Pertas Daugavas vanagi vēl tomēr: „Zem ozola“

Daugavas Vanagi

Palielināt / Enlarge

Pasēdējām un padzīvojām latviskā vidē. FOTO Anita Rudaka.

Palielināt / Enlarge

Pasēdējām un padzīvojām latviskā vidē. FOTO Anita Rudaka.

Beidzamā laikā Pertas Daugavas vanagu (DV) saieti grūti pildās. Vecums pie mums pārņem kādreiz možos staltos vīrus, tie esam palikuši sirmiem, retiem matiem, kādreiz jau arī vajag spieķīša palīdzība. Ir arī gan dažnedažādas kaites, gan šur, gan tur un tomēr, vēl mūsu Pertas nodaļa visus savus uzdevumus un vajadzības veic. Tikai žēl, ka darītāju pulks ir stipru sarūcis – ko kādreiz veica deviņi vīri, to pašu darbu tagad veic četri un vienam otram tas vezums nu palicis visai smags.

Šis taču ir Pertas DV biedru saiets. Vecos, labos laikos, kad vēl bijām jauni un moži visiem bija laika trūkums, jo pensionāru vēl mūsu vidū nebija: visi kaut kur strādāja, pelnīja dienišķo maizi un daudzi nedēļas nogalēs vēl bija aizņemti, ceļot savu māju vai kopjot jauno dārzu. Vai pat arī mēs taču būvējām mūsu Pertas latviešu Pili: Latviešu Centru. Tā nu vismaz reizi gadā sanācām tieši tikai uz tikšanos, pabūt kopā ar draugiem un vispār latviešu kopienā . Toreiz sanācām mežā, svaigā gaisā, prom no pilsētas trokšņiem. Vēlāk tādi braucieni palika pagrūti un vairs tik tālu mežā nebraucām, bet izlietojām pašu pilsētas parkus.

Un kad sākām jau just vecumu un nogurumu uz pleciem, braucām uz piepilsētas restorāniem kur pat varējām dabūt eiropiskus ēdienus: kartufeļu pankūkas, skābos kāpostus u.c. Nu un tagad, jau sēžam savās mājās, zem sava ozola, kurš nu tā saaudzis ka, pat sēžot savā klubiņā, tomēr vēl esam zem viņa zariem. Šeit nē lietus, nē pārāk karsta saule mūs nevar ietekmēt: ieregulējam paši savu klimatu ar tehnoloģijas palīdzību, un varam rīkoties kad un cik ilgi mēs vēlamies, un šeit varam sēdēt un savu draugu pulciņā mieloties un pavadīt jauku nedēļas nogales dienas laiku.

Tā nu mēs, kaut gan jau stipri sarukusi kopiņa, arī šogad, sanācām kopā svētdien, 20. oktobrī, mūsu nodaļas biedru saietā, kaut ar visiem biedriem, vanadzēm, draugiem un otrām pusēm, tomēr savus ducīti ciemiņus tomēr sagaidījām. Škīvis ar Ilmāra slavenajām ceptām desām, rupmaizīti un dažnēdažādiem mūsu vanadžu un dāmu gatavotajiem salātiem un mielasts kas mielasts bija. Sekoja vēl kūkas un smalkmaizītes, tēja vai kafija un kāda glāzīte vīna ko piedzert klāt.

Kad jau bijām ēduši un dzēruši un jauki parunājušies laiks arī bija pienācis posties uz māju pusi. Paldies visiem, kuri bija strādājuši un darījuši, lai tas būtu noticis, un jo sevišķs paldies mūsu Pertas rūķīšu pārim Rudakiem – Ilmāram un Anitai, jo šodien, ja Pertas latviešos kaut kas notiek, tur abu Rudaku pirksts ir bijis klāt! Paldies Jums un visiem, kuri palīdzēja, lai varējām sanākt un kopā pakavēties ar draugiem un visiem, kuri atnācāt un kuplinājāt mūsu pulciņu! Nākamgad iesim atkal Zem Ozola pasēdēt un pakavēties latviskā vidē.

Jānis Purvinskis
Laikrakstam „Latvietis“