Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

Trīsvienības baznīcas zvans. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Ojāra Spārīša grāmatas „Versija par Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcu“ vāks. FOTO Māris Brancis.

Karš Ukrainā liek mums atcerēties II pasaules karu, kad 1944. jūlija beigās, augusta sākumā Jelgavu tikpat kā noslaucīja no zemes virsas. Pietiek redzēt, kā tagad izskatās Volčanska, Avdijivka vai jebkura cita Ukrainas pilsēta vai sādža, kas atrodas frontes kauju zonā, lai saprastu, ja nav redzēts vai palicis atmiņā nesen muzejā eksponētais pēckara gadu Jelgavas aerouzņēmums, cik ļoti karā bija cietusi arī mūsu pilsēta un kā pa šiem gadiem tā atjaunota. Protams, no krāšņā Zemgales un Kurzemes hercogistes galvaspilsētas Mītavas skaistuma palikusi tikai pils – Academia Petrina un atsevišķi kvartāli tālāk no centra.

Viena no nozīmīgākajām celtnēm, kas kādreiz greznoja pilsētu, bija Svētās Trīsvienības baznīca, kas 1944. gada vasarā sašāva un nodega. Bet okupantiem nepietika ar to, ka Zemgales metropoli iznīcināja. No baznīcas palika pāri tikai ārējās sienas un tornis, tomēr, uzņemot vairākas padomju kara filmas, uzspridzināja arī atlikušos mūrus. Vienīgi tornis palika un pārdzīvoja padomju okupācijas laiku, kad baznīca bija nāvīgākais ienaidnieks komunisma cēlājiem – tornis savulaik bija triangulācijas punkts, ko pat komunisti pasaudzēja. Ugunsgrēka laikā cieta tornis un zvans.

Kad nolīdzināja gruvešus, zvana fragmentu, kas bija saglabājies, līdz ar ķieģeļiem un citām drazām buldozeri iegrūda baznīcas pagrabā. 1989. gadā, strādājot pie torņa rekonstrukcijas, to atrada un novietoja pils pagalmā. Šī gada maija sākumā pāri palikušā zvana apakšējo daļu pārvietoja un nolika pirms ieejas tornī.

Ar šo zvanu saistās visai intriģējoša vēsture. 1694. gadā Jelgavas pilsētas maģistrāts nolēma izliet jaunu zvanu, ko apņēmās veikt Dancigas zvanu lējējs Jakobs Rode, taču pēc pusotra gada baznīcas pārstāvji konstatēja, ka līgums nav izpildīts. Tad šo darbu apsolīja veikt Rīgas lielgabalu, zvanu un lustru liešanas meistars Gerhards Meiers [Meyer]. Draudze vēlējās, lai zvana atliešana notiktu viņu acu priekšā. Zvanu atlēja 1696. gadā Jelgavā uz vietas. Tā augstums bija 1,02 m, diametrs – 1,39 m. Zvans ar pārvadu mehānismu bija savienots ar pulksteni, skaņi paziņojot visai pilsētai par jaunas pilnās stundas iestāšanos.

Dr. habil. art. Ojārs Spārītis pētījumā Versija par Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcu vēl 2011. gadā ieminējās:

„Iespējams, ka ar laiku šī relikvija var tikt novietota tuvāk baznīcas tornim, lai kļūtu par emocionālu laikmeta dokumentu – tikpat izteiksmīgu kā pats atjaunotais tornis. Tajā slēpjas traģisks paradokss. Par Sv. Trīsvienības baznīcas ievērojamo pagātni mūsdienās liecina vairs tikai dievnama fragments – tā tornis. Lai arī atjaunots, pielāgots jaunai dzīvei, tas nekad nekļūs par baznīcu un nekad nevarēs to aizstāt. Tāpat zvana fragments kā dokuments liecinās par to, ka tas kādreiz bijis skanīgs dievnama zvans, kurš nekad nespēs skanēt.“

Kā man apliecināja, torņa saimniece Vineta Reknere, pārvedot fragmentu un tam pieskanoties, zvana skaņa no jauna atgādināja par bijušo dzidro skanīgumu un godību.

Ojāra Spārīša vārdi ir viedi. Tik jāpiemin arī to, ka gan tornis, gan zvana fragments vēsta arīdzan par mūsu tautas un Jelgavas sūro likteni 20. gadsimtā divu lielvaru dzirnavās, kuru nekad negribētu atkārtojamies. Jāatceras arī tas, ka karš Ukrainā nemaz nav tik tālu.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“