Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

Izstādes kuratore, Durbes pils vadītāja Ieva Trillo un Māris Brancis pie Laimona Mieriņa gleznas „Sarkanais krusts I“. FOTO Tukuma muzejs.

Palielināt / Enlarge

Skats no izstādes. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Skats no izstādes. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Skats no izstādes. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Sestdienā pirms Lāčplēša dienas – 9. novembrī – Durbes pilī, vienā no Tukuma muzeja ēkām, godinot latviešu gleznotāju Laimoni Mieriņu (1929-2011) 95 gadu jubilejā, kurš lielāko mūža daļu vadīja Šiplejā (Shipley), Rietumjorkšīras grāfistē Anglijā, atklāja viņa gleznu izstādi Krāsu spēles.

Tukuma muzejs pēc Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ir otrs lielākais Laimoņa Mieriņa radošā mantojuma glabātājs. Tukumā sakoncentrēts arī viss viņa arhīvs, ko savulaik uzdāvināja gleznotāja atraitne Ilga, rūpēdamās par vīra piemiņas godpilnu iemūžināšanu. Dokumenti, vēstules, fotogrāfijas, izstāžu materiāli un citas nozīmīgas viņas daiļrades liecības vēl tiek kārtotas, tās interesentiem un mākslinieka radošās darbības pētniekiem būs pieejamas mazliet vēlāk. Pagaidām muzeja ļaudis rāda 12 gleznas, kas tapušas kopš 20. gs. 70. gadiem. Tās Durbes pilī būs aplūkojamas līdz nākamā gada 28. septembrim.

Kā iespējams zināms lasītājiem, šiplejieša gleznas, kas darinātas akrila krāsām, pieskaitāmas abstrakcionismam. Citi droši vien atcerēsies arīdzan to, ka Laimonis sāka kā reālists, mācīdamies pie Alfrēda Kalniņa, tolaik Bredfordas latvieši biedrības vadītāja, kurš bija izveidojis kaut ko līdzīgu studijai. Pēc tam jaunais puisis mēroja 280 jūdzes garu ceļu līdz Londonai un papildinājās pie Valdemāra Tones. Dienas viņš vadīja pie vērpjamām mašīnām Soltēras tekstilfabrikā. Nebūtībā pazuda apnicīgā darbā ne tikai nedēļas un mēneši, bet arī gadi. Vienmuļā, trokšņainā ikdiena nomāca jaunieti. Jau tika pārkāpts 30 gadu slieksnis, taču urdošais prāts nelika mieru – vai tā pavadīt visu mūžu? Laimonis pat iestājās Bredfordas mākslinieku biedrībā, lai tās klubā trenētos modeļu zīmēšanā. Bet arī tas nedeva mierinājumu. Beidzot 31 gadu vecumā viņš saņēmās un iestājās Līdsas mākslas koledžā.

Latviešu studentam sākās ļoti neatlaidīgs laiks, laužot sevi. Koledža sekoja Bauhauza pamatprincipiem – funkcionālismam, mākslas un industrijas apvienojumam. Šeit „radās pirmie pamati funkcionālam, internacionālam lietiskās mākslas stilam, kas nebija romantisks, bet racionāls un bezpersonisks. /../ Bauhaus apvienoja radoša mākslinieka talantu ar industrijas prasībām, kas nozīmē mākslas un industrijas sintēzi“, vēlāk skaidroja Laimonis Mieriņš.

Tas nozīmēja, ka topošajam māksliniekam nācās lauzt savus iepriekš iegūtos priekšstatus par mākslu. Bija jāaizmirst reālisms.

„Līdsā mēs tikām nežēlīgi mocīti,“ pēc gadiem viņš izteicās un nonāca pie atzinuma: „tikai daudz vēlāk izpratu, kāpēc tāda mocīšana bija nepieciešama. Bez disciplīnas un paškritikas nav jaunrades. Bet, ja tu pēkšņi iedomājies, ka taisi meistardarbu, labāk nodarbojies ar kaut ko citu“.

Dzīvē Laimonis Mieriņš gribēja nodarboties tikai ar to. Māksla – glezniecība – kļuva par viņa mūža saturu. Viņš bija prasīgs pret sevi un, kad viņu 1965. gada martā uzaicināja kļūt par mācību spēku Līdsas Mākslas koledžā, viņš piedāvājumu pieņēma, nostrādādams par pedagogu 28 gadus, kļūdams jo prasīgs skolotājs. Paralēli viņš nepārtraukti gleznoja un zīmēja, sarīkodams daudzas izstādes, tostarp Latvijā, kad tā atbrīvojās no padomju okupācijas. Pirmo reizi viņa gleznas dzimtenē ieraudzīja, kad 1987. gadā Klāva Sīpoliņa fonds Kanādā no savas kolekcijas sarīkoja Rīgas pilī četru kontinentu latviešu mākslas izstādi. 1995. gadā tagadējā Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā notika pirmā patstāvīgā Laimoņa Mieriņa darbu izstāde dzimtenē. Pēc tam viņš laiku pa laikam rādīja savas jaunākās gleznas un zīmējumus Rīgā.

Viņš jutās piederīgs Latvijai. Ar domām par tēvzemi viņš dzīvoja ik dienas, kaut pirmo reizi viņš drīkstēja apciemot dzimto zemi tikai 1973, taču kopš 1993. gada Laimonis brauca mājup ik gadu. Ne velti ar Ilgu viņš salaulājās dievturu ceremonijā. Arī visos katalogos un rakstos viņu dēvēja par Latvijā dzimušu mākslinieku. Gleznotājs runāja lieliskā, dzīvā, skaistā latviešu valodā, it kā ne dienu viņš nebūtu dzimteni atstājis. Tāpēc bija vietā, ka Tukumā, atklājot izstādi, skanēja sirdij siltas latvju melodijas, kokles skandētas.

Reiz Laimonis Mieriņš viņš atcerējās kādu notikumu:

Kad satikta dāma noprasīja: „Vai jūs neesat laimīgs, ka Dievs jums devis talantu?“, Laimonim Mieriņam gribējies teikt, ka „tas Dievs ir draņķis – viņš mani moka ar to, tu neliecies mierā, tu pūlies, tevi kaut kas dzen, un tu nekad neesi apmierināts ar to, ko esi izdarījis“.

„Kāpēc es nodarbojos ar glezniecību? Es patiesi nezinu. Zinu vienīgi to, ka tas nav tikai ieradums. /../ Gleznošana, iekšējās būtības izteikšana, neatkarīgi no modes un mākslas tirgus prasībām, ir mans vienīgais luksus. Tas ir vientuļš ceļš“.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“