Dr. Lindas Ozeres pētījumi

Palielināt / Enlarge

Dr. Linda Ozere (no labās) stāsta par saviem pētījumiem. FOTO no Garena Krūmiņa personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Dr. Linda Ozere stāsta par saviem pētījumiem. FOTO no Garena Krūmiņa personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Dr. Linda Ozere stāsta par saviem pētījumiem. FOTO no Garena Krūmiņa personīgā arhīva.

Sajūtas, „dušu kori“ un vecvecāki ir tikai daži no faktoriem, kas palīdz saglabāt latvietību starp jauniešiem Austrālijā. Šo stāstīja Dr. Linda Ozere, kas sestdien, 27. jūlijā, bija atbraukusi uz Brisbanes Latviešu namu dalīties ar saviem doktora grāda pētījumiem. Linda ieguva PhD grādu Grifita (Griffith) Universitātē, pētot īpaši latviešu valodas un identitātes saglabāšanu trešajā paaudzē Austrālijā. (Pirmā paaudze ir pēckara iebraucēji no Latvijas, otrā paaudze ir dzimuši šeit, un trešā – ir iebraucēju mazbērni).

Linda ir otrās paaudzes Austrālijas latviete un visu mūžu ir darbojusies Sidnejas latviešu sabiedrībā. Pētījumos viņa intervēja un veda sarunu grupas (focus groups) ar 72 jauniešiem no 12-33 gadu vecuma, kuriem vismaz viens no vecvecākiem ir latvietis un kuri latviešu valodu runā sarunvalodas līmenī.

Pirms Linda griezās pie trešās paaudzes, viņa pasniedza datus par latviešiem Austrālijā. Viņa piezīmēja, ka daudz, ko viņa ir pētījusi par latvietību un identitāti ir diezgan „miglains“ un grūti definējams. Pat par latviešu skaitu Austrālijā var būt domstarpības – vai jāskaita tie, kas dzimuši Latvijā, jeb tie ar latviešu izcelsmi? Ņemot to vērā, svarīgākie dati ir šādi:

– Starp 1947. g. un 1951. g. Austrālijā iebrauca 19 421 latviešu.

– 2021. g. tautas skaitīšanā 23 233 Austrālijas iedzīvotāju atzīmēja, ka viņiem ir latviešu izcelsmi, 3126, ka dzimuši Latvijā un 2274, ka sarunājas latviski mājās.

– Vēl pieskaitāmi pie latviešiem Austrālijā ir tie, kas nesen iebraukuši no Latvijas, un arī tie, kas tikai nesen sākuši interesēties par savu latvietību un nav iepriekš piedalījušies latviešu sabiedrībā (t.s. born again latvieši).

Identitātes jautājumā Linda pieminēja Alda Putniņa latviskās etniskās piederības definīciju no 1979. g. Viņš to sadalīja primāros, nepieciešamos elementos (valodā un identifikācijā) un sekundāros (ēdienā, tautas tradīcijās, apģērbā, reliģijā, utt.).

Atgriežoties pie trešās paaudzes, Linda teica, ka viņa novēroja vairākas tēmas vai faktorus, kas veicina jauniešu latvietības izjūtu. Starp tiem ir:

– Ģimene, kur jaunieši ir iemācījušies valodu un tradīcijas, sevišķi no vecvecākiem, kas bieži ir uzraudzījuši bērnus.

– Skolas, sevišķi latviešu sestdienas skolas, kas vairumam nepatīk, jo ņem laiku no citām nodarbībām, un Vasaras vidusskola, kas ir populāra, jo ir saistīta ar brīvdienām, jūrmalu un draugiem no visas Austrālijas.

– Latviešu sabiedrība ar dažādām nodarbībām un Kultūras un Jaunatnes dienām.

– Tautas dejas, kas pievelk visvairāk jauniešu.

– Dziedāšana, kas ir ļoti populāra starp jauniešiem, līdzīgi pārējiem latviešiem, lai gan jaunieši mēdz dziedāt mazos ansambļos vai spontāni viesībās un ne viss formālos koros. Šeit jāpiemin „dušu koris“, kas attīstījies vasaras vidusskolā, kur audzēkņi pieliek notis pie dušu durvīm un mazgājoties dzied harmonijā, jo meiteņu un zēnu dušas ir blakus viens otrām.

– Draudzības starp jauniešiem ir viens no viss svarīgākiem faktoriem, kas pievelk jauniešus pie latviešiem.

– Saikne ar Latviju – iespēja tur braukt, strādāt un piedalīties dziesmu svētkos.

– Valoda. Jaunieši sevišķi nekoncentrējas uz valodu. Viņi saka, ka saprot un runā kaut cik labi, bet ar lasīšanu un rakstīšanu iet švakāki. Vecākās paaudzes dēvē valodu pa nepieciešamu latvietībai, tāpēc bija jāprasa, vai tiešām var būt latvietis bez valodas? Dažs jaunietis atbildēja jā, dažs nē. Tā jau daži latviešu sarīkojumi Austrālijā paliek bilingvāli.

Savelkot visu kopā, Linda teica, ka etniskās identitātes veidošana ir individuāls socializācijas process saistīts ar saikni ar dažādu cilvēku loku. Katrai personai ir svarīga drusku atšķirīga kombinācija no iepriekšminētiem faktoriem, kas dod viņiem latvietības izjūtu (un laiž saukt sevi par latvieti vai Austrālijas latvieti). Tātad dažam vecvecāki un dejošana ir svarīgi, citam dziedāšana un draudzība, un citam latvietība ir „sajūta“, kā viens jaunietis to apzīmēja.

No šiem pētījumiem, nākotnes ieteikums latvietības veicināšanai trešajā un pat ceturtajā paaudzē būtu, ka tas ir jādara, pielietojot socializāciju vai sabiedriskus veidus. Akadēmiskā literatūra atklāj, ka šāda etniskās grupas identitātes un valodas saglabāšana 3. paaudzē ir neparasta.*

Klausītāji piedalījās ar jautājumiem un pārrunām, un tika pieminēts svarīgais fakts, ka latvietību šodien arī palīdz uzturēt sociālie mediji, kas vieno latviešus visos pasaules kaktos un veicina latvietības sajūtu.

Paldies, Linda, ka zinātniski savilki kopā tematu, kas katram latvietim ir tuvs. Paldies arī Mārai Siksnai par priekšlasījuma organizēšanu un Ingai, Mārai, Laimai un Guntai par atspirdzinājumiem.

Ināra Strunga
Laikrakstam „Latvietis“

* Autora piezīme. Varbūt tas tagad mainīsies ar lielo interesi ģenealoģijā un senčos, kas arī varētu palīdzēt latviešiem. Lielās grupās kā grieķos nav neparasti, ka 3. paaudze runā grieķiski, un Brisbanes grieķu sabiedrība pat ceļ pilna laika skolu.