Redakcijā

Palielināt / Enlarge

Seminārs, kurā atzīmē Otto fon Hābsburga centienus Baltijas valstu neatkarības atzīšanai. Referē Oto fon Hābsburga nodibinājuma Budapeštā pārstāvis Bence Kocsevs. FOTO Didzis Grodzs.

Palielināt / Enlarge

No kreisās: Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs, Komunisma pētniecības institūta Budapeštā direktors Rajmunds Fekete, Oto fon Hābsburga radinieks – Ungārijas vēstnieks Svētajam krēslam Eduards Hābsburgs-Lotringens, Ungārijas vēstnieks Latvijā Ģerģs Urkuti, bijušais Latvijas Okupācijas muzeja direktors Gunārs Nāgels, bijušais Latvijas Valsts prezidents Egils Levits, Oto fon Hābsburga nodibinājuma Budapeštā pārstāvis Bence Kocsevs. FOTO Didzis Grodzs.

Palielināt / Enlarge

No kreisās: Gunārs Nāgels, Ungārijas vēstnieks Latvijā Ģerģs Urkuti. FOTO Didzis Grodzs.

Palielināt / Enlarge

Izstāde par Oto fon Hābsburgu. FOTO Didzis Grodzs.

Palielināt / Enlarge

Sveicināti, lasītāji!

Latvijā nepelnīti maz ir ievērota Oto fon Hābsburga devums Baltijas valsts centieniem atgūt neatkarību. Pēdējā Austroungārijas imperatora, Kārļa, dēls, viņa popularitāte nepazuda, un pagājušā gadsimta 30. gados bija centieni viņu atgriezt Austrijas tronī, ar cerību, ka tas palīdzētu paturēt Austrijas neatkarību. Tas tomēr neizdevās – Oto neatgriezās Vīnē, un Ādolfs Hitlers pievienoja Austriju Vācijai.

Pēc Otrā pasaules kara Oto fon Hābsburgs cīnījās par Eiropas vienotību. Viņš iesaistījās Paneiropas kustībā jau 1930.os gados, tika ievēlēts par Starptautiskās Paneiropas Savienības viceprezidentu 1957. gadā, bet par tās prezidentu no 1973. līdz 2004. gadam. Oto fon Hābsburgs bija Eiropas Parlamenta deputāts no 1979. līdz 1999. gadam, pārstāvot Bavārijas Kristīgi sociālistisko savienību. Šajā amatā viņš bija ļoti aktīvs, aizstāvot tautas, kuras atrodas aiz Dzelzs aizkara.

Lai atgādinātu par viņa devumu, Ungārijas vēstniecība Latvijā ceturtdien, 14. novembrī, rīkoja semināra: „Iestājoties par Baltijas neatkarību 80. gadu sākumā Eiropas Parlamentā. Seminārs, kurā atzīmē Otto fon Hābsburga centienus Baltijas valstu neatkarības atzīšanai.“

Seminārā ar priekšlasījumiem uzstājās bijušais Latvijas Valsts prezidents Egils Levits, Oto fon Hābsburga nodibinājuma Budapeštā pārstāvis Bence Kocsevs, Oto fon Hābsburga radinieks – Ungārijas vēstnieks Svētajam krēslam Eduards Hābsburgs-Lotringens, bijušais Latvijas Okupācijas muzeja direktors Gunārs Nāgels un Komunisma pētniecības institūta Budapeštā direktors Rajmunds Fekete.

Gunārs Nāgels iepazīstināja ar vairākiem fragmentiem no latviešu preses, raksturojot latviešu attieksmi pret Oto fon Hābsburgu.

Divus gadus vēlāk dienas laikraksts „Rīts“, Nr.239 (30.08.1936) zem virsraksta „Negaisa mākoņi Viduseiropā – Vai Hābsburgu restaurācija glābs Austrijas neatkarību“ raksta:

„Jāpiebilst, ka Austrijā pastāv arī ļoti spēcīga restaurācijas kustība. Kopš 11. jūlija līguma noslēgšanas aizvien vairāk rodas to, kuri atkal gribētu redzēt uz troņa Hābsburgu dinastiju. Austrijā (protams, nerunājot par lielvāciem un nacionālsociālistiem), aizvien vairāk un vairāk iesakņojas doma, ka Hābsburgu dinastijas restaurācija ir vienīgā, kas spētu glābt Austrijas neatkarību un atvairīt nacionālsociālistus, kuri tiecas valsts varu sagrābt savās rokās. Pie šādas pārliecības turas ne tikai kristīgie sociālisti, bet arī liberāļi, demokrāti un pat Austrijā palikušie sociālistu vadoņi. Lielais vairums zemniecības noskaņots leģitimistiski aiz tradīcijas un reliģiskiem motīviem. Savu uzticību Hābsburgiem Austrijas zemnieki pierādījuši ar to, ka vairāk, kā tūkstots zemnieku pašvaldību ievēlējušas erchercogu Oto par savu goda pilsoni.“

Pēckara okupētās Latvijas prese ir naidīgi noskaņota Oto fon Hābsburga pūlēm par labu Austrumeiropas tautām. Ojāra Potreki raksts laikrakstā „Cīņa“, Nr.129 (06.06.1979) zem virsraksta „Krustcelēs, pie Eiropas parlamenta“ satur šādu tekstu:

„Šajos apstākļos durvis uz parlamentu paveras visdažādākā ranga labējiem darboņiem, bet tiek ierobežotas vai praktiski slēgtas deputātu kandidātiem no komunistiskajām un citām demokrātiskajām partijām. Starp citu, VFR bijušais kanclers V. Brants, raksturojot eiroparlamenta deputāta kandidātu Otto fon Hābsburgu, pēdējā Austrijas imperatora dēlu, sacījis: «Šādu personību nedrīkst pielaist pie vācu politikas un vēl jo vairāk līdz Strasburgai.» Imperatora pēctecis sludina «viena cilvēka diktatūras priekšrocības ārkārtējos politiskos apstākļos».“

Iemeslu šādam uzbrukumam var lasīt divas dienas vēlāk iznākušajā laikrakstā „Austrālijas Latvietis“, Nr.1481 (08.06.1979). Atreferējot 12. maijā notikušo Paneiropas unijas kongresu, tiek minēts Oto fon Hābsburgs:

„Nobeiguma runu teica Paneiropas unijas presidents – vācu kristīgi sociālas ūnijas kandidāts Eiropas parlamentam Otto fon Hābsburgs, izceļot Eiropas parlamenta izšķirīgo nozīmi, ar ko bus izteikta visu eiropiešu solidaritāte. Hābsburgs arī atgādināja, ka apvienotajai Eiropai jāuzņem visas Eiropas tautas un ka Eiropas teritorija nebeidzas 1945. gada novilktajās robežas. Visos starptautiskajos forumos jārunā ne tikai par dekolonizāciju Āzijā un Āfrika, bet arī par Austrumeiropas tautu atbrīvošanu. Visu kristiešu augstākais pienākums, teica Hābsburgs, ir pasargāt Eiropu no marksistiska sociālisma un pārvērst to par sociālas taisnības un demokrātiskas brīvības kontinentu.“

Laikraksts „Londonas Avīze“, Nr.1889 (23.09.1983) zem virsraksta „Debates par Baltijas valstīm Eiropas parlamentā Strasburgā“ raksta:

„Eiropas parlamenta vācu frakcijas deputāts Oto fon Hābsburgs šā gada martā jautāja Eiropas kopības ārlietu ministriem, ko viņi dara, lai īstenotu šā gada 13. janvāri pieņemto rezolūciju. Oto fon Hābsburga jautājums skanēja šādi: „Ko ārlietu ministri darījuši sakarā ar parlamenta sesijas viņiem doto aicinājumu ierosināt Baltijas valstu jautājumu Apvienoto nāciju Dekolonizācijas apakškomitejā, un ja nekas vēl nebūtu darīts, tad kad viņi domā pie vērsties šai problēmai saskaņā ar parlamenta prasību?““

...

„Oto fon Hābsburgs, kas jautājumu bija uzstādījis angļu valodā, savā piebildē ārlietu ministra Genšera atbildei pārgāja uz vācu valodu, teikdams: „Man godīgi jāsaka, ka šī atbilde man lika dziļi vilties. Jūs tieši personīgi nodarbojaties ar dekolonizācijas jautājumu dažādās pasaules daļās. Ka mazajiem ir jācieš, jo no viņiem nav jābaidās, un pret lielajiem nekas netiek darīts, jo nav cerību kaut ko panākt, ir taču to morālo principu nicināšana, kas likti dekolonizācijas pamatā. Vai jums neliekas, ka Eiropai būtu labāk, ja še sekotu kādai noteiktai līnijai?““

Ivars Ķezbers un Nikolajs Neilands laikrakstā „Dzimtenes Balss“, Nr.32 (08.08.1985) zem virsraksta „«Baltijas kārts» imperiālisma politiskajā spēlē“ raksta:

„Šajā pretpadomju jandāliņā mēģina pieteikt sevi arī daži «mūžīgi vakarējie» Rietumeiropa. Sekojot aizokeāna darboņiem, par Padomju Baltijas neatzīšanu sākuši runāt bijušais Francijas ārējo sakaru ministrs sociālists K. Seisons un pat odiozā Hābsburgu dinastijas atvase, Eiropas parlamenta deputāts Oto fon Hābsburgs. Pēc viņa iniciatīvas jautājums par «Padomju Baltijas republiku un PSRS apvienošanās tiesiskumu» apspriests Strasburgas parlamenta sēdēs. Ko tur lai saka? Tikai cilvēks, kas galīgi zaudējis humora izjūtu, var nākt klājā ar šādām interpelācijām. Jājautā, kāds sakars 70. gadu vidū nodibinātajam EEA valstu parlamentam ir ar Padomju Baltiju?“

Par nopelniem Latvijas labā Oto fon Hābsburgam 2003. gadā piešķīra Triju Zvaigžņu ordeni.

Paldies Ungārijas vēstniekam, viņa ekselencei Ģerģam Urkuti (György Urkuti) par semināra rīkošanu un iespēju iepazīties ar tik interesantu personību.

GN
2024. g. 21. nov.