Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Tamdēļ!

Mācītāja Gunta Kalmes uzruna Lāčplēša dienā Sudrabkalniņā, Rīgā

Laikraksts Latvietis Nr. 822, 2024. g. 21. nov.
Guntis Kalme -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Tamdēļ Dieva Dēls atnācis, lai Viņš iznīcinātu velna darbus (1 Jņ 3, 8b)

Moto: Mūsu brīvības cīņas bija tā uguns, caur kuru mēs visi gājām un tā mums atgādināja, kas ir Latvija, kas ir mūsu valsts. Tā bija liela svētība, jo šī uguns mūs izkausēja un sakala kopā un stiprināja. K.Ulmanis1

Šodien ir svarīgi atrasties vietā, kur mūsu vēsture notikusi. Šeit, Sudrabkalniņa apkārtnē, tika uzveikts Bermonta karaspēks izšķirošajā kaujā par Pārdaugavu.

Ja gribam saprast kāda notikuma jēgu, tajā iesaistīto cilvēku snieguma vērtību, tā jāpielīdzina kādam etalonam. Augstākais ir Dieva Dēls Kristus. Par Viņu māceklis Jānis liecina: Tamdēļ Dieva Dēls atnācis, lai Viņš iznīcinātu velna darbus. Tātad Jēzus dzīves viens no virsuzdevumiem bija cīņa pret ļaunumu. Viņš pats brīvprātīgi izšķīrās par to. Bez uzvaras tajā mums nebūtu cerības uz mūžīgo dzīvību.

Egoistiem, pašlabuma mīļiem, un savtīgajiem pieminekļus neceļ. Mietpilsoņiem nav dzīves virsvērtības, ko sniegt citiem. Cīnītājiem un varoņiem gan.

Šajā vietā ir piemineklis Rīgas 6. pulka karavīriem. Kādēļ? Tādēļ, ka šī pulka vīri bija izlēmuši nevis nolīst maliņā, vai bēgt, bet gan cīnīties. Viņi bija sapratuši svarīgāko patiesību dzīvē, to, kura ierakstīta pulka karogā kā devīze: „Labāk savu galvu devu, nekā savu tēvu zemi.“ Viņi ar sirdi, gara instinktu apjauta, ka ir kas nozīmīgāks par pašu dzīvi un dzīvību, par ikdienas eksistenci, tās priekiem un bēdām. Jā, viņi bija dzimuši un auguši, lai būtu savas zemes kopēji, ģimenes galvas, savu bērnu audzinātāji. To viņi būtu varējuši darīt, ja vien ļaunums Latvijā toreiz nebūtu ieradies savā bermontiskajā veidolā. Ko līdz rūpēties par savu zemi, gādāt par ģimeni, ja ļaunums to visu grasās izpostīt? Tāpēc: „Labāk savu galvu devu, nekā savu tēvu zemi.“

Rīgas 6. pulks izpildīja savu uzdevumu. Vīri uzvarēja. Tamdēļ viņi (un citas Latvijas armijas karaspēka vienības) cīnījās, lai Rīga, lai mēs tiktu brīvi. Bez viņu cīņas un upuriem mēs nebūtu varējuši aizstāvēt un atbrīvot Rīgu un atkarot pārējo Latviju. Mēs būtu vai nu Lielkrievijas, vai Vācijas reiha province, vai LPSR.

Mūsu puiši tamdēļ cīnījās, lai mēs – latviešu tauta – varētu būt mēs paši. Un paši varam būt tikai tad, kad esam brīvi. Kad dzīvojam savā valstī, nevis esam sveštautiešu okupēti. Pateicoties mūsu karavīru cīņai un uzvarai, mēs izveidojām savu Latvijas valsti, par kuru joprojām stāsta leģendas.

Esam šeit, jo vēlamies būt viņu cīņas un varonības gara mantinieki. Lai tas notiktu, mums jājautā – kā viņi to spēja? Atbilde ir vienkārša, bet ne viegla – vispirms ar gribas piepūli uzvarot katrs pats savu neziņu, bailes, apmulsumu. Izlemjot būt cīnītājam, nevis upurim.

Šodien ne vairs Latvija, bet nu jau globalizētā pasaule ir sastingusi apmulsumā. Ko sagaidīt no jaunās, šobrīd neprognozējamās politisko spēku konstelācijas?

Tā ir aplama attieksme un tātad arī jautājums. „Sagaidīt“ nozīmē ieņemt pasīvu vērotāja attieksmi, esot atkarīgam no situācijas noteicēja, tātad ar lielu iespēju tapt par spēku samēru un apstākļu upuri.

Kā rīkoties šajā neziņas, samulsuma situācijā? Tieši tāpat kā mūsu puiši toreiz. Viņi izlēma būt cīnītāji, nevis pasīvi notikumu vērotāji. Noteikti, ka viņi pārvarēja savu vēlmju domāšanu un ilūzijas. Tas pats jādara arī mums.

Mums jāatbrīvojas no iežūžojošām pacifistiskām ilūzijām, ka civilizācijas tehnoloģiskais progress automātiski nodrošina arī morāles progresu. Tehnoloģija autoritāriem režīmiem un varmākām drīzāk dod jaunus līdzekļus. Agresori, ja netiek sakauti un iznīcināti, nemainās. Austrumu kaimiņš ar savu cinismu, brutalitāti un zemiskumu, Ukrainas civiliedzīvotāju deportācijām un bērnu nolaupīšanām, spīdzināšanām un izvarošanām parāda, ka tur šāda vēsture nevis atkārtojas, bet gan turpinās.

Ukraiņi jau ir apguvuši mācību stundu, ka ar agresoru jārunā tikai spēka nevis kompromisu valodā. Kungs smokingā ar veģetāro ēdienu karti, meklējot kompromisu pie kanibāla, visticamāk, pats kļūs par ēdienu. Ir jautājumi, kuros kompromisi ir neiespējami. Izraēlas premjere Golda Meira (Golda Meir, 1898 – 1978) sacīja par savas tautas ienaidniekiem: „Viņi saka, ka mums jāmirst. Mēs sakām, ka gribam dzīvot. Starp dzīvību un nāvi es nezinu kompromisu.“

Agresors vienmēr meklē kādu nespēcīgo, kam uzbrukt. Arī mūsu vēsture ar asarām un asinīm pierāda, ka vājumam vienmēr seko agresora uzbrukums. Tāpēc mūsu spēka valodai ir jābūt mūsu brīvības spēju attīstībai. Tas nozīmē jo dienas tapt aizvien stiprākiem – visādi, – garīgi, intelektuāli, politiski, un jo sevišķi – militāri. Joprojām visi, kas ir vecumā no 18 – 55 gadiem, var pieteikties Zemessardzē vai rezervistu apmācībās. Bērnus un mazbērnus varam motivēt tapt par jaunsargiem.

Tad kādēļ esam šeit pulcējušies? Dzirdējām par Kristus misiju, – tamdēļ Dieva Dēls atnācis, lai Viņš iznīcinātu velna darbus. Kādēļ cīnījās šajā piemineklī minētie Rīgas 6. pulka karavīri? – tamdēļ, lai mēs būtu viņu toreiz izcīnītās brīvības cienīgi. Tas nozīmē – stiprākiem, apņēmīgākiem aizstāvēt savu, Dieva mums doto, Dzimteni Latviju.

Māc. emer. Dr. Guntis Kalme
Sudrabkalniņā, Rīgā 11.11.2024.

Vēres

1 Ulmanis, K. Sabeedriskee raksti un runas: islase 2. sēj. Sakopojis J. Druva, (R: P.s. „Semneeka domas“, 1935), 9.

2 https://www.jewishvirtuallibrary.org/golda-meir-quotes-on-israel-and-judaism



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com