Katram sava Bali sala!

Palielināt / Enlarge

Bali. FOTO Ingrīda Biezaite.

Palielināt / Enlarge

Bali. FOTO Ingrīda Biezaite.

Palielināt / Enlarge

Bali. FOTO Ingrīda Biezaite.

Palielināt / Enlarge

Bali. FOTO Ingrīda Biezaite.

Palielināt / Enlarge

Bali. FOTO Ingrīda Biezaite.

Palielināt / Enlarge

Bali. FOTO Ingrīda Biezaite.

Palielināt / Enlarge

Bali. FOTO Ingrīda Biezaite.

Tad, kad iesāku rakstīt par savām brīvdienām Bali, tad apskatot uzņemtās bildes, secināju, lai ko es uzrakstītu par šo neparasto zemi, sajūtas, ko tā sniedz, nav iespējams nodot ne caur skaistajiem foto attēliem, ne ietērpjot stāstījumu skaistos teikumos. Bet kādu mazu gabaliņu sajūtu, ko šī Dieva radīta zeme dod, tomēr centīšos aprakstīt, jo Bali sala ir to vērta!

Man ir attiecības ar šo zemi, tas nu ir skaidrs. Jo tad, kad es neesmu tur, tad es domāju par šo zemi. Cik tur ir skaisti, silti, saulaini, ticīgi un pieticīgi. Bet tad, kad esmu Bali, tad man diezgan ātri visa kā pietiek un gribās atpakaļ uz mums tik pierasto un ierasto Melburnu.

Tagad, kad Melburnā ir drēgns un lietains, paldies Dievam, gan pa dienu izlien zeltaina saule, tad sūkstos, kāpēc mums ir iedalīts tāds pagrabstāvs, kamēr Bali ir visu laiku viens un tas pats – saule, karstums, apsūnojuši tempļi – lieli un mazi, viļņi vienmēr okeāna krastā un nebeidzami plašumi ar terasēm, kur vienmēr tek strautiņi un aug rīsi.

Kur Tu gribi šoreiz?

Tā jautāja vīrs, kad meklējām Bali apmešanās vietu. Es minēju, ka mana vienīgā iegriba ir būt tuvumā pie pilsētiņas Ubuda. Vīrs man parādīja bildi datorā, kur skaisti līgojās palmas, un es atbildēju, ka skats, ko redzu izskatās labs. Ņemam.

Aidā, lidojam!

Mēs lidojām no Adelaides ar diezgan parastu lidmašīnu. Tā mums nāca komplektā ar nopirkto viesnīcu. Tā kā esam vienmēr bijuši tādi ceļotāji, kuri neko rūpīgi nepārbauda (īsos ceļojumos), tad bijām pārsteigti, ka tādas lidmašīnas vispār vēl lido. Ekrāniņi, kuri parasti ir deguna priekšā nebija, un krēsli bija tik izsēdēti, ka tādos ērti varētu justies vienīgi tie, kuriem mugura, pārvietojoties vai sēžot, atgādina burtu C. Labi, ka man bija bieza jaka, ko aizstūķēt aiz muguras, lai kaut cik izlīdzinātu krēsla bedri un bieza grāmata, kuru lasīt visas piecas lidojumā pavadītās stundas. Vīrs tikmēr saritinājies iedobē gulēja, kā nu varēja...

Esam klāt!

Izkāpjot no lidmašīnas, samainam naudu – Austrālijas dolārus pret rūpijām, un šajā mirklī kļūstam par miljonāriem. Uh! Brīvdienas var sākties!

Izejot no lidostas, uzreiz ir jūtama Bali salai raksturīgā smarža un raksturīgā rosīšanās. Nejauši izvēlēts taksists mūs ved uz viesnīcu krietnu gabalu. Liekas, ka priekš šīs šaurības, rosības, pa izdangātām ielām, tas ir daudz par ātri, bet izvēles jau nav.

Gar malām slīd neskaitāmi templīši – lielāki un mazāki, kurus nomaina skati ar rīsu laukiem un dažādi mazi veikaliņi. Tikmēr gar ceļa malām staigā cilvēki, suņi, vistas, gaiļi un kaut kur visā tajā brauc nesaskaitāmi daudz motorolleri – tas Bali salai raksturīgā veidā.

Pirmā brīdī liekas, ka šeit valda neiedomājama nekārtība, bet vēlāk sāc saprast, bet ne pierast, ka tā šeit ir ikdiena no rīta līdz vakaram. Un tā gandrīz katru dienu visu gadu.

Esam sasnieguši viesnīcu.

Piebraucam pie viesnīcas apsardzes. Tā kā taksi esam ņēmuši pie lidostas, ne pie viņiem, lai gan tāds piedāvājums bija, tad pirms taksis iekļūst viesnīcas teritorijā to ar garos kātos iestiprinātiem spoguļiem pārbauda. Vai mēs visu garo ceļu neesam nobraukuši ar piestiprinātu bumbu kaut kur pie auto riteņiem.

Pārbaudi esam izturējuši un tiekam pievesti pie centrālās ēkas, kas ir plaša ar augstām kolonnām. Apkārt daudz kokgriezumi. Un milzīgi marmora zvēri – tādi kā lauvas un pūķi. Man jau liekas, ka tā visa vienuviet ir par daudz, bet laikam tas viss ir izlikts tā teikt – redz, kas mums te ir!

Mūs ļoti laipni uzņem, cienā ar tēju un saldumiem. Man vienmēr Bali salas viesmīlība ir likusies aizdomīga, vienmēr liekas, ka viņi ir pārlieku laipni. Šīs aizdomas šeit esot mani nekad nepamet, bet viņi vienkārši tādi ir, ļoti viesmīlīgi un laipni pret salas ciemiņiem. Un domāju, ka manas aizdomas varu norakstīt uz rietumu pasaulei raksturīgo neirozi – katru uzvedību vai neuzvedību analizēt. Un tas vēlreiz apstiprina to, ka mums ir laiks atpūsties!

Tā kā pirms brauciena esmu redzējusi vien mazo bildīti ar vējā plīvojošām palmām, tad domāju, ka šī ēka ir tā vieta, kur mūs vedīs iekšā un parādīs mūsu viesnīcas numuriņu. Bet tai vietā pie mums piebrauc maza mašīnīte ar četriem riteņiem, ērtiem sēdekļiem un jumtiņu virs galvas. To vada puisis no viesnīcas personāla. Tur tiek iekrautas mūsu mantas un aicināti sēsties arī paši. Mēs sākam braukt pa viesnīcas teritoriju, kura ir ar iespaidīgu reljefu. Tā mēs līkumojam pa daudz maziem celiņiem arvien tālāk no centrālās ēkas, un liekas arī no cilvēkiem, kamēr nonākam pie mūsu bungalo. Tā ir iespaidīga koka mājiņa – pati pirmā vai pēdējā, nezinu.

Kreisā pusē no mums ir daži bungalo, bet raugoties uz visām citām debess pusēm, saprotu, ka visapkārt ir vieni vienīgi džungļi. Pirmajā laikā vispār rodas iespaids, ka pa visu plašo teritoriju esam divi vien – cilvēki. Kas vēl ir ar mums, es mēģinu neiedarbināt iztēli, jau tā sajūtas ir neparastas.

Tāpēc uzvirmoja atmiņas

Kad pirmajā reizē apmeklējām Bali, dzīvojām pašā Ubudā. Toreiz netālu no mūsu viesnīcas bija Pērtiķu mežs, un vēl šodien nesaprotu, kas mūs mudināja uz turieni iet?

Pirms gājām iekšā mežā, mūs stingri nobrīdināja, ka nedrīkst somās būt ēdiens. Mums tāds arī nebija. Kad bijām iegājuši krietni dziļi šajā mežā, tad viens pērtiķis uzlēca manam vīram uz muguras un negrasījās no tās rausties nost. Par cik nezinām pērtiķu raksturu un ieradumus, tad mūs pārņēma pamatīgs izbīlis. Labi, ka blakus gadījās kāds drosmīgs vīrs (arī parka apmeklētājs), kurš piedraudēja mugurā sēdētājam ar garu koka nūju. Tikai tad drosmīgais nekauņa nolēca no vīra muguras, līdzi paķerot no somas kabatas mitro salveti, kura acīm redzot bija tā, kas pievilināja, jo smaržoja pēc ēdiena. Ak, cik pērtiķis bija laimīgs par šo guvumu, visādi to piemērīja un tad apsedza ar to savu vēderu un sēžot uz sava dibena, laimīgs šūpojās!

Šogad mēs šo pērtiķu mežu apgājām ar līkumu. Bet, tā kā pērtiķi tādu Pērtiķa meža robežas jēdzienu nepazīst, tad tie mēdz ar savu klātbūtni pārsteigt...

Bet tagad atpakaļ pie viesnīcas...

Tā nu mūs noveda uz mūsu nomaļo dzīves vietu un pieteica, ja vien ko vēlaties, zvaniet mums, un arī šo burvīgo mašīnīti varam izsaukt katrā brīdī, kad vien ir vajadzīgs. Jo nu jau sapratām, ka viesnīcas teritorija ir džungļos ar stipri apsūnojušiem celiņiem, un, lai mēs no tās tiktu laukā, mums ir jākāpj augšā pa diezgan stāvu nogāzi.

Vispirms apskatījām vietējo apkārtni, tad izstaigājām viesnīcas lielo teritoriju un, lai cik tas neizklausītos dīvaini, es šeit sajutos kā mājās.

Ne tādās kā Latvijā vai Melburnā, bet tad, kad dvēsele ir atnākusi mājās.

Pa visu viesnīcas teritoriju bija izvietotas daudz statujas ar Hinduisma Dieviem – tādiem kā Brahma, Krišna, Lakšmi un daudzi citi. Tās visas bija apsūnojušas, un tas viesnīcas vidi padarīja vēl mītiskāku. Vēlāk mūsu bungalo pie stikliem ieraudzīju mantras – Om zīmes. Nu šī viesnīca mani pārsteidza pavisam. Es nemāku aprakstīt sajūtas, bet tā bija kā pēc ilgu gadu maldīšanās pa pasauli satikšanās pašai ar sevi...

Visi ciema suņi rēja

Piedāvāju vīram iziet apskatīties, kas tad ir aiz šīs viesnīcas robežām.

Apsardzes vīri ar mums pieklājīgi sasveicinājās, un tā bijām laukā no savas viesnīcas. Sākām iet pa mazu šauru ieliņu, kur abās pusēs bija ķieģeļu sētas un ik pa laikam lielāki un mazāki lūgšanu altāri, kas ir ļoti raksturīgi Ubudas sejai. Tādi šeit bija viens pie otra, un tā nu varējām noprast, ka esam tādos kā laukos? Vai tā kā kādā mikrorajonā, skatoties pēc Eiropas mērauklas? Katrā šajā saimniecībā, kas ir aiz sētas, ir katram sava maza pilsētiņa. Un, cik noprotam, šeit dzīvo ģimenes vairākās paaudzēs. Visi kopā dala mājas darbus: pieskata bērnus, gatavo ēst un vienkārši pavada laiku. Bet katrai šādai saimniecībai ir vistas, un katrai sētai savs suns. Tā nu gabaliņu ejot, es vīram ierosināju atveldzēties. Tā kā krodziņu šeit nav, tad nopirkām vienu alus pudeli no kādas vietējās iedzīvotājas, kura tirgoja dažādas saimniecībā nepieciešamās lietas.

Vēlāk sapratām, ka alus bija pārdots ar milzu uzcenojumu, bet laipnajai sievai nebija iebildumi, ka apsēžamies turpat pie veikala uz kādas lielākas kastes. Te mums pretī nostājās balts suns un sāka bez apstājas riet. Diezgan ātri sapratām, ka kādam ir nopietni iebildumi, tad es vīram ierosināju pārcelties pasēdēt citā vietā uz citām kastēm. Bet baltais suns ar savu nepārtraukto riešanu bija piesaistījis uzmanību citu sētu sargiem, tad no malu malām sāka vākties kopā daudz un dažādi suņi. Kāds nu kurā saimniecībā bija. Lieli, mazi, tievi, stiegraini. Vispār, atkal jau dūša bija papēžos un sapratām, ka jāceļas vien augšā un kaut kā pa šauro ielu ir jānokļūst atpakaļ uz viesnīcas teritoriju.

Saņemot drosmi, cēlāmies kājās un pēc iespējas mierīgi, neizrādot bailes, devāmies pa ceļu uz priekšu. No tāda izcelta jandāliņa viens melns gailis, kurš gadījās mūsu ceļā, metās kaut kur lēkt, un kādā brīdī ieraudzīju to uz augstu novilktiem vadiem virs mūsu galvām. Mazliet zvīļojoties gailis skrēja pa šauro stigu uz priekšu.

Kad ieradāmies pie viesnīcas vārtiem, aiz mums bija vesels suņu sekotāju bars, kuri visi rēja, bet, paldies Dievam, neviens no tiem nebija iekodies mūsu stilbos. Tikko mēs pietuvojāmies pie apsargiem, tā likās, ka suņi būtu ieraudzījuši kādu mums neredzamu sienu. Tie visi apklusa, un katrs devās tālāk savās dienas gaitās.

Bungalo dzīve...

Pēc šādiem piedzīvojumiem, sapratām, ka varbūt ērtāk būs, ja dzīvosimies savā bungalo, un tā kā apjautām, ka esam vieni paši, tālu prom no cilvēkiem, tad labprāt izmantojām, ka varam peldēties savā privātajā piemājas baseiniņā, kā vien pašiem tīk.

Lai arī dzīvojām viesnīcas teritorijas lejas daļā, tāpat džungļu apmēros bijām kaut kur ļoti augstu. Jo skatoties no baseina, loga vai terases pavērās milzīgi plaša panorāma ar palmām, banānkokiem liānām un daudziem citiem kokiem, kuriem nosaukumus nezinu. Kaut kur ļoti dziļi, dziļi lejā bija dzirdama upe ar tai raksturīgajām skaņām. It īpaši vakarā, kad satumsa, varēja gulēt baseinā, vērot zvaigznes un izbaudīt, izbaudīt, izbaudīt. Ak, Bali!

Iestājoties naktij, devāmies gulēt savā koka mājiņā. Pirms doties pie miera, bija jāaiztaisa ciet masīvi koka slēģi. Aizkarus ciet bija aizvilkuši, īsi pirms tumsas iestāšanās, ieradušies viesnīcas darbinieki. Bija tā dīvaini, ka viņi ieradās katru vakaru pirms saulrieta, ātri uzkopa numuriņu un prom bija.

Par cik esmu iztēles cilvēks, tad man atkal jau tas likās aizdomīgi. Tā kā pārbaudītu, vai ar mums viss ir kārtībā? Bet, par cik viņi uzvedās kā ēnas, tad nebija iespējas tiem pajautāt. Un vispār, jāatzīstas, nemaz arī negribējās zināt...

Tumsa. Guļam. Lai arī diena bijusi gara, notikumi daudz un dažādi, mans miegs ir plāns kā pirmais ledus Latvijas ziemā. Ārā skaņas ir tik neierastas, tad mēģinu iztēloties, kas ir to autori. Kā zvēri, kā putni, kā kādi rāpuļi? Man ir jāatzīstas – bailīgi. Ne tā, ka kāds nu nāks un kodīs nost, bet tāpēc, ka ļoti nepierasti. Tāda sajūta, ka nezini spēles noteikumus.

Vairāk uz rīta pusi iegrimstu saldā miegā. Mani pamodina dobja skaņa. Pirmā brīdī liekas, ka izlikās. Bet tad šī skaņa atkārtojas. Nevar saprast, no kurienes tā ir. Vai kāds ar baļķi mēģina atsist durvis, es pirmajā brīdī domāju. Tad, kurš to darītu, esam taču vieni? Es jūtu, ka pārakmeņojos, bet vīrs dodas klāt pie logiem, atver aizkarus un nosaka: „Pērtiķi!” Un tie šeit ir ieradušies vesels bars; pēc izskata ir tādi kā vecāki, citi kā pusaudži, ir arī māmiņas ar maziem bērniem.

Mēs jau zinām, ka tos nevajag barot ar nekāda veida ēdieniem, tad viens pusaugu pērtiķis domā, ka es nesaprotu viņu ālēšanās iemeslu. Paņem no zemes akmeni un vairākas reizes liek to pie savas mutes. Re, kāda neattapīga, nesaprot, ka ciemiņi ir jācienā! Kādu laiku pamatīgi izālējušies tie dodas prom.

Nu mūsu tālāk pavadītās dienas bungalo mijās kopā ar viņiem. Turpmāk apkārt esošos kokus un viņus tajos paturējām acīs, tad arī aptuveni zinājām, kad tie nāks pie mums paciemoties. Ja tā var teikt par nelūgtiem, skaļiem, manieres nezinošiem viesiem, kuri ierodas, kad pašiem tīk.

Bet, ja nu atkal rūpīgāk padomā, tad ciemiņi šeit esam mēs!?

Ubuda!

Aizbraucot uz Ubudu, jārēķinās ar lielu, nepārtrauktu kņadu, kas karstuma un sutīguma dēļ arī nogurdina.

Izdangātas ielas, dažādi veikaliņi, kafejnīcas, pamestas būvēs un tam pa vidu cilvēki. Noguruši no sutas un saules, mēs te iederamies.

Kad jāiet pa šaurajām gājēju taciņām un blakus nepārtraukti valda intensīva satiksme, tad kādā brīdī gribās kaut kur patverties.

Tā mēs klejojot pa Ubudu meklējām kādas klusākas ieliņas un atradām arī dažādas pažobeles, kur mierīgi apsēsties un pavērot cilvēkus.

Kāds guļ diendusu pamestā vaļējā nojumē, māte ar zīdainīti, kurš ietīts lakatā sēž uz putekļainas ielas. Vecākas kundzes visas dienas karstumā stāv tirgus laukumā, vectēvi, kuri saulē strādā rīsu laukā. Sievietes ar milzīgiem groziem uz viņu galvām līgani staigā. Un vēl un vēl un vēl...

Šī nemitīgā visu paaudžu rosība, kas pirmā brīdī atstāja nekārtības iespaidu, bet tagad, ieskatoties vērīgāk, saproti, ka aiz tā visa ir neredzama kārtība.

Es sēžu un raugos kā teātrī. Vispār ir tāda sajūta, ka spēlējam dažādas lomas kādā pasaules izrādē.

Savā viesnīcā jūtamies, kā karaļpāris ar kalpiem un mazu bungalo kaut kur uz pasaules jumta, cik ārkārtīgi smalka tā ir. Tad šeit mēs esam divi netīri, noputējuši ceļinieki, kuri ir noguruši, izslāpuši un sēž kādā ceļa malā.

Pie mums pienāk aprunāties kāds no salas iedzīvotājiem. Sākumā piedāvā taksi, tad kad viņam atsakām, tad puisis labprāt uzkavējas, lai parunātos. Tā mēs daudz ko uzzinām par šīs salas cilvēku dzīvi un sadzīvi. Blakus, turpat uz ielas, kāda sieviete cep vistiņas uz iesma, kuras vēlāk pārdod. Smarža izplatās pa visu apkārtni. Izrādās, ka viņa esot šī puiša māsa. Redz, tāds gabaliņš no ikdienas...

Pa muzeju ar plikām kājām

Tad, kad atkal visa kā paliek par daudz, tad ir tik labi doties uz kādu no Ubudas muzejiem. Tas ir kādā ieskautā zaļā parciņā mazliet nost no trokšņainās un putekļainās ielas, un tad var izbaudīt baliniešu mākslu.

Mums, kas nākuši no rietumu pasaules, tā liekas tik neparasta – tik mitoloģiska, tik smalka. Tā iedvesmo mācīties un izprast baliniešu dzīves un nāves redzējumu. Un cik ļoti man patīk, ka vienīgais, kas atvēsina šīs telpas, ir ventilatori, kuri dzenā sakarsušo gaisu, un cik patīkami staigāt pa šīm zālēm ar plikām, smiltīs noputējušām kājām...

Kā es zinu, ka tā šeit drīkst? Jo tādi paši ar plikām kājām ir muzeja daudzo zāļu uzraugi.

Pašiem savi rīsu lauki

Daudzstāvu rīsu terases mēs apzināti atstājām nākošai reizei, kad lidosim uz šo apbrīnojami skaisto salu. Un arī daudzas citas skaistas vietas, lai paliek nākotnei.

Es neatceros, kā mēs to atklājām, bet vēl no iepriekšējās reizes, kad bijām šeit, zinājām, ka uz vienkāršiem rīsu laukiem var tikt arī Ubudā. Nekur nav jābrauc, var aiziet ar kājām! Ka aiz šī priekškara ar visu iepriekš aprakstīto ir šauras taciņas, kur zinātājs var doties pastaigā un aiziet līdz tiem. Tāpat kā viesnīcā un muzejos, tā arī šajos rīsu laukos cilvēkus tikpat kā nesatiekam. Ja nu kāds vietējais līkņājas pa rīsa lauku.

Un tad apsēdies šeit kādā koka terasītē, raugies kā rīsa stiebri šūpojas vējā un domā. Tikai piecu stundu pārlidojums un ir sajūta, ka būtu nokļuvis uz kādas citas zemes.

Tik vienkārši un sarežģīti vienlaikus šeit ir. Tik viegli un reizē grūti. Steidzīgi un lēni. Tik tēloti un patiesi.

Un atkal jau domāju. Man ir attiecības ar šo zemi, tas nu ir skaidrs. Mēs gaidīsim viena otru. Un saproti, tāds nemirstības aplis... Un apskaužams ritums vienlaicīgi.

Tā šeit bija vakar, ir šodien un būs rīt...

Suksma, mīļā Bali! (Tulk.: Paldies, mīļā Bali)

Ingrīda Biezaite (15. 07.2023)
Laikrakstam „Latvietis“