Radinieku sūtītas paciņas

Palielināt / Enlarge

Garšvielu trauciņi, ko Milda Miķelsone no Austrālijas sūtīja radiem Latvijā 20. gadsimta 70. gados. Dāvinājusi Maija Sarmāja. FOTO Muzejs „Latvieši pasaulē“.

Palielināt / Enlarge

Miķelsonu ģimene Vācijā 1948. gadā. No kreisās Milda, Juris, Ziedonis Miķelsoni. Foto dāvinājusi Maija Sarmāja.

Palielināt / Enlarge

Mildas Miķelsones Austrālijā, Adelaidē rakstīta vēstule savai krustmeitai Maijai Sarmājai Latvijā 1960. gada 30. augustā. Vēstulē Milda apraksta Austrālijas ierasto veļas žāvēšanas metodi – izmantojot „Hill’s Hoist“ ierīci. Dāvinājusi Maija Sarmāja. FOTO Muzejs „Latvieši pasaulē“.

Palielināt / Enlarge

Maija Sarmāja un Juris Miķelsons – māsīca un brālēns, satiekoties Rīgā 2003. gadā pēc gandrīz 60 gadu atšķirtības. Foto dāvinājusi Maija Sarmāja.

Latvijā 20. gadsimta otrā pusē, padomju okupācijas izšķirtie radi un draugi saziņu uzturēja galvenokārt caur vēstulēm un citiem sūtījumiem.

Gandrīz katram latvietim, kurš dzīvojis padomju Latvijā, ir atmiņas par vēstulēm un paciņām, ko sūtījuši „aizokeāna radi“. Daudziem padomju režīmā dzīvojošajiem radinieku sūtījumi palīdzēja izdzīvot vai atviegloja grūtos materiālos apstākļos.

Paku sūtīšana bija iespēja, kā ģimenes Rietumos varēja izrādīt rūpes un vienlaikus remdēt savas skumjas par mīļiem cilvēkiem, kuri bija palikuši aiz dzelzs priekškara. Paku sūtīšana daudzreiz prasīja ne tikai materiālu ieguldījumu, bet arī papildus raizes muitas procedūru dēļ. Vēstulēs starp radiem un draugiem gandrīz vienmēr tika apspriests paku saturs un noskaidrots, vai tas viss ir nonācis līdz saņēmējam, jautājot arīdzan, ko atsūtīt nākamreiz. Sūtījumi nereti nokļuva padomju Latvijā ar īpašu firmu starpniecību, kuras sakomplektēja pakas ar standarta precēm. Reizēm paciņas pasta noteikumu dēļ tika sūtītas caur dažādām valstīm.

Garšvielu trauciņi

1944. gadā Milda Miķelsone kopā ar dēlu Juri devās projām no Latvijas. Viņa vēlējās pievienoties vīram Ziedonim Miķelsonam, kurš 1943. gadā bija iesaukts armijā un atradās Vācijā. Viņiem izdevās satikties, un ģimene vēlāk emigrēja uz Austrāliju.

20. gadsimta 50. gadu beigās sākās intensīva vēstuļu apmaiņa un paciņu sūtīšana starp Miķelsonu ģimeni Austrālijā un viņu Latvijas radiem – Mildas brāli Mārtiņu Sarmāju, viņa sievu Elfrīdu un meitu Maiju. Kādā no pirmajām vēstulēm, ko Milda sūtīja 1957. gadā, viņa uzmanīgi vaicāja: „Zinu, ka dzīvojiet bagātā valstī, kur nekas netrūkst, bet katrai zemei ir savas īpatnības ražojumu ziņā, un varbūt es varētu nosūtīt šo to, kas Jums interesētu, piem., mūsu audumi vai ādas izstrādājumi… Kādas ir Jūsu domas?“

Lai palīdzētu Sarmāju ģimenei ikdienā, paciņās no Austrālijas tika sūtītas dažādas mantas – kurpes, drēbes, audumi, zāles, cukurs un citas lietas. Šie atsūtītie garšvielu trauciņi pēc to satura izlietošanas tika saglabāti, papildināti un regulāri izmantoti Sarmāju ģimenē.

Vēstuļu un paku sūtīšana starp divām šķirtām ģimenes daļām ilga vairāk nekā 30 gadu – līdz pat 1990 gadu sākumam, kad Milda un Ziedonis Miķelsoni aizgāja mūžībā.

Marianna Auliciema
Muzeja „Latvieši pasaulē“ kuratore