Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

Skats no izstādes. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Dzērbenes cimdi no Vēstures muzeja fondiem. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Piemiņas brīdis kapsētā. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Dzērbenes pils. FOTO Māris Brancis.

1950. gada 1. marta Jettes dienasgrāmatā lasāms īss teikums ar daudzpunkti galā: „Un cimdos izadīts viss mans mūžs…“

Cik precīzi un cik tālejoši, arī pareģojoši!

Jettiņa ne tikai adīja, bet savulaik apšuva tuvākus un tālākus ciema ļaudis, arī auda prievītes un jostas, taču cimdi kļuva par galveno viņas pašizpausmes un realizēšanās veidu. Ar to viņa kļuva pazīstama visā Latvijā un pat tālu aiz mūsu dzimtenes robežām. Fotogrāfs Gunārs Janaitis panāca, ka viņas dūraiņu izstāde pabija gan Kanādā, kur mita māsa Velta, gan ASV. Japāniete Ajumi, kura bija iemācījusies latviešu valodu un vairākkārt ciemojusies pie Jettiņas, savās publikācijās iepazīstināja tālās salu valsts lasītājus ar latviešu cimdu meistarieni.

Tādēļ nav brīnums, ka Cimdu Jettiņas simtgadi Latvijā apzīmē jo plaši. Vispirms jau Dzērbenē, kur viņa dzimusi, augusi, savas dienas vadījusi un še devusies mūžībā. Viņa pasaulē bija nākusi Jettes dienā – 1924. gada 7. maijā. 1941. gadā, kad cimdu adītājai apritēja 17 gadu, atzīmēts: „Kad jautāju sev, kas ir piedzīvots pa šiem gadiem, tad varu sacīt – tur nekā nav.

Tie gadi ir kā trauks, kurā tikai sāpes, mokas, ilgas, ļoti maz tur patiesa prieka. Pēdējie gadi ir pelēki, bezkrāsaini kā vēla rudens dienas. Visi saplūduši vienā masā, nekas skaists, neaizmirstams, ievērojams brīdis tur nav. Viņi visi ir ļoti līdzīgi. Tamdēļ es reti atceros pagātni.“

Bet mēs, kas 11. maijā ļoti plašā pulkā pulcējāmies gan piemiņas brīdī Dzērbenes Jaunajos kapos, gan sarīkojumā Dzērbenes pilī, ko bija iecerējuši pagasta ļaudis un Cimdu Jettiņas īstenā draudzene Elīna Apsīte, viņu pieminējām ik mirkli, apliecinot, ka viņas mūža gadi tomēr bijuši jo krāsaini, kā koku lapotne rudens liesmās.

Cimdu adītājas no visas Latvijas sarīkoja jubilārei veltītu dūraiņu izstādi Dabas balss. Tā ir krāšņa, kas apliecina, ka, neraugoties uz visai pesimistiskām runām, tomēr joprojām ir adītājas, kuras, kā Jettiņa teica, ēķelē un pie tam radoši pieiet šim tautas lietišķās mākslas veidam. Izstādē skatāmas 285 pāriņas, kā dūraiņus dēvēja Jettiņa, bet ne tikai tos vajadzēja iesūtīt, vienlaikus vajadzēja uzrakstīt savu stāstu par cimdiņiem. Kad Jette rādīja cimdus, viņa par tiem stāstīja stāstus. Tos dzirdēja ikviens, kurš viesojās Lejniekos. Iesūtītie stāsti pie dūraiņiem, kā piezīmēja Nemateriālā kultūras mantojuma centra tautas lietišķās mākslas eksperte Linda Rubene, ir tik nozīmīgi, ka viņa ierosināja apkopot izstādē redzamos darbus un stāstus un izdot atsevišķā izdevumā.

Sarīkojumu iekrāsoja Jettes dienasgrāmatu lasījums aktrises Māras Majores izpildījumā ļoti jūtīgajā ģitārista Andreja Grimma un dziedātājas Līgas Priedes lieliskā pavadījumā.

Jubilāri lielā mērā tautās izveda cita šīgada jubilāre, režisore, dzērbeniete no Auļu muižas, kur dzīvoja mežsargs Cēzars Aleksis, Inta Alekse, kurai šogad apritēja 90. Viņa ilgus gadus nostrādāja par režisori Ā. Alunāna Jelgavas Tautas teātrī. Abas jubilāres bija kaimiņienes, kādēļ Inta Alekse sapazīstināja jelgavniekus ar Lejnieku iemītnieci. Inta Alekse 1982. gadā palīdzēja tautas kinostudijas Fokuss režisoram E. Feldmanim uzņemt pirmo filmu par Jettiņu.

Viņa uz Lejniekiem aizveda Jelgavas teātra aktierus, kuriem mācīja skatuves runu un bija iestudējusi vairākas dzejas izrādes. To fragmentus viņi skandēja arīdzan jubilejas sarīkojumā.

1962. gada 28. februārī dienasgrāmatā lasāms: „Gadiem ejot, mēs kāpjam it kā kalnā: notikumi un mīļās sejas kļūst tālākas, un daudz kas maina savu lielumu.“

Atkal Cimdu Jettiņai ir liela jo liela taisnība: jo vairāk attālināmies no reiz iepazītās, sirdī saglabātās, mīļās cimdu adītājas un domātājas Jettes Užānes, jo vairāk apzināmies viņas lielumu un milzu gara spēku. Par to varēja pārliecināties 17. maijā, kad Cēsu muzeja izstāžu namā tiks atklāta Elīnas Apsītes un komandas iekārtotā multimediālā izstāde Dzīvais cimds.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“