Latviešu bēgļi Dānijā (8)

Septītais turpinājums. Sākums LL794, LL795, LL796, LL797, LL808, LL809, LL810.

Aprīļa beigās no Rostokas ar kādreizējo Latvijas kuģi „Gauja“ Nīborgas ostā ieradās grupa latviešu. Viņu traģiskos piedzīvojumus, Rostoku atstājot, ir aprakstījis Vilis Mileiko 7. pielikumā.

Gandrīz vai pašā pēdēja brīdī no Svinemindes (tagad Swinoujscie) uz bēgļu kuģa izdevās nokļūt darba dienestā iesauktajai Ainai Jurjānei (Sūneklei) un laimīgi ierasties Kēges ostā.

No Varnemindes pēc divu nedēļu brauciena ar bēgļu vilcienu Dānijas robežstacijā Padborgā 3. maijā ieradās grupa latviešu. Melitas Delvertes (Ķuderes) atmiņas par šīs grupas ierašanos un pirmajiem iespaidiem Dānijā ir lasāmas 4. pielikumā. Šī bēgļu grupa, kurā bija arī Valdemārs Dambergs ar dzīvesbiedri Veru, meitu Selitu un māsu Elizabeti, nonāca Kobekas nometnē.

Tieši kapitulācijas dienā, 5. maijā, Māribas pilsētiņā ieradās bēgļi, kam ar kuģi bija izdevies izkļūt no Svinemindes. To vidū bija vēlāk ļoti aktīvais Dānijas latviešu teātra režisors Jānis Berkāns ar ģimeni. Šos bēgļus nomitināja latviešu karavīru atpūtas namā Māribas pilsētiņas skaistā ezera krastā. Pēc neilga laika viņus pārveda uz Kobekas nometni pie Skelskēras.

Vēl pēc kapitulācijas Senderburgas ostā ieradās vairāki latviešu bēgļi, viņu vidū bija arī vēlāko, pirmo un vienīgo, latviešu dziesmu svētku Dānijā diriģents Kaspars Svenne. Straujš krievu uzbrukums bija viņu atšķīris no ģimenes. Svinemindē Svennem bija izdevies uzkļūt uz kāda maza flotes kuģīša, vēlāk pārkāpt uz kāda lielāka kuģa, kas dienas piecas bija kreisējis pa Baltijas jūru, līdz piestājis Senderburgā. Tur bēgļi bija nodzīvojuši līdz jūnija beigām, kad pārcelti uz Olborgu.

No Dancigas ielenkuma Dānijā ieradās vairākas bēgļu grupas, bet atkal tikai par nedaudzām bija pieejama informācija. Starp šiem bēgļiem bija arī vēlāk labi pazīstamā māksliniece Lidija Dombrovska ar vecākiem.

No Gotenhāfenas Dānijā ieradās Latvijas pagaidu valdības izglītības ministrs Dr. Kārlis Kasparsons ar dzīvesbiedri. Pēc Latvijas atstāšanas viņš bija strādājis kā ārsts poļu koridorā. Sākoties padomju uzbrukumam, viņam ar dzīvesbiedri marta sākumā bija izdevies Gotenhāfenā uzkļūt uz kuģa un 22. martā sasniegt Kopenhāgenu. Viņa traģisko piedzīvojumu stāsts ir lasāms 1. pielikumā.

Kāda cita bēgļu grupa no Gotenhāfenas ieradās Kopenhāgenā 1945. gada Lieldienās. Šīs grupas izkļūšanu no Dancigas ielenkuma ir aprakstījusi Vera Svilāne (Arbidāne) 5. pielikumā.

Upenieku ģimenes (tēvs, māte un četras meitas – 13, 10, 2 un 1 gadu vecas) bēgšanu no Gotenhāfenas līdz Senderborgai Jitlandē ir aprakstījusi Rita Lelle 6. pielikumā. Pēc kapitulācijas viņi pārvesti uz kādu viesnīcu Mommarkas pilsētiņā – skaistā vietā pie Mazā Belta, kur pavadījuši 1945. gada vasaru. Vēlāk no Mommarkas pārvietoti uz Olborgas „Kong Frederiksvejas“ nometni.

Šalkovicu ģimenei laimējās izbēgt no Gotenhāfenas un 1945. gada Lieldienās nokļūt Olborgā. Irēnes Krieviņas (Šalkovicas) atmiņas ir lasāmas 8. pielikumā.

Arī Paegles ģimenei – mātei Helēnai ar bērniem Brigitu, Ziedoni un Kārli, bija laimējies izbēgt no krievu ielenkuma Sāmzemē un nokļūt Pilavā. Krievu pirmās vienības jau bija sasniegušas Baltijas jūru. Pametot visas savas mantas un izmantojot neparasti siltā pavasara laika apstākļus, viņi mēģinājuši pa jūru apbrist iebrukuma vietu. Brigita nesusi savu 7 gadus veco brāli Kārli uz pleciem. Kad visi spēki jau bija zuduši, izrādījies, ka bija jau sasniegtas vācu līnijas. No Pilavas viņi pašā pēdējā brīdī ar desantlaivām nokļuvuši Hēlas pussalā, no kurienes 27. aprīlī ar kuģi „Lapland“ pārvesti uz Kopenhāgenu. Ziedoņa Paegles atmiņu stāsts ir lasāms 10. pielikumā.

Vēl kāda grupa latviešu bēgļu Kopenhāgenā ieradās ar motorkuģi „Bru“, kas Latviju bija atstājis pēc Vācijas kapitulācijas. Šis kuģis vēl 1945. gada septembrī stāvēja Kopenhāgenas ostā ar Latvijas sarkanbaltsarkano karogu. Uz kuģa dzīvoja tā īpašniece Reinharde un kapteinis Kārlis Vētra, kā arī Dānijas latviešu palīdzības komitejas darbinieki A. Uhmanis un Nikolajs Mikitinskis. Vēlāk šo kuģi dāņi nodeva PSRS.

Pēc pārcilvēcīgiem pārdzīvojumiem Dānijā nokļuva 5 Štuthofas (Stutthof, tagad Sztutowo) koncentrācijas nometnē ieslodzītie latvieši: inženieris Dimitrijs Grīnups, leitnants Kārlis Sviķis, Bruno Kalniņš, tautsaimnieks Aleksandrs Āboliņš un pulkvedis Blažis.²⁷

Štuthofas nometne atradās austrumos no Dancigas. No vienas puses to norobežoja Baltijas jūra, no otras Vislas upe un no trešās Nogatas upe. Nometnes pastāvēšanas laikā tur bijuši reģistrēti ap 110 000 ieslodzīto no dažādām Eiropas zemēm, no tiem kādi 6000 latviešu. Nometnē nonāvēto skaitu vērtēja uz 65 000.

Gegingera firmas direktoru A. Āboliņu, kas vēlāk kļuva par Latviešu palīdzības komitejas Dānijā pirmo priekšsēdētāju, gestapo apcietināja 1944. gada augustā par pārāk nacionālu nostāju uzņēmumā. Oktobrī viņu pārveda uz Štuthofas koncentrācijas nometni un ieslodzīja 11. blokā, tā sauktajā goda apcietināto (Ehrenhaftlinge) daļā, kur starp daudzajiem apcietinātajiem vēl bija arī Ludvigs Sēja, Bernhards Einbergs un profesors Konstantīns Čakste. Goda apcietinājuma daļā turētie bija atbrīvoti no darbiem, bet citādi ar viņiem apgājās tāpat kā ar pārējiem ieslodzītajiem.

Sākoties boļševiku lieluzbrukumam, 1945. gada 25. janvārī vācieši sāka evakuēt Štuthofas koncentrācijas nometni. Ieslodzītos dzinuši kājām kādus 150 km Lauenburgas (tagad Lebork) virzienā. Apmēram pusceļā Āboliņš bija saslimis ar izsitumu tīfu. Kādu gabalu viņu bija nesuši ieslodzījuma biedri, bet tiem pietrūcies spēka. Pārdodot savas pēdējās vērtslietas, ceļabiedri piekukuļojuši kādu SD vīru un Āboliņš kopā vēl ar dažiem citiem iet nespējīgajiem atstāts kādā stacijā.

Pārējie apcietinātie dzīti tālāk uz Lauenburgu, bet tā kā tur jau tuvojušies padomju spēki, tad ieslodzītie dzīti atkal atpakaļ. Ceļā uz Lauenburgu bija miris Konstantīns Čakste. Kolonna, kurā bija soļojuši latvieši, izejot no Štuthofas, bijusi 1600 cilvēku liela, bet tikai 242 bija gājienu pārdzīvojuši. Atpakaļceļā kolonnai bija pievienojies Āboliņš. Palikušajiem ieslodzītajiem bija laimējies sasniegt Pucigas ostu, no kurienes tie pārvesti uz Gotenhāfenu, vēlāk uz Dancigu un beidzot atkal atpakaļ uz Štuthofu. Tur tie bija palikuši apmēram mēnesi, līdz 23. martam. Tuvojoties padomju spēkiem, ieslodzītie pa Vislu ar liellaivām nogādāti uz Hēlu un tad pa Baltijas jūru vesti uz Štrālzundu. Labieriecību laivās nebijis nekādu, ēst nav dots, nebijis pat dzeramā ūdens. Apcietināto vairums dzēruši sāļo jūras ūdeni. Laivas bijušas ļoti pārpildītas, valdījusi liela netīrība. Vairāki dabūjuši izsitumu tīfu, kas parādījies pēc nedaudz dienām. Katru nakti miris lielāks skaits apcietināto, kurus SS vīri iesvieduši jūrā. Tā kā Štrālzundai jau tuvojušies padomju tanki, tad transports novirzīts uz Neištati Šlēzvigā-Holšteinā. Tur vēl dažādos veidos mēģināts apcietinātos noslīcināt, nogremdējot Baltijas jūrā viņu transportam izmantotos kuģus un liellaivas. Viņu vidū bija daudz latviešu nacionālās pretestības kustības dalībnieku. Tas bija tikai daļēji izdevies, jo Neištatē bija ienācis angļu karaspēks, kas daudzus izglābis. Vēlāk 7000 noslīcināto piemiņai Neištatē uzbūvēja pieminekli.

Daļu ieslodzīto, to vidū arī minētos 5 latviešus, Zviedrijas Sarkanais Krusts pārveda uz Dāniju.

* * *

Dānijas nelūgtie viesi

Pēc kara beigām Dānijā patvērumu bija atraduši gandrīz ceturtdaļmiljons bēgļu, no tiem pāri par 200 000 bija vācu bēgļu, galvenokārt no Vācijas austrumu apgabaliem. Dānijā bija arī vairāk kā 30 000 cittautu bēgļu, to starpā kādi 2000 latviešu. Līdz kara beigām par bēgļiem rūpējās vācu iestādes, kas bieži visus bēgļus nometināja kopējās nometnēs.

Kad pēc Vācijas kapitulācijas Dānija atguva savu valstisko neatkarību, šie bēgļi kļuva par Dānijas problēmu. Valdība deklarēja, ka nevēlas bēgļus Dānijā paturēt. Dažkārt bēgļus apzīmēja par Dānijas nelūgtiem viesiem, bet, neskatoties uz to, ka viņi bija dāņu zemē ieradušies nelūgti, dāņiem par viņiem bija jārūpējas. Lielāko problēmu dāņiem sagādāja vācu okupācijas laikā ieplūdušie vācu civilie bēgļi. Lai gan naids pret vāciešiem bija liels, un dāņu vēlēšanās bija viņus nekavējoties izraidīt no savas zemes, tas nebija iespējams, jo angļu okupācijas vara liedza to tūlītēju repatriāciju uz bēgļu pārpildīto Vāciju.

Bēgļu aprūpes organizācijas

Pēc kara beigām uz Vāciju piespiedu kārtā no okupētām zemēm atvesto ārzemju strādnieku, civilo bēgļu un sabiedroto gūstekņu skaits pārsniedza 7 miljonus. Apvienotās Nācijas šo pēckara problēmu jau paredzēja 1943. gadā un nodibināja „Apvienoto Nāciju palīdzības pārvaldi“ – United Nations Relief and Rehabilitation Administration (UNRRA). UNRRAs uzdevumos ietilpa šo cilvēku aprūpe un repatriēšana uz viņu dzimteni un palīdzēšana karā cietušajām zemēm atkopties. Savā ziedu laikā UNRRA bija milzu organizācija, kas darbojās 25 zemēs un nodarbināja ap 25 000 darbinieku. Ārzemju strādnieku repatriēšanu UNRRA veica ar labām sekmēm un jau līdz 1945. gada beigām bija nogādājusi uz dzimteni 5,6 miljonus šādu cilvēku.

Lielais vairums pēc Otrā pasaules kara beigām Vācijā, Austrijā, Dānijā un arī citās zemēs nokļuvušo bēgļu ieguva pārvietotās personas (Displaced Person) statusu, populāri pazīstams ar akronīmu DP. Tas bija legāls apzīmējums Otrā pasaules kara civiliedzīvotājiem, kas kara apstākļu dēļ atradās ārpus savas zemes robežām. Tā kā Padomju Savienības iebrukumu Baltijas valstīs 1940. gada jūnijā rietumu sabiedrotie neuzskatīja par kara darbību, tad Baltijas valstis ieskaitīja kara laukā tikai pēc 1941. gada 22. jūnija, kad Vācija pieteica karu Padomju Savienībai un okupēja Baltijas valstis. Tāpēc visi baltiešu bēgļi, kas, Vācijas – Padomju Savienības karam sākoties, dzīvoja Baltijas valstu teritorijā, bija tiesīgi uz DP statusu. DP statusu ilgu laiku liedza tiem, kas 1939./1941. gadā repatriējās uz Vāciju.

Aprūpes ziņā ar UNRRA 1945. gada 22. augusta rīkojumu Vācijā baltiešu DP pielīdzināja Apvienoto Nāciju DP.

Tā kā vairāk nekā 1 miljons cilvēku atteicās atgriezties savā dzimtenē, kas bija nonākušas vai nu Padomju Savienības varā, vai tās iespaidā, tad, lai rastu jaunas mājasvietas šiem cilvēkiem, Apvienotās Nācijas 1946. gadā nodibināja jaunu Starptautisko Bēgļu Organizāciju (International Refugee organisation – IRO). IRO darbojās no 1946. gada 1. jūlija un pamazām pārņēma UNRRA's funkcijas. Savu darbību IRO beidza 1952. gadā.

Apvienotajās Nācijās starp PSRS un rietumu valstīm bija izraisījušās plašas debates par IRO dibināšanu. PSRS viedoklis bijis, ka visi DP nekavējoties jāsūta atpakaļ uz viņu dzimteni, propaganda, kas kavējot DP atgriešanos dzimtenē, jāizbeidzot un jāuzsākot pastiprināta aģitācija par viņu atgriešanos dzimtenē. PSRS esot pret šādas organizācijas dibināšanu un tās finansēšanu. ASV, Anglijas, Francijas un Dānijas pārstāvju viedoklis bijis, ka šiem vairāk nekā 1 miljonam cilvēku ir jāpalīdz atrast jaunas mājasvietas.

Vācu bēgļi

Lielākās rūpes dāņiem sagādāja vācu bēgļi. Kādi 166 tūkstoši šo bēgļu bija nākuši no Vācijas austrumu apgabaliem, kas pēc kara ietilpa Polijas teritorijā, un no kuras poļi vāciešus izraidīja. Kādiem 15 tūkstošiem mājasvietas bijušas padomju okupācijas zonā, 10 tūkstošiem angļu okupācijas zonā, 1300 franču okupācijas zonā un 500 – amerikāņu zonā.

No vācu bēgļiem 85 procenti bija sievietes un bērni. Vecumā no 20 līdz 25 gadiem uz vienu vīrieti bija 15 sievietes, pārējie vīrieši jau tūlīt pēc kapitulācijas bija kā karagūstekņi aizvesti uz Vāciju.

Ilgu laiku dāņiem nebija iespējas atbrīvoties no šiem vācu bēgļiem, jo rietumu sabiedrotie savās zonās viņus nevarēja uzņemt, tās jau bija pārpludinātas ar pašu vāciešu bēgļiem no Polijas un Čehoslovākijas. Vēl 1946. gadā no Polijas izraidīja ap vienu miljonu vāciešu.

Vācu bēgļu uzturēšana bija liels apgrūtinājums, jo šie izdevumi – apmēram 15% no Dānijas budžeta, divas reizes pārsniedza Dānijas izglītībai atvēlētos līdzekļus. Saprotams, ka dāņu iestādes meklēja iespējas šos izdevumus samazināt, kas netieši bija jāizbauda nevācu, respektīvi, arī latviešu bēgļiem.

Kādi tad bija šo vācu bēgļu dzīves apstākļi Dānijā? Gandrīz par izciliem tos bija atzinis CDM korespondents Landrems Bolings.²⁸

Dānija jau divus gadus nelabprāt dod patvērumu apmēram 200 000 vācu nelūgtiem viesiem, kas laikam ir vislabāk pārtikušie vācieši Eiropā. Kad un kā viņi atgriezīsies Vācijā, ir jautājums, kas nodarbina kā pašus vāciešus, tā dāņus. Atbildi nezina ne viens, ne otrs.

Tālāk korespondents stāsta par šo vāciešu steidzīgo evakuāciju uz Dāniju kara pēdējā posmā. Viņus uztur Dānijas valdība. Šī budžeta daļa apmēram divas reizes pārsniedz Dānijas izglītībai atvēlētos līdzekļus. Dāņi nepacietīgi mēģina atrisināt šo stāvokli, bet ikdienas dzīvē viņi pret saviem nelūgtajiem viesiem pēckara Eiropā izrāda neparastu labdarību un smalkjūtību.

Vācieši izvietoti apmēram 120 nometnēs. Parastais dzīves veids barakās, uzturs 2300 kalorijas dienā ar papilddevām strādātājiem un speciālām devām bērniem. Neapmierinātību rada tikai bezdarbs un ilgas pēc mājām, jo nevienam nav brīv iesaistīties darbā pie dāņiem un ārpus nometnēm. Tālāk žurnālists apraksta dzīvi nometnēs, kas pilnīgi atbilst tai ainai, kādu mēs redzam neskaitāmajās nometnēs Eiropā. Visa kulturālā un izglītības dzīve stipri brīva, izņemot vienīgi aizliegto nacionālsociālisma propagandu un aizliegumu vācu nometņu skolās mācīt dāņu valodu.

Pašlaik dāņu iestādes neredz izeju, kā atbrīvoties no vāciešiem, jo angļu iestādes savās zonās viņus vēl nevar uzņemt, jo tās jau pārpludinātas ar bēgļiem no Polijas un Čehoslovākijas. Vācieši negrib atgriezties krievu zonā, lai gan viņu karstākā vēlēšanās ir nokļūt dzimtenē.²⁹

Neviena vārda par to, ka šie bēgļi dzīvoja pusbadā ar dzeloņstieplēm iežogotās un apsargātās nometnēs. Vairāki latviešu bēgļi savas gaitas Dānijā sāka vācu bēgļu nometnēs. Līdz radās iespēja no šīm nometnēm tikt laukā, viņiem bija jādalās savā liktenī ar vācu bēgļiem. Viņu atmiņas par apstākļiem šajās nometnēs varam lasīt 5., 7. un 10. pielikumā.

Tikai relatīvi nesen presē atkal parādījās raksti par vācu bēgļu likteni Dānijas nometnēs. Līdzšinējais uzskats bijis, ka apiešanās ar bēgļiem bijusi ļoti korekta un darījusi godu dāņu iestādēm. Dāņu ārste Kirstena Lullofa (Kirsten Lylloff), kas kādreiz bija dzīvojusi Olborgā, ievērojusi vietējā kapsētā lielu skaitu vācu bērnu kapu. (Olborgā vairākās nometnēs aiz dzeloņstieplēm bija nometināti ap 60 000 vācu bēgļu.) Nākamajos sešos mēnešos, pētot attiecīgos arhīvos pieejamo informāciju, viņa konstatējusi, ka uzskats par korekto apiešanos ar vācu bēgļiem ir mīts. Viņas pētījumi atklājuši, ka vienā 1945. gadā Dānijas bēgļu nometnēs miruši 13 492 vācu bēgļu. Vairāk kā 7000 no tiem bijuši bērni līdz piecu gadu vecumam. Galvenais iemesls bijis nepietiekamais uzturs un dehidrācija. Vēdera un zarnu iekaisumi un skarlatīna būtu viegli ārstējamas, bet līdz 1949. gadam Dāņu veselības departaments un Sarkanais Krusts lieguši jebkādu medicīnisko palīdzību. Šādu izturēšanos nevarot attaisnot ar argumentu, ka, karam beidzoties, visi vācieši neatkarīgi no vecuma bijuši ienaidnieki. Kopenhāgenas veselības departaments paziņojis, ka toreizējā atteikšanās sniegt medicīnisko palīdzību nav attaisnojama, vienalga kādi argumenti būtu bijuši.³⁰

Kirstena Lullofa secina, ka šādai attieksmei pret vācu bēgļiem bijis arī pragmātisks apsvērums, jo sekojošā polemikā Veselības departaments bija oficiāli paziņojis, ka palīdzība vācu bēgļiem būtu negatīvi ietekmējusi Dānijas attiecības ar sabiedrotajiem.

Augsta bija arī latviešu bērnu mirstība. 1945. gada aprīlī un maijā Dānijā bija miruši 20 līdz 5 gadiem veci latviešu bērni. Galvenais nāves cēlonis neapšaubāmi bija ceļā pārciestās grūtības un nepietiekošais uzturs Dānijas nometnēs.

Tikai 1946. gada beigās radās pirmā iespēja 30 tūkstošus vācu bēgļu nosūtīt atpakaļ uz Vāciju; 10 tūkstošus uz angļu okupācijas zonu, 18 tūkstošus uz krievu, 1000 uz amerikāņu un 300 uz franču zonu. Šiem bēgļiem dāņi deva līdz barakas un pārtiku 6 mēnešiem.

1947. gada sākumā vēl 12 tūkstošus bēgļu pārveda uz krievu zonu.

Maz ticams, ka daudzi vācu bēgļi labprātīgi atgriezās krievu zonā. Lielāko daļu piespiedu kārtā deportēja. Šodien tas būtu ne tikai nepieņemami, bet arī neiespējami. Taču arī toreiz tas Dānijai lielu godu nedarīja.

1948. gada jūlija vidū Berlīnē bija notikušas sarunas starp Dānijas ārlietu ministru Rasmusenu un padomju maršala Sokolovska vietnieku ģenerālleitnantu Dratvinu par daļu Dānijā vēl atlikušo vācu bēgļu uzņemšanu krievu zonā. Pēc „Associated Press“ ziņām, padomju pārstāvis noraidījis dāņu lūgumu uzņemt krievu zonā 20 tūkstošus vācu bēgļu, jo Dānija atteikusies piekrist krievu prasībai – izdot „apmaiņai“ 120 baltiešu bēgļus, kas esot Padomju Savienības pilsoņi un kara noziedznieki. Rasmusens paskaidrojis, ka tādā gadījumā labāk paturēt vācu bēgļus arī turpmāk. Jāsecina, ka šos 20 tūkstošus vācu bēgļu nepārsūtīja uz krievu zonu tikai tādēļ, ka Dānijai nebija tiesību izdot baltiešu bēgļus, kas bija rietumu sabiedroto aizsardzībā.

Vācu bēgļu pārvešana uz Vāciju turpinājās, un tikai 1948. gada decembrī Dānija bija atbrīvojusies no visiem vācu bēgļiem, bet vēl palika ap 3000 nevācu bēgļu, to skaitā arī latvieši.

Guntars Saiva
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl

Vēres

²⁷ „Trimda“, 1945. g. nov./dec.

²⁸ „Latviešu Ziņas“, 1946. g. 13. novembrī.

²⁹ „Latviešu Ziņas“, 1946. g. 13. novembrī.

³⁰ „Hamburger Abendblatt“, 1999. gada 26. maijā.