UZBŪVĒ CILVĒKU

Palielināt / Enlarge

„Noslēpumu kubs“. FOTO R.S.&PromeAI.

Starptautisko „Pastāsti Joku dienu“ (Tell a Joke Day) atzīmē 16. augustā, un neviens nezina cik sen. Joki ir bijuši vienmēr. Šogad mans veltījums Starptautiskajai Pastāsti Joku dienai, ko piedāvāju jums, cienījamo lasītāj, ir izvilkumi no amerikāņu rakstnieka Viljama Tenna zinātniski fantastiskā komiskā stāsta Rotaļa bērniem. Stāsts pirmo reizi publicēts ASV 1947. gadā un ir publicēts Latvijā, izdevniecībā Zinātne 1977. gadā. Tam ideja ir atainot nākotnes izredzes, kad roboti kļūst līdzīgi cilvēkiem, un bērnu rotaļlietas ir sen pārsniegušas mūsdienu kompjūterspēļu pasauli. Tas savdabīgā manierē un komiskās situācijās rosina pārdomas par mūsdienu reālijām, kā mākslīgais intelekts un klonēšana. Savai stāstījuma versijai, ar mainītiem vārdiem, notikumu vietām, saīsinājumiem, esmu devis virsrakstu no stāstā mīklainās rokasgrāmatas ar nosaukumu „Uzbūvē cilvēku.“ Iekārtoju to divās daļās: Pirmā – „Komplekts: Uzbūvē cilvēku“ un otrā – „Kurš ir īstais?“

1. daļa „KOMPLEKTS: UZBŪVĒ CILVĒKU...“

Kad izsūtāmais, sapratis, ka dzeramnaudas nebūs, aizcirta durvis, Olivers Kurmis nolēma piebīdīt lielo kasti tuvāk istabas vienīgajai spuldzei. Izsūtāmajam jau viegli nomurmināt: „Nezinu. Tā nav mūsu darīšana, mēs tikai piegādājam,“ – taču jābūt kādam saprātīgam izskaidrojumam.

Priekšnojauta Oliveru nebija vīlusi. Kaste bija krietni smaga. Olivers tusnīdams pavilka to dažus metrus. Nesaprotami, kā izsūtāmais spēja uznest tādu smagumu ceturtajā stāvā.

Pamanījis spilgtu kartīti, uz kuras bija viņa vārds, adrese un tradicionālais novēlējums: „Priecīgus 2154. gada Ziemsvētkus“, Olivers izslējās un sarauca uzacis.

Joks? Viņam nebija paziņu, kam liktos asprātīgi nosūtīt apsveikumu ar šādu datumu. Līdz tam bija jāgaida vēl simttrīsdesmit gadu.

Burti izskatījās ļoti dīvaini, kaut kādas zaļas svītriņas līniju vietā. Bet pati kartīte bija no tīra zelta!

Oliveru tirdīja ziņkāre. Viņš norāva kartīti, noplēsa plāno ietinamo papīru un sastinga aiz pārsteiguma. Tad iesvilpās un drudžaini norija siekalas.

Kas tas?! Vai prātu var zaudēt!

Kastei nebija ne vāka, ne turekļu. Tās virsmā nebija redzama ne mazākā spraudziņa. Tas bija gluds viengabala kubs no nepazīstamas dzeltenas vielas. Bet, kad Olivers kasti kustināja, iekšā kaut kas šķindēja.

Pūzdams un elsdams Olivers pacēla kasti. Arī tās dibens bija pilnīgi gluds, bez vienas šķirbiņas. Olivers ar blīkšķi nolaida kasti uz grīdas.

– Labi, – viņš filozofiski noteica, – galu galā galvenais ir princips, nevis dāvana.

Tad Olivers atcerējās, ka laiks sēsties pie vēstulēm, viņš vēl nebija pateicies par Ziemsvētku dāvanām. Vajadzēja izdomāt kaut ko pavisam īpašu krustmātei Agitai. Viņas atsūtītās kaklasaites izskatījās pēc abstrakcionistiskiem murgiem, bet Olivers pats viņai uz šiem Ziemsvētkiem nebija aizsūtījis ne kabatlakatiņa. Visu naudu līdz pēdējam centam bija aprijusi broša Tinai. Protams, broša nav gredzens, taču varbūt Tina ņems vērā radušos apstākļus...

Olivers devās uz gultu, kas viņam vienlaikus kalpoja arī par galdu un krēslu. Garāmiedams viņš pikti pagrūda kasti un noburkšķēja: „Nu, labi, negribi atvērties – nevajag.“

Mīklainais kubs, it kā no grūdiena pieņēmies prātā, atdarījās. Vispirms izveidojās sprauga, tad tā ātri paplašinājās, un vāks atbīdījās uz abām pusēm kā ceļasomai. Olivers iebelza sev pa pieri un piesauca visus dievus no ēģiptiešu Seta līdz Debesu Tēvam. Tad viņš atcerējās savus pēdējos vārdus.

– Aizvērties! viņš sacīja.

Kaste paklausīgi aizvērās un kļuva gluda kā zīdaiņa āda.

– Atvērties!

Kaste atvērās.

Nav slikta izrāde, Olivers nosprieda. Viņš noliecās un sāka aplūkot kastes saturu.

Olivers ieraudzīja plauktiņu labirintu. Tajos bija flakoni ar gaišzilu šķidrumu, kārbiņas ar sarkaniem pulveriem, caurspīdīgas tūbiņas, pilnas ar dzeltenu, zaļu, oranžu, sārti violetu un vēl citu krāsu pastu. Olivers pat nevarēja atrast nosaukumus visiem toņiem. Kastes dibenā atradās septiņi dīvaini aparāti, kas izskatījās tā, it kā tos būtu samontējis ķerts radioamatieris. Un vēl kastē bija grāmata.

Olivers izņēma šo grāmatu un ar izbrīnu konstatēja, ka, lai gan lapas tajā bija no metāla, tā gandrīz neko nesvēra, katrā ziņā bija vieglāka par jebkuru citu grāmatu, ko viņš savā mūžā turējis rokās. Olivers apsēdās uz gultas, dziļi ievilka elpu un atšķīra pirmo lappusi.

– Tavu brīnumu! viņš iesaucās un ar sparu izpūta elpu. Zaļie burti izlocījās kaut kādos trakos ķeburos.

„ „Uzbūvē cilvēku“, komplekts Nr. 3 Šis komplekts domāts tikai bērniem 11 – 13 gadu vecumā. Aparatūra, kas ir sarežģītāka nekā komplektos „Uzbūvē cilvēku“ Nr. 1 un Nr. 2, dos iespēju šīs vecuma grupas bērniem uzbūvēt darbojošos pieaugušus cilvēkus. Pārējie pusaudži var tāpat uzbūvēt bērnus un dzīvus manekenus no iepriekšējo numuru komplektiem. Komplektam pievienoti divi dezasamblatori, tā ka materiālu var izmantot atkārtoti. Tāpat kā strādājot ar komplektiem Nr. 1 un Nr. 2, izjaukšanu ieteicams izdarīt Cenza sargātāja klātbūtnē. Papildu reaktīvus un rezerves daļas var saņemt no kompānijas „Uzbūvē cilvēku“ – Diagonālajā līmenī Nr. 928 Ventspilī, Kurzemē. Iegaumējiet, tikai izmantojot komplektu „Uzbūvē cilvēku“, Jūs varat uzbūvēt cilvēku!“

Olivers aizmiedza acis. Kādus muļķīgus trikus viņš vakar bija redzējis kino! Neiedomājama draņķība! Un ari pati filma bija riebīga. Vienīgi krāsas labas. Interesanti, cik nedēļā nopelna šādas filmas producents? Un operators? Pieci simti? Tūkstoti?

Olivers piesardzīgi atvēra acis. Kaste joprojām stāvēja istabas vidū. Arī grāmata nebija nozudusi. Un pirmajā lappusē viņš atkal izlasīja: „Iegaumējiet, tikai izmantojot komplektu «Uzbūvē cilvēku», Jūs varat uzbūvēt cilvēku!“

Nākamo lappusi aizņēma „papildu reaktīvu un rezerves daļu“ cenrādis. Cenas par litru hemoglobīna, trīs gramiem dažādu fermentu un tamlīdzīgām lietām izskatījās mazliet dīvaini – viens slanks piecdesmit vai trīs slanki četrdesmit pieci. Lappuses beigās bija komplekta Nr. 4 reklāma: „Jūs izjutīsiet patiesu sajūsmu, konstruējot savu pirmo dzīvo marsieti!“ Un piebilde sīkā salikumā: „2148. gada patents.“

Trešajā lappusē bija satura rādītājs. Olivers iekrampējās ar sasvīdušo roku matracī un izlasīja:

1. nodaļa. Bērnu bioķīmiskais dārzs.

2. nodaļa. Vienkāršākie dzīvie radījumi mājās un ārpus mājām.

3. nodaļa. Dzīvie manekeni, un kā tie kalpo cilvēcei.

4. nodaļa. Bērni un citi mazi cilvēciņi.

5. nodaļa. Dubultnieki visiem dzīves gadījumiem. Kopējiet sevi un savus draugus!

6. nodaļa. Kas vajadzīgs, lai uzbūvētu cilvēku.

7. nodaļa. Cilvēka uzbūvēšana.

8. nodaļa. Cilvēka izjaukšana.

9. nodaļa. Jaunas dzīvības formas izklaidēšanās nolūkam brīvajā laikā.

Olivers nolika grāmatu atpakaļ kastē un metās pie spoguļa. Viņa seja nemaz nebija pārmainījusies. Tā bija kļuvusi baltāka par krītu, taču vaibsti palikuši tādi paši. Viņš nebija dubultojies, nebija pārvērties par manekenu, nebija konstruējis jaunu dzīvības formu izklaidēšanās nolūkam brīvajā laikā. Šai ziņā viss bija pilnīgā kārtībā.

Mazliet nomierinājies, Olivers atguva agrāko sejas izteiksmi, acis, kas bija gandrīz izspiedušās no dobuļiem, atgriezās savā vietā.

„Dārgā krustmāte Agita,“ viņš drudžaini sāka rakstīt, „jūsu kaklasaites ir pati skaistākā no visām Ziemsvētku dāvanām. Cik žēl, ka...“

...Cik žēl, ka man nav palicis ne graša, lai nopirktu Ziemsvētku dāvanu... Bet kam gan varēja ienākt prātā izšķiest tik fantastiskus pūliņus, lai sameistarotu šādu dīvainu lietu? Arvīdam Caunem? Taču pat viņam ar visu savu raupjumu vajadzēja just kaut kādu cieņu pret svētkiem. Un Arvīdam arī nebūtu pieticis ne gudrības, ne pacietības tādam grūtam darbam.

Tina? Protams, viņai piemīt īpašs talants. Bet viņai, kas gan pilnā mērā apveltīta ar visām citām fiziskām un morālām īpašībām, gandrīz nemaz nav humora izjūtas.

Olivers paņēma no kastes ietinamo papīru un izgludināja. Viņam likās, ka no tā spožās virsmas vēl vēsmo Tinas smaržu aromāts, un visa pasaule nostājās savā vietā.

Uz grīdas spīdēja metāla plāksnīte. Varbūt tās otrā pusē ir nosūtītāja vārds?

Olivers pacēla plāksnīti. Nekā, tikai gluda zeltīta virsma. Īsts zelts. Par to Olivers nešaubījās, viņa tēvs bija juvelieris. Plāksnītes vērtība vien jau izslēdza varbūtību, ka viņš izjokots. Turklāt, kāds gan te joks?

„Priecīgus 2154. gada Ziemsvētkus...“

Ko būs sasniegusi Cilvēce pēc simttrīsdesmit gadiem? Atradusi ceļu uz zvaigznēm vai vēl tālāk, tiecoties pēc kādiem neiedomājamiem mērķiem? Mašīnu un robotu vietā izmantos mazus dzīvus manekenus? Gatavos rotaļlietas bērniem...

Bet vai kastē nav vēl kāda kartīte? Olivers nolēma izkratīt laukā visu tās saturu, bet viņa skatiens atdūrās pret lielu, pelēku kārbu ar uzrakstu: „Atūdeņoti nervu audi. Tikai cilvēku izgatavošanai.“

Olivers atsprāga atpakaļ un iebrēcās: Aizvērties!

Un atkal viņa priekšā bija gluda virsma. Olivers atviegloti uzelpoja un nolēma likties gulēt.

Izģērbdamies viņš nožēloja, ka nebija iedomājies izsūtāmajam pajautāt viņa firmas nosaukumu. Iespējams, ka tas palīdzētu noskaidrot aizdomīgās dāvanas izcelsmi.

– Galu galā, viņš, laizdamies miegā, atkārtoja, galvenais ir princips, nevis dāvana. Priecīgus Ziemsvētkus!…

Mācītājs Raimonds Sokolovskis
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl