|
|
Laiks Latvijā: |
„Līgo! Līgo!“
Mācītājs Aldis svētceļojumā Latvijā
Laikraksts Latvietis Nr. 813, 2024. g. 21. aug.
Aldis Elberts -
Ieteikt draugiem.lv
Aldis Valmierā. FOTO Aldis Elberts.
Plāksnīte Ģenerālienei Magdalēna Elizabete fon Hallarte. FOTO Aldis Elberts.
Svētceļojumā. FOTO Aldis Elberts.
Ceļā uz Burtnieku baznīcu. FOTO Aldis Elberts.
Ceļā uz Burtnieku baznīcu. FOTO Aldis Elberts.
Zemene! FOTO Aldis Elberts.
Ceļā uz Burtnieku ezeru. FOTO Aldis Elberts.
Blakus Burtnieku ezeram. FOTO Aldis Elberts.
Ceļā uz Burtnieku pludmali. FOTO Aldis Elberts.
Burtnieku baznīcā. FOTO Aldis Elberts.
Pie Burtnieku baznīcas. FOTO Aldis Elberts.
Pie Burtnieku baznīcas. FOTO Aldis Elberts.
„Ko Tu darīsi Jāņos?“ – bija jautājums, ko viens Austrālijas latvietis man prasīja šogad Zāļu tirgū, Vecrīgā īsi pirms Jāņiem Latvijā. Atbildēju: „Iešu svētceļojumā.“
–„Kas tas?“
Kad mēģināju īsi paskaidrot, nāca ieteikums: „Tev vajadzētu par šo uzrakstīt rakstu, Laikrakstam Latvietis“. Nodomāju to izdarīt. Pirms stāstu par to, derētu vispirms paskaidrot, kā es tiku pie šīs vietas un domas.
Es uzaugu līgodams kā vairums latvieši, kas dzimuši Amerikā. Mana tēva vārds bija Jānis. Viņš bija leģionārs otrā pasaules karā, kurš tika smagi ievainots Kurzemes katlā 1945. gadā, īsi pirms karš beidzās.
Pēc kara slimnīcā Vācijā, lasot Jauno Derību, viņam bija, ko viņš apraksta. Kā „pārvērtības brīnums.“ Tēva vārdos: „Lasot Jāņa(!) evaņģēliju, manī radās dziļš, dvēseli skarošs pārdzīvojums. Vairākas dienas staigāju asarās. Nevarēju ar prātu aptvert dievišķās mīlestības lielumu, ko vēstīja evaņģēlijs. Redzēju tur Kristus nāves upuri, redzēju kā Jēzus, nevainīgs būdams, cieta krusta nāvi Golgatā, lai mūs atpestītu. Jautāju sev, kāpēc grēkā iegrimušais cilvēks šo dievišķās mīlestības lielumu nepārdzīvo un neapzin. Skaidrāk redzēju pats savu grēcīgumu, kā arī pasaulē valdošo cietsirdību un nežēlību.“
Amerikā mans tēvs iepazinās ar manu mammu – Maigu Tikiņš, kura nāca no kristīgas ģimenes. Viņas tēvs, Augusts, bija skolas pārzinis Baldonē, kā arī baznīcā ērģelnieks. Tā es dzimu un augu kā pirmdzimtais dēls ģimenē Amerikā. Viss izlikās normāli, cik es to sapratu un tiku mācīts.
Baznīcā gāju, kad vecāki veda, un starp svētdienām līgoju un dzīvoju pārējiem latviešu draugiem līdz. Atceros reizes Jāņu svinībās Garezerā, kad iereibumā knapi varēju pastaigāt. Vienu reizi biju tik iereibis un sasmēķējies, ka sāku halucinēt, bet arī pirmo reizi it kā dzirdēju balsi: „I can do better than that.“ („Es varu darīt labāk par to.“) Daļēji biju šokā.
Es nevarēju to iedomāties, bet arī negribēju par to domāt, jo manīju, ka piedāvājums prasītu kaut kādas maiņas. Nebiju gatavs tad mainīties.
Iesvētījos ar māsu un labāko latviešu „līgošanas“ draugu, latviešu luterāņu baznīcā. Pēc tam arī nekas daudz nemainījās, izņemot sāku nopietnāk līgot. Sadraudzējos ar amerikāņu kaimiņu, kurš tirgojās ar narkotiku, un sāku attālināties no latviešu sabiedrības. 20 gadu vecumā izvācos no mājas, lai studētu universitātē. Pirmo reizi sāku attālināties no līgošanas, jo biju atšķirts no visiem saviem vecajiem līgošanas draugiem.
Nākamos divus gadus sāku iepazīties ar šo balsi, kura mani uzrunāja Garezerā. Sāku lasīt Jauno Derību, kā mans tēvs Jānis to bija darījis. Biju pārsteigts, cik trāpīga un praktiska Jēzus mācība. Sāku baudīt, ka tiešām Dievs var dot kaut ko daudz labāku.
Pēc diviem gadiem (1976. g.) beidzu universitāti ar bakalauru grādu un nodomāju ceļot uz ārzemēm, ieskaitot tēva – Jāņa zemi, Latviju!
Nopirku 2 mēnešu Eiropas Student Railpass biļeti ($200 USD!), un 2 mēnešus baudīju Eiropu. Pie beigām ar vecāko māsu, kura tanī laikā studēja Hamburgā, arī Latviju PSR. Pirmie iespaidi no PSRS bija Tallinā, kur palikām vienu nakti; nesmaidīgie, nopietnie dzelzs aizkara robežsargi; priecīga tikšanās ar vienu ukraini, staigājot pa ielu, kuram iedevu savu kontrabandu – Time žurnālu; autobusu braucienu uz Rīgu; pirmo reizi pie Latvijas robežas, kur lasīju virs veikala zīmi Maize. Bija pasakaini. Šī zeme ir īsta! Tad iebraukšana Rīgā. Viss tur man izlikās pelēks, bez krāsas. Viesnīcā Rīga, kurā palikām, ātri uztvērām, ka noklausās, ko runājām istabā. Ar māsu jokojamies par atejas papīru, ka vajadzētu uz tā uzrakstīt vēstuli uz mājām un parakstīt: „Šis papīrs ir Latvijas atejas papīrs!“ Smējāmies kā traki. Nākamā rītā bija jauns mīksts atejas papīra rullis. Uz Ļeniņa (tagad Brīvības) ielas, blakus Ļeniņa piemineklim bija liela zīme: Slava PSKP! No Pārdaugavas, Rīgas panorāmā skaidri varēja lasīt vārdus: Komunisms – cilvēces nākotne.
Atceros pirmo un interesanto tikšanos ar Latvijas māsīcām no laukiem, tēva brāļa meitām, ar kurām debatējām ko īsti nozīmē vārds brīvība. Viņām bija sociālistisks uzskats par to, turpretī man ļoti individuālistisks. Pēc pusotras nedēļas, kad atgriezos atpakaļ Eiropā, it kā krāsa atgriezās. Kad tiku atpakaļ Amerikā, pagāja laiks atkopties. „Kas ar mani noticis?“
Vecie līgošanas draugi nebija vēl izvākušies no mājām vai ceļojuši pa ārzemēm, nemaz nerunājot par Latviju. Vēl būtiskāks jautājums: „Kas es esmu? Latvietis? Amerikānis? Kristietis?...“ Nebija viegli jautājumi, ko man atbildēt. Man bija diezgan nopietna identitātes krīze, kura turpinājās.
Pēc trim gadiem atkal atgriezos Eiropā, cerot piedzīvot to pašu līgošanu, ko biju piedzīvojis iepriekšējo reizi. Šoreiz līgošana notika arī Gotlandē! Pēc tam atkal līgošana Latvijā! Bez dzeršanas gandrīz neko neatceros. Vēlāk dienvidu Francijā, pie zilās Vidusjūras, ar Alpiem aiz muguras un puskailām meitenēm man priekšā, jutos nelaimīgs. Problēma bija manī!
1979. g. beigās brīnumainā veidā atrados Kristīgā misijas konferencē.
Kad nāca aicinājums atdod savas dzīves Dievam, zināju, ka mans laiks bija pienācis to nopietnā veidā izdarīt. Mans mācītājs gadiem atpakaļ bija teicis: „Aldi, Tev jāliek zirgs ratu priekšā.“ Tagad biju gatavs to darīt. Stāvēju kājās, kad nāca aicinājums to darīt. Nav laiks vai trūkst vārdi šeit aprakstīt to, kas pēc tam notika. Īsumā, „Līgo! Līgo!“ Dievs mani kārtīgi izlīgoja, izšūpoja, kā nekad. Piepildījās vārdi, ko dzirdēju Garezerā gadiem atpakaļ: „Es varu darīt labāk par to.“ Tie nebija vairs tikai vārdi, tie kļuva mana pieredze, mans piedzīvojums. Mana pārliecība tagad arī bija, ka Dievs to grib dot katram cilvēkam, kas to vēlas. Līdzīgi manam tēvam, šis bija mans „pārvērtības brīnums.“ Atradu kaut ko „labāku“ par visu līgošanu, ko līdz šim biju piedzīvojis ar latviešiem vai nelatviešiem.
* * *
Viens cits Jānis, Latvijas ev. lut. baznīcas arhibīskaps, nesen par mūsu līgošanas svētkiem rakstīja: „Pateicība Dievam par Jāni Kristītāju, kura dēļ mums ir tik skaisti svētki.“ Šeit ir daudz dziļāka nozīme. Jānis Kristītājs bija Jēzus Kristus brālēns un priekštecis. Gatavojot cilvēkus tam, kas nāks pēc viņa, Jānis Kristītājs skaidroja: „Viņš jūs kristīs ar Svēto Garu un ar uguni.“ Jāņi tika svinēti Latvijā un citur pirms atnāca kristīgā ticība. Bet visi vēsturnieki apgalvo, ka latviešu pirmā garīgā atmoda bija caur Brāļu draudzes misionāriem starp 1739. – 1741 g. Vēsturnieks Gundars Ceipe (Dieva Tautas Dzimšana Latvieši) raksta: „Kaut gan jau bija sākusies latviešu atmoda jeb mošanās, tomēr par galveno zemes atmodas eksplozijas momentu uzskata 1739. gada Vasarsvētku svinību dienas. Vidzemē sāka masveidā notikt vārdos grūti aprakstāmas vēl nebijušas, brīnumainas lietas. Vasarsvētku galvenā saiešana notika zem klajas debess diakonāta priekšā, jo telpas bija par šauru. Notika tas, ko aprakstīt un saprast ir neiespējami, ja pats neesi piedzīvojis kaut ko vismaz attāli līdzīgu. Pār šiem cilvēkiem Gaujas krastā atvērās Dieva valstības debesis, no kurām pār cilvēku dvēselēm izlija Svētais Dieva gars.“ Vācbrālis Buntebarts to apraksta vienkārši: „Šī gada Vasarsvētki bija īpašas žēlastības dienas. No šī brīža daudzi modinātie skaita savu apžēlošanas laiku. Pašā dziļākajā verdzības bedrē bija sācies Svētā Gara žēlastības un cilvēku pārvēršanas darbs. Tas eksplozīvi sākās un ilgi neatslāba. Šis latviešiem bija un ir svētumu svētums, kā debesis atvērās un tautā ienāca uzvarētāju ticības spars un pašas debesis.“ Gundars Ceipe apgalvo, ka: „Bez šādas tautas pieredzes un garīgas tradīcijas nebūtu iespējama Latvijas valsts izcīnīšana. Šī ir tā garīgā straume, kas gaismā iznes īstus varoņus.“
Ko pats un daudzi kristieši piedzīvojuši ir „kaut ko vismaz attāli līdzīgu.“ Tikai pēc šī piedzīvojuma par lielu pārsteigumu man un citiem dzirdēju aicinājumu kļūt par mācītāju. Pirms tam arī noskaidrojās jautājums: Kas es esmu? Pirmā vietā esmu Dieva bērns, kristietis, Debesu valstības pilsonis! Visas pārejās pasaulīgās pilsonības nāk pēc tam vai no tā, un Dievs tās padara vēl dziļākas un nozīmīgākas. Līgo! Līgo!
* * *
Pirms tiku ordinēts par mācītāju 1984. gadā, pirms 40 gadiem, ceļoju atpakaļ uz Latviju ar nolūku redzēt, vai Latvijā ir kristieši līdzīgi man. Biju pavisam pārsteigts! Ne tikai, ka tādi bija, bet, ka viņi bija vēl tālāk uz priekšu garīgās lietās! Pirmo reizi piedzīvoju, kā garīga atmoda izskatās, kad tā ieiet sabiedrībā. Kopš tā laika veidoju tuvākas un dziļākas attiecības ar šiem cilvēkiem.
Kad biju kalpojis Svētā Krusta baznīcā Austrālijā 20 gadus (2007. g.), radās iespēja Čikāgā apmeklēt ārpus Latvijas ev. lut. latviešu baznīcas konferenci Latvijas Baznīcas nākotne. Es tur sadraudzējos ar mācītāju Kristu Kalniņu no Latvijas, kurš tanī laikā kalpoja vietējā latviešu draudzē. Mūsu draudzība turpinājās pēc tam, kad viņš vēlāk atgriezās Latvijā.
Pirms sešiem gadiem (2018. g.) kopā ar sievu Anitu abi kopā gājām vienā garākā svētceļojumā. Tas sākās Izraēlā un beidzās Īrijā. Pa vidu arī bijām Latvijā un piedalījāmies vienreizējos Dziesmu Svētkos. Māc. Krists Kalniņš mani tad aicināja piedalīties Vecās Ģertrūdes draudzes dienās un tur pasniegt pārskatu par Drošsirdīgo Vīriešu kursu, kam pats biju gājis cauri un ko bija uzrakstījis Austrālijas luterāņu mācītājs.
Pirms pāris gadiem (2022. g.) māc. Krists Kalniņš atkal aicināja mani kalpot Vecās Ģertrūdes baznīcā un, starp citu, pārtulkot un novadīt Drošsirdīgo Vīriešu kursu. Atsauksmes un sadarbība bija ļoti svētīga! Bija plāns un cerība tanī laikā arī piedalīties viņa draudzes Jāņu Svētceļojumā, ko viņi jau vairākus gadus bija rīkojuši, bet diemžēl tieši pirms šiem Jāņiem pats saslimu ar COVID, un bija jāatsakās piedalīties šinī pasākumā.
Šogad atkal pienāca aicinājums no Krista kalpot Ģertrūdē, un bija iespēja piedalīties draudzes rīkotā Jāņu svētceļojumā. Īsi pirms izbraukšanas no Austrālijas biju uz kino skatīties jaunu Austrālijā ražotu filmu The Way – My Way. Filma ir par vienu vecāku vīrieti, kas izpildīja slaveno Eiropas svētceļojumu Camino de Santiāgo. Jutu, ka Dievs līdzīgi gatavo mani.
* * *
Šādiem svētceļojumiem ir gara vēsture. Ticīgie ļaudis gadiem ilgi tajos ir piedalījušies. Tā ir Vecās un Jaunās Derības vēsture. Par Abrahāmu rakstīts: „Tas Kungs sacīja uz Ābrāmu: „Izej no savas zemes, no savas cilts un no sava tēva nama uz zemi, kuru Es tev rādīšu. Un Es tevi darīšu par lielu tautu, Es tevi svētīšu un darīšu lielu tavu vārdu, un tu būsi par svētību. Es svētīšu tos, kas tevi svētī, un nolādēšu tos, kas tevi nolād, un tevī būs svētītas visas zemes ciltis.“ (1. Mozus 12:1-3). Dieva svētība ir vienmēr saistīta ar ceļošanu. 84. psalms tiek aprakstīts kā Svētceļnieka dziesma. Tur rakstīts: „Svētīgi tie, kuru spēks ir tevī, kuru sirdis ir svētceļojumā.“ Tas nozīmē, ka svētīgi tie cilvēki, kas neapmierinājās tikai ar dzīvi, kur un kāda viņa ir, bet meklē ko vairāk.
Jēzus mācīja: „Svētīgi izsalkušie un izslāpušie pēc taisnības, jo tie tiks paēdināti.“ (Mt. ev. 5:6). Jo cilvēki mēdz būt kūtri vai kautrīgi, vai pasīvi ticības lietās, Jēzus mudināja: „Lūdziet, tad jums taps dots; meklējiet, tad jūs atradīsit; klaudziniet, tad jums taps atvērts. Jo ikviens, kas lūdz, dabū, un, kas meklē, atrod, un tam, kas klaudzina, taps atvērts.“
Kristīgā dzīve ir nemitīga meklēšana pēc vairāk no Dieva valstības virs zemes. Tādēļ lūdzam: Lai nāk Tava valstība un dziedam „Tuvāk pie Dieva kļūt Sirds ilgojas! Kad spēks un spirgtums zūd, Birst asaras, Tad viena cerība Vēl mani mierina: Tuvāk pie Tevis, Dievs, Tuvāk aizvien!“
Vecās Ģertrūdes mājas lapā Jāņu Svētceļojums tiek aprakstīts kā „Iespēja brīvdienas piedzīvot ceļā, baudot mūsu Kunga klātbūtni, Latvijas dabas skaistumu, un sadraudzību ar brāļiem un māsām Kristū.“ Tas ir uz mata un vēl vairāk, ko es piedzīvoju šogad, šinī vasarā Latvijā!
* * *
Pirmā svētceļojuma vakarā, 21. jūnijā, pulcējāmies Svētā Sīmaņa ev. lut. draudzes skolas īpašumā Valmierā. Visa šī apkārtne un šis svētceļojums man bija īpaši zīmīgs, jo mans tēvs uzauga Matīšos, netālu no Valmieras. Valmiera un Vidzeme arī bija latviešu pirmās garīgās atmodas centrs. Blakus tam – abas manas māsīcas dzīvo Valmierā.
Pirmajā vakarā bija iepazīšanās. Ātra un dziļa saruna izveidojās ar vienu jaunu pāri, ko nesen biju saticis Vecā Ģertrūdes dievkalpojumā Rīgā. Ap ugunskura visi kopā dalījās mazlietiņ par sevi. Lielākoties šie cilvēki meklēja kaut kādu pozitīvu alternatīvu Jāņu svinībām nekā bija pierasts.
Dzīvā ūdens Avots
(Anete Kozlovska)
Tu – dzīvā ūdens Avots,
Tu – dzīvā ūdens Klints,
Tu ledu pārvērt palos,
Jo Tevī atdzimst viss.
Neslāps vairs nekad,
Tam, kuram avots Tevī,
Neslāps vairs nekad,
Kuram avots Tevī,
Neslāps vairs nekad,
Tam, kurš Tevī veldzējies,
Tevī veldzējies.
Tavas žēlastības straumēs
Lai nomazgāts top viss,
No Tavas piedošanas akas,
Lai smeļ ikviens, kurš izslāpis.
Pirmajā rītā, 22. jūnijā, dievkalpojuma dziesma Dzīvā ūdens Avots man izteica galveno tēmu šim svētceļojumam un manam laikam Latvijā.
Latvieši, ar ko man bija tuvākās attiecības un saskari, nemitīgi lūdza kaut ko līdzīgi: „Nāc, Svētais Gars!“ Jēzus apsolīja, ka ikviens, kas tā lūdz, to arī saņems (Lūkas 11:13). Tas ir, ko mēs kopīgi piedzīvojām. Līgo! Līgo!
Pēc dievkalpojuma devāmies ar kājām caur Valmieru uz Burtniekiem. Pirmais pieturas punkts bija parks Valmierā ar plāksnīti kurā rakstīts: „Ģenerāliene Magdalēna Elizabete fon Hallarte. Valmiermuižas kādreizējā saimniece un īpašniece ģenerāliene Magdalēna Elizabete fon Hallarte (1683 – 1753) ir dzimusi vidzemniece. Viņa ir pirmā sieviete, kura būtiski ietekmējusi ne vien latviešu, bet arī Eiropas vēstures likteņus. Viņas atbalsts bija izšķirošs pirmās latviešu garīgas atmodas (1739) nodrošināšanā, kuras rezultātā latviešu sabiedrība mainījās un tika likti pamati vēlākās nācijas un valsts izveidei.“
Pēc Valmieras mēs vairāk staigājām pa lauku ielām. Krusts tika nests priekšā. Pa ceļam bija daudzas iespējas iepazīties tuvāk ar vairākiem cilvēkiem, dzirdēt viņu dzīves stāstus, dalīties ar priekiem un bēdām, būt divatā kopā ar Dievu, baudīt Latvijas dabu un slavēt Dievu. Līgo! Līgo!
Kad tuvojamies Burtnieku baznīcai, kājas sāka just, ka būšu ļoti priecīgs sasniegt galamērķi. Biju pateicīgs, ka pirms šīs dienas biju jau vairākas nedēļas Ķekavā norūdījis savas kājas, staigājot tālākus gabalus. Kad ieraudzīju Burtnieku baznīcas zīmi, biju gaužām priecīgs.
Pēdējā īsā gabaliņā pirms baznīcas grupiņa bērnu un pieaugušo stāvēja ielas malā, dziedāja un mudināja gājējus ar dziesmu: „No māla veidots es, Tavu roku izmīcīts, Tavas žēlastības aplaistīts, nāku es, nāku es pie Tevis, Jēzu! Esi mans prieks, kad man tā vairs nav, Esi mans spēks kad es esmu vājš! Esi mans draugs kad es esmu viens. Esi mans Dievs!“ Līgo! Līgo! Teicu viņiem: „Jūs esat kā vēss ūdens uz izkaltušas zemes.“
Kad beidzot tikām pie Burtnieku baznīcas, kāds paziņoja, ka esam nostaigājuši 28 km! Varēja redzēt, ka saulriets tajā naktī bija burvīgs, bet man nebija pietiekami spēka, lai uzkāptu baznīcas tornī, lai redzētu sauli norietam pār Burtnieka ezeru. Draudzes priekšnieks man jautāja, ko es zinu par Jāni Kristītāju. Kaut ko īsi pateicu, jo manīju, ka viņš vēlētos, lai es sprediķoju nākamā rītā. Neko neapsolīju. Tanī brīdī nezināju, vai vispār būšu spējīgs pastaigāt nākamā dienā, lai tiktu baznīcā. Paēdu vakariņas. Lūdzu vienai paziņai, fizioterapeitam, svētceļniekam, lai mazlietiņ pamasē man kājas, no cita pāra saņēmu zirgu smēri un elektrolītu pūderi muskuļiem, ieņēmu paracetamol, un gāju agri gulēt.
No rīta agri (23. jūnijā) par pārsteigumu man, pamodos un jutos labi! Ātri uzmetu dažas domas par Jāni Kristītāju un pateicu priekšniekam, ka būtu gatavs sprediķot, ja viņš vēl to vēlas. Viņš izlikās ļoti atvieglināts, jo nebija labi gulējis, domājot par to, ko sprediķot šinī Jāņa Kristītāja dienā. Dievkalpojums bija ļoti mudinošs, un baznīca bija pilna ar vietējiem un svētceļniekiem.
Manas māsīcas no Valmieras arī bija ieradušās un man uzdāvināja ļoti garšīgas zemenes un bērzu sulu. Dievkalpojums beidzās ar bērnu uzvesto dziesmu ar kustībām, ko bija dziedājuši iepriekšējā dienā, un kurai visa draudze tagad piedalījās līdzi. „Esi mans prieks…“ Līgo! Līgo!
Biju ļoti pateicīgs, kad paziņoja, ka šodien nedosimies uz ieplānoto vietu – Mazsalacu, jo atbrīvojusies vieta, un priekšnieks piedāvāja mums tur palikt vēl vienu vakaru. Kaut jutos labi, biju priecīgs tālu vairs nestaigāt. Tanī vietā bija plāns aizceļot no baznīcas uz Burtnieku ezera pludmali.
Svētīgi šīs dienas gājiens beidzās atpakaļ Burtnieku draudzes īpašumā, kur vakarā (Jāņu vakarā) notika Taize slavēšanas svētbrīdis, un vēlāk tika uzkurināts ugunskurs, ap ko mierīgi sēdējām un svinējām Jāņus.
Nākamais un pēdējais gājienu rīts – 24. jūnijs, Jāņa Kristītāja dzimšanas diena, sākās ar dievkalpojumu. Pēc dievkalpojuma visi svētceļnieki ārpus baznīcas lielā aplī katrs dalījās ar liecību par šo pavadīto laiku kopā. Bieži cilvēkiem bira asaras, daloties ar to, ko šis laiks viņiem bija nozīmējis.
Beigās mājupceļš. Bijusi vienreizēja pieredze. Daudzas jaunas draudzības veidojušās un padziļinājušās. Labākais ir apziņa, ka mūsu svētceļojums turpināsies, ka cilvēkus, ko tur esmu iepazinis, es satikšu atkal. Tas ir Dieva apsolījums katram svētceļniekam. Uz redzēšanos!
* * *
Nesen, 10. augustā, šinī vasarā iepazīta latviešu meitene man rakstīja: „Es šodien pievienojos Džozefam Bastinam svētceļojumā, ko viņš un viņa Latvijas baznīca veic. Viņi dodas uz Aglonu, kur 15. augustā dažādas katoļu draudzes un svētceļnieki pulcējas Sv. Marijas debesīs uzņemšanas svētkos.“
Džozefs Bastins ir Katoļu priesteris no Beļģijas, ar ko šovasar kalpoju kopā Vecās Ģertrūdes Draudzes dienās Bruknas muižā. Man atmiņā arī nāca reize Latvijā, kad kopā ar sievu Anitu braucām no Levi Graudiņa kristīgās misijas īpašuma Latgalē uz Aglonu, un braucām garām rindai svētceļnieku, staigājot gar ielu. Nezināju, ka vēlāk pats darīšu kaut ko līdzīgu.
Vakar, 15. augustā, manas māsīcas meitas vīrs no Latvijas rakstīja: „Kopš sevi atceros, vecāki mani ir veduši uz Aglonu augustā uz svētkiem, ko apmeklē visi ticīgie – gan katoļi, gan ne tikai... Jaunībā šo ceļu ik gadu veicu kājām, pievienojoties svētceļnieku grupām no dažādām pilsētām, pēdējā kājām iešana, pirms tieši 20 gadiem, beidzās ar mūsu kompānijas, kas bijām iepazinušies iepriekšējos svētceļojumos, atdalīšanos no grupas un pašu organizētu non-stop 60 km gājienu. Vēlāk braucu ar mašīnu, dažus gadus ar motociklu. Jau 5 gadus Aglonā es nokļūstu ar velosipēdu, tā ir lieliska iespēja reizi gadā pabūt ilgstošā vienatnē ar sevi, caur grūtībām izzināt sevi, savas domas, savu dzīves ceļa turpinājumu nākošajam gadam, līdz nākošajai Aglonai…“
* * *
Nav jāgaida uz nākošo Aglonu, ārzemju ceļojumu vai Jāņiem, lai piedzīvotu, ko Dievs grib mums dot. Katru dienu šī iespēja ir dota. Tas ir, ko es piedzīvoju gan Latvijā, gan pirms un pēc šo ceļojuma. Šis laiks, kas mums ir dots, ir gatavošanās kaut kam vairāk. Lai Dievs palīdz mums tam ne tikai ticēt un cerēt, bet spert soļus tam pretī! Un pa ceļam: Līgo! Līgo!
Mācītājs Aldis
Laikrakstam „Latvietis“
SLUDINĀJUMI
SLUDINĀJUMI
BookDepository.com
