidostā. Somas mazliet smagākas, nekā kad ieradāmies Adelaidē pirms trīs nedēļām mūsu sirojuma sākumā, bet tomēr tās tiek pieņemtas bez it nekādas piemaksas. Ejam sameklēt mūsu lidmašīnā iekāpšanas vietu, kad pēkšņi iezvanās Suzannas mobilais telefons. Dežurante, kas atveda mūs uz lidostu, zvana pateikt, ka esam atstājuši automašīnā zem šofera sēdekļa vilnas jaku un pudeli sarkanā vīnu. Suzanna saka viņai laimīgi baudīt mūsu atstāto vīnu, bet jaku varbūt nosūtīt uz mūsmājām Goldkostā.
Lidojums uz Goldkostu gluds, un laiks aizrit nemanot, kad mūs jau mudina iekārtot sēdvietas uz lidmašīnas nolaišanos. Suzanna paspiež manu roku sakot: „Šis manas dzimšanas dienas sirojums bija ļoti patīkams un piedzīvojam daudz ko pirmo reizi. Vajadzētu turpināt atzīmēt mūsu svinības līdzīga veidā.“
Ar smaidu piekritu viņas ierosinājumam.
Tomēr, kad tiksim mājās, man būs jāķeras pie nepadarītiem, nepieciešamiem vīrieša darbiem. Zālīte taču aug un prasa uzkopšanu tik un tā. Būs jāsameklē nākotnē kādu, kas varētu izpildīt mājas aprūpes darbus!
Kristaps Zariņš
Laikrakstam „Latvietis“