„Mazās Latvijas“ simtais un lustīgais pavasaris

Palielināt / Enlarge

Ezerzemes ļaudis, tālu ceļu mērojuši, Etnogrāfiskā muzeja svētkus svin nenoguruši. FOTO Anita Mellupe.

Palielināt / Enlarge

Lībisko rotu piedāvājumā interesantākie ir sensenie „putniņi“. FOTO Anita Mellupe.

Palielināt / Enlarge

Latgaliešu sādžas rosība dzirdama pa lielu gabalu, bet skaistā keramika tapusi bez lieka trokšņa. FOTO Anita Mellupe.

Palielināt / Enlarge

No ārpuses tik vienkāršā Usmas baznīca ir tik krāsaini pārsteidzoša kā noslēpumaina cilvēka sirds... FOTO Anita Mellupe.

Palielināt / Enlarge

Hernhūtiešu namā valda tik vēsturiski patiesa noskaņa, ka gandrīz neticas – aiz nama durvīm pār pasauli klejo mākslīgais intelekts. FOTO Anita Mellupe.

Palielināt / Enlarge

Reņģu žāvējamais namiņš iekurināts  jau no agra rīta. FOTO Anita Mellupe.

Palielināt / Enlarge

Keramiķei Kristīnei Cukurai ir prieks un pacietība ar sarežģīto māla virpošanu iepazīstināt arī citus. FOTO Anita Mellupe.

Palielināt / Enlarge

Sklandaraušus kurzemnieki cep dažādām gaumēm. Un čaklas rokas sklandarausi var arī izadīt un iztamborēt! FOTO Anita Mellupe.

Palielināt / Enlarge

Arī Zemgales sētas ļaudis prot interesentus piesaistīt un nelaist vaļā. FOTO Anita Mellupe.

Palielināt / Enlarge

Pastalu darināšanas prasmes vēl nav zudušas. FOTO Anita Mellupe.

Notikumiem bagātais 11. maijs: Eirovīzijas fināls, hokeja mačs un Latvijas amatierteātru grandiozais sanāciens Juglas ezera krastā!

It kā ar to būtu par maz – sinoptiķi naktī piesola arī ziemeļblāzmu! Bet – saulainā pavasara diena pati visu noliek pa plauktiņiem. Brīvdabas muzejā sirsnīga rosība sākas jau pirms noteiktā laika, pie viesizrādēm pieradušās amatierteātru brigādes sportistu cīniņiem iemācījušās līdzdzīvot arī sociālajos tīklos, bet Eirovīzijas nakts kaislības baudāmas labā laikā, kad mazie bērni nolikti gultiņās. (Svētdienas rītā varēs pagulšņāt ilgāk un pie brokastu galda bagātīgi pārrunāt sestdienā pieredzēto.)

Ir jomas, kurās latvieši ir gana vareni. Un viena tāda „pozīcija“ nenoliedzami ir mūsu tautas māksla un Brīvdabas muzejs – viens no senākajiem Baltijas valstīs. Bet ne jau senums vien no svara; šis muzejs apbur ar savu plašumu un ļoti zinošo darbinieku saimi.

Tālās zemēs pieredzēts, kā valsts svarīgākie objekti, atbilstoši valsts kontūrai, atveidoti miniatūrā. Tādu, piemēram. „Mazo Itāliju“, kā tūrisma apskates objektu var apsoļot dažās minūtēs. Latvija var lepoties ar Brīvdabas muzeju – sava veida mazo Latviju, kuru grūti apceļot pat dienas laikā. Un muzejs tiešām ir kā Latvijas esence – ar lielisku novadu īpatnību pārstāvniecību.

Latvieši ik uz soļa pieredzējuši, ka pašu mājās visādus, arī „pastīvus“ pasākumus, veiksmīgi izglābj amatierteātru iesaistīšanās: vai tā ir novada jubileja, jauna objekta atklāšana vai – beidzot noasfaltēta bedraina iela! Nav grūti iedomāties, kāds enerģijas lādiņš sakopots 900 spēlēt un dziedāt gribētājos. (To devāmies apraudzīt un izbaudīt arī mēs, limbažnieki, jo ar pašmāju teātra darbību var lepoties jau ar tuvošanos 140 gadu jubilejai.)

Brīvdabas muzeja jubilejas dienā galvenais spēlesprieks likts uz – tautas senatni, uz sadzīves un joku lugām, kuru tēli un sižeti kā radīti muzeja vērtību izgaismošanai. Abpusēji bagātinoties. Šodien nekas netiek spēlēts kā lugās paredzēts, viss un visur ir improvizācijas pievilcīgajā varā.

Ikviena muzeja sēta kopā ar savu saimnieci allaž dzīvojusi skaistu un viesmīlīgu ikdienu. Šodien apmeklētājiem pretim steidzas un savos teātru uzvedumos atraktīvi iesaistās veselas aktiersaimes un folkloras ansambļi no Vidzemes, Kurzemes, Sēlijas un Latgales. Muzeja kartes otra puse veidota tieši šai vēsturiskajai dienai par godu; iezīmētie 24 objekti ir labi orientieri, bet kājas vienalga vispirms nes uz to pusi, kur skan dziesmas.

Iegājuši pa Ezera vārtiem, uzreiz satiekam vienu no lībiešu kultūras nesējām – mākslinieci Ivetu Putniņu, kura ilustrējusi 2005. gadā izdoto Lībiešu ābeci. Viņa piekodina – Lībiešu sētai noteikti nedrīkstam paiet garām, jo drīz paredzēta „putnu modināšana“. Nez vai kur citur ziemeļzemēs eglīte tiek rotāta pavasara saulītē? Lībiešu tauta, plāno piejūras zemi apdzīvodama, eglīti izsenis pušķojusi ar krāsainiem dzīpariem un vijīgām ēveļskaidām sviesta dzeltenumā. Paši brokastiņu baudīt putnu saucēji drīkst tikai pēc tam, kad pabaroti putniņi. (Ne velti no lībiešu senpagātnes pie mums metālā, kokā un dzintarā atnācis tieši stilizētais putniņš.) Rīgas lībiešu dziesmu ansamblis Līvlist joprojām turas vareni; tā centrā, gluži kā bišu māte Zoja Sīle, kura savas valodas un dziesmu prasmes iedzīvina arvien jaunos projektos.

Bagātie kurzemnieki žilbina ar tautas tērpu un aksesuāru krāšņumu. Kurzemnieces tērpus izsenis šūdinājušas un izrotājušas kā nevienā citā Latvijas daļā; katrs maznovadiņš dižojas ar pārsteidzošu izdomas autonomiju. Alsungas, Nīcas, Bārtas tērpi – tik dažādi, it kā meitas pūrus būtu locījušas katra savā pasaules malā, uz kaimiņu pusi pat nepaskatoties, savas krāsas un izdomu nezaudējot nekad! Un, ja vēl laiks ieklausīties kurzemnieku valodā – ne aizrunāt! Ar kurzemniekiem var debatēt tikai tas, kuram pašam mute nav kabatā!

Zemgalei, tāpat kā valstī, arī muzejā ierādīts līdzenākais un leknākais zemes gabals. Plašā teritorija sagaida ar plaukstošiem kokiem un krūmiem. Bet visvairāk acis priecē jauno ābelīšu stādījums. Pa plašo pagalmu dejo un dzied gan mājinieki, gan ciemiņi. Kinoļaudis un etnogrāfijas fani iemūžina pavisam nedzirdētas dziesmas: piemēram, kā cilvēka mēlē izlokāmas Zemgales stalto baznīcu zvanu skaņas. Ar sajūsmu var sekot, cik veikli neparastos skaitāmpantus nober folkloras kopu jaunā paaudze. Blakus sētas pagalmā pašmāju un tālzemju ekskursanti nelaiž garām iespēju paglaudīt kaziņas un melnraibo teliņu. Dažam ciemiņam palaimējas tikt pat zirga mugurā! Kāds mazs pilsētnieks stāv muti vaļā: Mammu, mammu, redz kur kazas bērniņš! Arī mammai brītiņu jāpadomā, līdz mēles galā atrodas īstais vārds: kazlēns!

Latgaliešu sādžā maija dziedājumus, acīmredzot, esam nokavējušas. Jo sētvidū jau tiek jestri dancots un dziedāts uz nebēdu. Ores ar slavenajiem māla podiem un bļodām goda vietā, arī cienmaize un šmakovka viesmīlīgajiem latgaliešiem allaž pa rokai. Tas, ar ko cienājos es, audzis, norūdzis un šurp ar dāsnu sirdi atvests no Ludzas puses.

Svinīgu balsu un seno dievvārdu pilns ir Hernhūtiršu saieta nams. Kad tajā ar bērzu sulas glāzi rokā pakavējas ilgāku laiku, nudien, pārņem sajūta – esam nonākuši paralēlajā laika pasaulē, kurā latvieši prata izdzīvot ar savu un sentēvu gudrību vien. Bez mākslīgā intelekta un digitālās saziņas džungļiem.

Muzejā kā mūsu sakrālo koka celtņu zelta pogas mirdz Bornes un Usmas baznīcas. Īstie usmēnieši, vareni zēni, pie baznīcas vārtiņiem iekārtojuši pat fotodarbnīcu. Kur gan citur vēl cilvēks tik skaisti sapucēsies, ja ne gājienā uz dievnamu? Jā, atbilstoši apkārt klejojošo fotogrāfu praksei, piedomāts arī par tautas trūcīgāko daļu: foto meistariem ceļojumu somā pat lepnais lapsādas apmetnis. Viens moments, izlido putniņš un bilde gatava! Nofotografētajiem, kartīti rokās turot, ir par ko no sirds pasmieties. Pašā baznīcā īstas Usmas meitenes pušķo solu rindu galus; mētru pušķīšu groziņi ceļojuši garu ceļu.

Tā kā šodiena vējaina, malšanai tā būtu pat par stipru. Vējdzirnavu spārni piesieti un Pakalnu vējdzirnavu pakājē codenieši pilnām mutēm aģitē par amatierteātru dižsaietu 9., 10. un 11. augustā Valkā. Ar teātra bacili apsēsto tur būšot ap 3000! Šodien un šeit mīlīgāks laiks nāktu par labu arī tiem, kas demonstrē sentēvu mazgāšanās tradīcijas – peramajiem uz lāvas jāguļas, sitās drēbes nenovelkot.

Kamēr apstaigājam lielāko apskates objektu daļu, tirgus laukumā rosība augusi trīskārši. Te kā garainis, kas palīdz vārīšanos, naski un ar nenoplokošo izdomu darbojas Smiltenes folkloras kopa Rudzupuķe, Zlēku amatierteātris Margots, Rīgas Danču klubs un etno kompānija Zeidi. Rotaļām pa vidu ikviens aicināts izmest trīs laimes pakavus, pārbaudot, cik droša ir roka un cik bagāts būs šis gads.

Smēdē kaļ kalējs ar gados jaunu palīgu, bet pastalu meistars, pastalās āvies, – savu amatu ierāda viens. Aizvadītā gada Dziesmu svētkos liela izmēra pastalas vairs neesot bijušas uz izķeršanu – vīri un sievas dancojot pēc mēra šūtos zābakos un kurpēs. Bērni, jā, tie joprojām ir lustīgākie pastalu plēsēji.

Kad tuvāk ezermalai, kairinoši sāk smaržot kūpinātās reņģītes; ēdāju sarodas vairāk, nekā reņģu. Bet to piedzīvojam arī ikdienā. Tirgus laukumā un par smuku naudu netrūkst nekā: pīrāgu, kliņģeru, sklandaraušu un gogelmogeļa saldējuma. Bet reņģu nav, tās brokastīs esot notiesājuši... roņi. Tie, kuru naudas maciņš jau krietni patukšots, darījuši pareizi, pirms kārumiem iegādājoties ko paliekošāku – rotas, bruncīšus, linu kreklus.

Daudz interesentu apgrozās pie podnieku ripas. Pacietīgi nostājos rindas galā, bet no skatīšanās vien pie aroda netiksi! Kad pašai, virpā sēžot, jāsavalda no skata niecīgs māla pikucītis, tas manās rokās izlokās kā palaidnīgs puišelis no pēriena. Lai nu kā, ar kurzemnieces Kristīnes Cukuras palīdzību pie vāzītes tomēr tieku. Jā, tieši tādi kā Kristīne ir muzeja ilggadības garants; jau viņas māmiņa brauca uz Berģu kalnu ar pašas darināto trauku vezumiņu un ģimenē izauga vairāki keramiķi. Kristīne smejas: „Tajos laikos, kad nebijām appludināti ar Ķīnas precēm, pat nespējām pietiekami daudz visa kā savirpot, mājup allaž braucām tukšiem vezumiem.“

Jā, skaista bijusi šī diena, kura oficiāli saucas – „Viena diena mūsmājās. Muzejs atdzīvojas.“ Šī vieta tiešām pēc apnicīgās ziemas atdzimusi vasarai un bērnu čalām. Mūsu mājupceļš uz Limbažiem ir stundu garš, bet pat tā laikā nepaspējam cita citai izstāstīt visu ieraudzīto un izjusto, droši vien tāpat ir arī citiem šīs neparasti bagātās dienas dalībniekiem. Jo ir ko padomāt, stāvot ne tikai Ēģiptes piramīdu pakājē. Kā tos milzu akmeņus spēja no zemes izcelt un ēku būves vajadzībām saspridzināt mūsu senči? Kā viņiem pietika spēka diženos kokus ne tikai nogāzt, bet arī pārvest jaunbūvju vietās un apdarināt par sienu un vērbaļķiem? Kā gadu gadiem nenoguruši turas daudzi prasmīgi noklātie niedru jumti? Kā viņi, mūsu ikviena senči, augtās skolās negājuši, to visu varēja un prata?

Brīvdabas muzejā ir daudz konkrētu liecību par ēku un priekšmetu izcelsmi, mūsu muzejs, salīdzinot ar daudziem citiem pasaulē redzētiem ir zinātniski pamatots. Un vienlaikus – reāli saskatāms un pat aptaustāms kā mūsu tautas vitālās enerģijas (nebaidos teikt – pat dvēseles) iemiesojums.

Daudz baltu dieniņu, Brīvdabas muzeja saime!

Anita Mellupe,
Speciāli laikrakstam „Latvietis“