UZBŪVĒ CILVĒKU

Palielināt / Enlarge

Kurš ir īstais? FOTO R.S.&DeepAI.

Palielināt / Enlarge

Cenza sargātājs. FOTO R.S.&DeepAI.

Starptautisko „Pastāsti Joku dienu“ (Tell a Joke Day) atzīmē 16. augustā, un neviens nezina cik sen. Joki ir bijuši vienmēr. Šogad mans veltījums Starptautiskajai Pastāsti Joku dienai, ko piedāvāju jums, cienījamo lasītāj, ir izvilkumi no amerikāņu rakstnieka Viljama Tenna zinātniski fantastiskā komiskā stāsta Rotaļa bērniem. Savai stāstījuma versijai, ar mainītiem vārdiem, notikumu vietām, saīsinājumiem, esmu devis virsrakstu no stāstā mīklainās rokasgrāmatas ar nosaukumu „Uzbūvē cilvēku.“ Iekārtoju to divās daļās: Pirmā – „Komplekts: Uzbūvē cilvēku“ un otrā – „Kurš ir īstais?“

Noslēgums. Sākums LL811.

2. daļa. KURŠ IR ĪSTAIS?

Kad Olivers beidza darbu, vairums flakonu un kārbu bija tukši. Kastē rēgojās mitras formas, līdzīgas ģipša atlējumiem. Rokasgrāmata mētājās uz grīdas.

Olivers Kurmis stāvēja pie gultas, raudzīdamies uz Oliveru Kurmi, kas gulēja gultā.

Atlika vēl tikai iedvest dubultniekā dzīvību. Olivers baidījās vilcināties pārāk ilgi: varēja rasties kādas novirzes. Nokratījis riebīgo nerealitātes sajūtu, Olivers pārliecinājās, ka lielais dezasamblators atrodas pa rokai, un ieslēdza Dži-fi vitalizatoru.

Cilvēks gultā nokrekstējās. Sakustējās. Piecēlās sēdus.

– Oh! –viņš iesaucās. – Nav slikti, ja man atļauts izteikties!

Pēc tam viņš izlēca no gultas, pagrāba dezasamblatoru, izrāva no aparāta vidus prāvus vadu gabalus, nosvieda to uz grīdas un samīdīja.

– Es nevēlos, ka man pār galvu karātos Damokla zobens, – viņš paziņoja Oliveram Kurmim, kas stāvēja ar atplestu muti. – Padomājiet arī par to, ka es varētu aparātu izlietot pret jums.

Olivers kaut kā aizkūlās līdz gultai un apsēdās uz tās. Satraukums, kas uz brīdi bija viņu pārņēmis, norima, un viņš juta vienīgi trulu pārsteigumu. Vēl joprojām viņš atradās tā iespaida varā, kādu uz viņu bija atstājusi bērna un manekena nevarība. Oliveram pat prātā nebija ienācis, ka viņa kopija uzņems dzīvi ar tādu entuziasmu. Protams, vajadzēja to paredzēt: šoreiz viņš bija uzbūvējis pieaugušu cilvēku tā fizisko un garīgo spēku pašā plaukumā.

– Ļoti slikti, – Olivers aizsmakušā balsī bilda. – Jūs esat nenosvērts. Jūs nevarat tikt uzņemts normālā sabiedrībā.

– Es esot nenosvērts? – dubultnieks jautāja. – Un kas to saka! Cilvēks, kurš visu dzīvi pavadījis neauglīgos sapņos, tiecies apprecēties ar kliedzoši apģērbtu un godkārīgu bioloģisko impulsu kolekciju.

– Lieciet mieru Tinas vārdam! – Olivers sacīja. Viņš jutās ārkārtīgi neērti, izteikdams šo teatrālo frāzi.

Dubultnieks paskatījās uz viņu un iesmējās.

– Labi, lai būtu. Bet ne viņas miesai! Ziniet ko, Oliver vai Kurmi, vai kā nu jūs gribat, lai es jūs sauktu. Dzīvojiet jūs par sevi, un es dzīvošu par sevi. Taču, kas attiecas uz Tinu – tā kā vairs nav palicis ingredientu, lai izgatavotu kopiju, un tā jau vispār bija satrunējusi ideja eskeipisma garā, tad manī ir pietiekami daudz jūsu simpātiju un antipātiju, lai kaislīgi viņu iekārotu. Un es varēšu viņu dabūt, bet jūs nevarēsiet. Jums tam nepietiek drosmes.

Olivers pietrūkās kājās un sažņaudza dūres. Bet tūlīt pat aptvēra, ka pretinieks ir pilnīgi līdzvērtīgs viņam fiziskajā ziņā, un pievērsa uzmanību tā pašpārliecinātajam smaidam. Fiziskam cīniņam nebija nekādas jēgas, labākajā gadījumā tas varēja beigties neizšķirti. Viņš atkal ķērās pie argumentiem.

– Rokasgrāmatā teikts, – Olivers iesāka, – ka jūs esat pakļauts neirozēm...

– Rokasgrāmatā! Tā uzrakstīta bērniem ar zinātnisku redzesloku, kādi dzīvos pēc simttrīsdesmit gadiem. Viņu iedzimtās īpašības tiks rūpīgi kontrolētas. Es personiski domāju, ka ...

Pie durvīm divreiz pieklaudzināja.

– Kurmja kungs...

– Jā! – viņi abi reizē atsaucās.

Aiz durvīm dzīvokļa saimniecei no pārsteiguma aizrāvās elpa, un viņa nedrošā balsī sacīja:

– Ši-i-s kungs ir lejā. Viņš gribētu jūs satikt. Vai teikt, ka esat mājās?

– Nē, pagaidām ne, – dubultnieks atbildēja.

– Sakiet viņam, ka es pirms stundas aizgāju, – tai pašā mirklī teica Olivers.

Aiz durvīm atskanēja gara nopūta un ātri attālinošos soļu troksnis.

– Tad ir nu gan saprātīga metode dotajā situācijā! – dubultnieks sašuta. – Vai jūs nevarējāt pievaldīt mēli? Nabaga sieviete tagad droši vien kritīs ģībonī.

– Jūs aizmirstat, ka šī ir mana istaba, bet jūs esat tikai neveiksmīga eksperimenta rezultāts, – Olivers nikni atbildēja. – Man ir tādas pašas tiesības kā jums, pat lielākas... Ei, ko jūs tur darāt?

Dubultnieks bija atvēris skapja durvis un vilka kājās bikses.

– Apģērbjos. Jūs varat staigāt pliks, ja jums tā tīk, bet es gribu izskatīties respektabli.

– Es izģērbos, lai iegūtu nepieciešamos datus par sevi... vai par jums. Tās ir manas drēbes, šī ir mana istaba...

– Paklausieties, nemaz neuztraucieties! Nelieciet man uz katra soļa atgādināt labi zināmo stāvokli, ka viss jūsējais – tas ir manējais, un tā tālāk.

Koridorā atskanēja smagi soļi. Kāds apstājās pie Olivera istabas durvīm. Piepeši abiem Oliveriem likās, ka visapkārt sākuši skaļi džinkstēt zvārguļi, un, šausmu pārņemti, viņi juta, kā viņiem uzversmo nepanesama karstuma vilnis. Pēc tam griezīgās skaņas aizvirpuļoja tālumā. Sienas vairs netrīcēja. Kļuva klusu, istabā izplatījās degoša koka smarža.

Viņi pagriezās tieši īstajā brīdī, lai ieraudzītu ļoti vecu, neticami liela auguma cilvēku garā, melnā mētelī, kas ienāca pa kūpošo caurumu durvīs. Kaut gan vecis bija krietni garāks par šīm durvīm, viņš nemaz nesaliecās, bet tā savādi ierāva galvu plecos un pēc tam atkal to izbīdīja. Olivers un dubultnieks instinktīvi paspēra soli viens otram tuvāk.

Ienākušajam bija dziļi iekritušas, spožas, melnas acis bez baltumiem. Oliveram tās atgādināja biokalibrometra notaustīšanas iekārtu. Tās neskatījās, bet novērtēja un izdarīja secinājumus.

– Ne velti es baidījos, ka ieradīšos pārāk vēlu, – garais vecis beidzot dārdoši ierunājās pārdabiskā, nomācošā balsī. – Jūs jau esat izgatavojis savu kopiju, Kurmja kungs, un tas rada nepieciešamību pēc dažām ne visai patīkamām darbībām. Un dubultnieks ir iznīcinājis dezasamblatoru. Ļoti nelāgi. Man būs jāstrādā ar rokām. Nepatīkams darbs.

Vecais pienāca tik tuvu klāt abiem Oliveriem, ka to gandrīz skāra viņu izbiedētā elpa.

– Šis notikums jau ir novedis pie aizkavēšanās četrās svarīgās pētījumu programmās, taču mums visu laiku vajadzēja rēķināties ar civilizētā sabiedrībā pieņemtajām normām un, pirms atņemam komplektu, precīzi noskaidrot adresāta personību. Zalkša kundzes ģībonis, protams, lika rīkoties nekavējoties.

Dubultnieks nokrekšķinājās.

– Tātad jūs?...

– Nē, es neesmu cilvēks šī vārda īstajā nozīmē. Esmu necils ierēdnis, izgatavots ar augstākās klases precizitāti. Es esmu Cenza sargātājs visam divdesmit devītajam rajonam. Jūsu komplekts bija domāts bērniem no Siguldas, kuri ieradušies ekskursijā šajā rajonā. Viens no siguldiešiem, pēc dokumentiem Kurmis, pasūtīja šo komplektu ar hronodromu starpniecību, bet tie šādas neparastas slodzes dēļ tā sabojājās, ka tos nebija iespējams karnuplicēt. Tādēļ jūs saņēmāt sūtījumu viņa vietā. Diemžēl bojājumi bija tik nopietni, ka mums nācās jūs sameklēt ar netiešām metodēm.

Cenza sargātājs uz brīdi apklusa, un Olivera dubultnieks nervozi saraustīja bikses. Pats Olivers kaislīgi vēlējās, lai viņam būtu kaut vai vīģes lapa kailuma aizsegšanai. Viņš jutās kā labi zināmā persona Paradīzes dārzā, kura centās paskaidrot, kāpēc apēsts ābols, un drūmi nodomāja, ka drēbes padara par cilvēku daudz lielākā mērā nekā komplekts „Uzbūvē cilvēku“.

– Mums, protams, komplekts ir jums jāatņem, – turpināja dārdināt pērkonīgā balss, – un jālikvidē sekas, kas radušās, to lietojot šeit. Kad viss būs savests kārtībā, jums tiks atļauts turpināt dzīvi, it kā nekas nebūtu noticis. Starp citu, galvenā problēma ir tā, kā uzzināt, kurš no jums ir īstais Olivers Kurmis.

– Es, – abi sacīja drebošās balsīs un paskatījās viens uz otru.

– Grūts stāvoklis, – vecis nodārdināja. Viņa elpa bija kā ledains vējš. – Kāpēc man mūžīgi neveicas? Kāpēc man nekad nemēdz būt vienkārši gadījumi kā karnuplicētājam?

– Paklausieties, – dubultnieks bilda, – oriģinālam jābūt...

– Pilnīgi līdzsvarotam un labākā emocionālā formā nekā kopijai, – Olivers viņu pārtrauca. – Man liekas...

– ... ka jūs viegli varēsiet saskatīt starpību, – dubultnieks pabeidza, elpu neatvilkdams, – noskaidrojot, kurš no mums abiem ir cienījamāks sabiedrības loceklis.

(„Šis tips grib pūst miglu acīs!“ Olivers ar mierīgu pašpārliecību nodomāja. „Kā viņš nesaprot, ka te ir darīšana ar būtni, kas patiešām var saskatīt intelektuālās atšķirības? Tas vis nav kaut kāds mūsdienu psihiatrs, šī būtne ir spējīga redzēt cauri ārējam apvalkam līdz visslēptākajiem dziļumiem.“)

– Nu, protams, varēšu. Vienu mirklīti! – Vecis sāka uzmanīgi viņus pētīt. Melnās acis bezkaislīgi slīdēja pa viņu augumiem augšup un lejup. Divi Oliveri Kurmji stāvēja klusu un drebēdami gaidīja.

– Skaidrs, – vecis beidzot sacīja. – Pilnīgi skaidrs.

Viņš paspēra soli uz priekšu un izstiepa garo, tievo roku. Pēc tam ķērās pie Olivera Kurmja sadalīšanas.

– Bet paklau-u-u... –Olivers Kurmis nelabā balsī iekliedzās, kliedziens pārvērtās izmisuma bļāvienā un noslāpa neskaidrā murmināšanā.

– Lai nezaudētu psihisko līdzsvaru, jums labāk būtu neskatīties, – Cenza sargātājs bilda.

Dubultnieks lēni nopūtās, aizgriezās un sāka pogāt ciet kreklu. Viņam aiz muguras, te pastiprinādamās, te pieklusdama, turpinājās murmināšana.

– Redzat, – dārdošā, nomācošā balss sacīja, – nav jau tā, ka mēs baidītos atstāt jums dāvanu. Tā ir principa lieta. Jūsu civilizācija nav tam vēl sagatavota. Jums tas jāsaprot.

– Nu, protams, – atbildēja viltus Kurmis, apsiedams sarkanizilo krustmātes Agitas kaklasaiti.

Mācītājs Raimonds Sokolovskis
Laikrakstam „Latvietis“

P.S. Stāsta varoņu vārdi ir latviskoti izdomāti personāži un nezīmējas uz nevienu reālu personu.