Redakcijā

Sveicināti, lasītāji!

Latvijas Republikas Proklamēšanas diena liek domāt gan par pagātni, gan nākotni. Divi datumi – 1918. gada 18. novembris un 1919. gada 11. novembris ir pamats mūsu valstij. Tie nedrīkstētu būt tikai abstrakti jēdzieni, ka „kaut kas, kaut kur notika“. Notika ļoti konkrētas lietas ļoti konkrētās vietās.

Pirms 10 gadiem, laikrakstā Latvietis 336. numurā (2014. gada 26. novembrī) es rakstīju:

„Valsts svētku pievakarē Nacionālā teātrī notika Latvijas Republikas proklamēšanas 96. gadadienai veltīts svētku koncerts, uz kuru Valsts prezidents bija aicinājis gan Latvijas sabiedrības pārstāvjus, gan ārzemju diplomātus un citus viesus. Tūliņ pēc koncerta runāju ar kādu Amerikas ģenerāli, kurš bija pārsteigts no manis uzzināt, ka tieši šai pašā namā, kur nupat beidzies koncerts, arī bija notikusi paša Latvijas Republikas proklamēšana. Dažreiz ir tā, ka vēsture kļūst par abstraktu jēdzienu, un ir tomēr jāatgādina, ka lietas, ko pieminam, notika īstiem cilvēkiem reālās vietās, un ne tikai kaut kādos rakstos kaut kādā vēstures grāmatā.

Tāpēc arī domāju, ka Lāčplēša dienas nozīmi varētu vēl vairāk izcelt, izveidojot 11. novembrī dažus izrakumus pie Daugavas Vecrīgas pusē, un simulēt šāvienus no upes otrā krasta. Jo tur ir visa tā svinēšanas jēga – ienaidnieks tepat bija, bet mēs viņu aizdzinām prom no mūsu zemes.“

Toreiz arī nedaudz pareģoju nākotni: „Paliekošais iespaids no Valsts svētku militārās parādes ir tas, ka mums ir daudz draugu. Neiet runa tikai par formāliem sabiedrotiem, kā NATO valstis, jo gājienā piedalījās arī, piemēram, Zviedrija. (Kas to zin, varbūt nākamgad tā jau būs iestājusies NATO.)“. Un patiešām – Zviedrija ir iestājusies NATO.

Tagad tiek vākti paraksti, lai Lāčplēša dienu – 11. novembri – izsludinātu par svētku dienu un brīvdienu. Patlaban tā ir tikai atceres vai atzīmējamā diena. Latvijas valsts karoga likums nosaka: „Latvijas valsts karogu pie publisko personu ēkām, privāto tiesību juridisko personu un personu apvienību ēkām, kā arī dzīvojamām ēkām novieto 1. maijā, 4. maijā, 21. augustā, 11. novembrī un 18. novembrī.“ No šiem sevišķi izceltiem datumiem tikai Lāčplēša diena un 21. augusts nav noteiktas par svētku dienām.

Pagātne ir īsta un nāk mums visu laiku līdz. Baltijas drauga Oto fon Hābsburga vārdos: „Kas nezina savu pagātni, nav savas nākotnes saimnieks, nezina, no kurienes nāk, līdz ar to nevar zināt, kurp virzās, tā vienkāršā iemesla dēļ, ka nezina, kur atrodas šobrīd.“

GN
2024. g. 28 nov.