Eksāmens

Moto: [Jēzus mācekļiem jautāja]: „..ko jūs sakāt, – kas Es esmu?“ (Mt 16, 15)

Šajā situācijā augstākā reliģiskā un morālā autoritāte jautā saviem mācekļiem: kas es jums esmu?

Mēs šobrīd, Brāļu kapos atnākušie Latvijas augstskolu studenti un absolventi, studentu korporāciju biedri, esam tie, kuriem Māte Latvija un tās pakājē uz mūžu dusošie viņas karavīri, jautā to pašu: kas es, mēs jums esam?

Šis nav vēstures zināšanu, bet gan mūsu sirdsapziņas un godaprāta eksāmens.

Vai esam reģions Austrumeiropā un pirms vairāk nekā simt gadiem karadarbībā bojā gājušie? Atbilde ir tikai politkorekti pareiza, bet ne pēc vērtībiskās būtības.

Varam ar vārdos neizteiktu pozitīvu skaudību lūkoties uz šeit dusošajiem. Jo viņi varētu sacīt: mēs zinām kādēļ dzīvojām, par ko cīnījāmies, par ko savas dzīvības atdevām, – par Dzimteni Latviju.

Mēs esam nākuši, lai veidotu saikni, pielīdzinātu sevi viņiem. No vairāk nekā simt gadu distances mēs varētu justies pārāki, zinošāki, erudītāki par viņiem. Taču šis nav zināšanu, bet sirdsapziņas eksāmens. Vai un kā mēs pārzinām savas eksistenciālās fundamentālpatiesības? Tās, kuras ir mūsu esības aksiomas, – kā mūsu identitāte, patība. Jā, mēs zinām vairāk nekā viņi, bet vai saprotam šīs fundamentālpatiesības labāk?

Kuras tās ir?

1. Mums, latviešiem, Latvija ir viena un vienīgā Tēvzeme. Nav un nevar būt Latvija nr. 2, vai Latvija „B“ variants.
2. Morālas autoritātes ziņā Dzimtene Latvija stāv pāri ikvienam no mums. Mēs piedzimām, tā jau bija. Mēs aiziesim – tā vēl būs.
3. Mēs to saņēmām no iepriekšējām paaudzēm, kas to bija kopušas, sargājušas, aizstāvējušas, cīnījušās, asinis lējušas par to. Mēs esam mantinieki. Mums tā koptāka, labāk nosargāta ir jāsniedz nākamai Latvijas patriotu paaudzei.

Kādēļ viņi, kuriem Latvija vēl neko nespēja dot, kā tikai cerību uz savu valstiskumu, spēja izšķirties uz došanos cīņā par to?

Tādēļ, ka viņi saprata un spēja īstenot ko eksistenciāli svarīgu, – vērtību prioritātes. To, ko kodolīgi formulēja Tautas padomes rīcībā komandētais Studentu bataljona dižkareivis K.Ulmanis: VISPIRMS BRĪVĪBA, TAUTA, VALSTS, UN TIKAI TAD ES PATS.¹

Tas ir jautājums ne par privātīpašniecisko vērtībaksiomu – kas man pieder? bet gan patriotisko – kam es, kam mēs piederam? Kas man, mums ir svarīgāks par mani, mums pašiem? Kas ir mūsu pamatvērtības, kas veido mūsu identitāti, mūsu patību?

Tās ir sekojošas: 1) mēs paši, Latvijas valsts pamatnācija, tās valstsnācija – latvieši, 2) Latvijas zeme, visi 65 000 km2, 3) latviešu valoda kā valsts valoda, 4) latviešu kultūra, 5) kopīga un vienota vēsturiskā atmiņa, 6) valstsgriba, 7) nācijas varoņgars.

Pirmās sešas līdzās esošā agresora dēļ var zust, ja nav septītās. Tieši šo īpaši godinām šodien, jo militārās cīņas ir šo vērtību prioritāšu apliecinājums augstākajā, absolūtajā pakāpē. Tajās karavīri iegulda visu sevi, apliecinot, ka nācija, valsts un tās neatkarība ir augstākā vērtība, svarīgāka pat par paša dzīvību. Un apliecinājums ar dzīvību ir galīgs, neatgriezenisks. Kā rakstīja Fricis Bārda: „Ir parole šonakt tik skaista: „Par Latviju dzīvību. …““²

Tieši tādēļ militārie cīnītāji ir nācijas elite. Tāpēc katra nācija šo cīņu un savu varoņu piemiņu godina, iekaļ akmenī un saglabā cauri paaudzēm. Zviedru atašejs maj. Karls Lindkvists (Lindqvist) par 18.11.1937. svinībām Rīgā sacīja: Noliekot vainagus..., viņi radīja kopību, kurā kļuva par tās pašas ķēdes locekļiem kā kritušie karavīri.³

Šodien īpaši lepojamies ar tiem studentiem, kuri atsaucās uzsaukumam iestāties Studentu rotā, kuri bija pirmie šajā Brīvības cīņu ķēdē. Idejas iniciators kapteinis Frīdrihs Zommers 1918. gada 9. oktobrī laikraksta Jaunākās Ziņas pirmajā lapā rakstīja: „Pilsoņi! .. Pie ieročiem! .. Pieteikšanās Latviešu biedrībā.“⁴ Jau pirmajās stundās atsaucība bija necerēti liela. Ar lepnumu jāmin, ka no rotas 216 vīriem 117 bija sešu studentu korporāciju biedri.

Militārvēsturnieks Dr. Kārlis Dambītis pamatoti raksta: „Ņemot vērā, ka daudzi [Studentu] bataljona karavīri bija Latvijas Augstskolas studenti, bataljona vēsture zināmā mērā ir pašas Augstskolas vēsture, kuru iespējams aplūkot arī militārās vēstures šķērsgriezumā.“⁵ Jāpiebilst, ka 23 Studentu bataljona karavīri saņēma augstāko Latvijas militāro apbalvojumu – Lāčplēša Kara ordeni.

Atnākot un godinot par Latvijas neatkarību kritušos karavīrus, mēs ar to apliecinām, ka arī paši esam gatavi uzņemties atbildību par savu valsti un nepieciešamības gadījumā – par to cīnīties. Lai šis piemiņas brīdis atgādina, ka esam šo varonīgo cīņu mantinieki. Tās veidoja mūsu un mūsu valsts pamatus, darīja mūs stiprus un uzliek mums pienākumus būt to cienīgiem.

Vārdi: būt to cienīgiem šodien izskan ar īpašu nozīmi, jo karošanas veids ir mainījies. Ir vairojies kara intelektuālais aspekts, pieaugot hibrīdkara, informatīvi psiholoģisko operāciju un propagandas lomai. Tāpēc jāņem vērā britu ģenerālmajora Čārzla Gordona (Sir Charles George Gordon, 1833–85) sacītais: Nācija, kas ar biezu līniju nošķir cīnītājus no domātājiem, ātri atradīs sevi situācijā, kad cīnīsies muļķi un domās gļēvuļi.⁶

Šajā karā vispirms un visvairāk tiek pārbaudīta mūsu tautas un jo īpaši mūsu kā inteliģences vērtībnoturība. Tāpēc mums jāzina un jāsaprot, jāprot formulēt un aizstāvēt mūsu tautas un valsts eksistenciālās fundamentālpatiesības – visādi – intelektuāli, garīgi, morāli, ja vajadzēs – tad arī militāri.

Te atgriežamies pie sākuma Jēzus jautājuma saviem mācekļiem un mātes Latvijas jautājuma, mums, saviem dēliem un meitām: „kas es jums esmu?“

Mūsu atbilde: Māte, ar kuru netaisāmies ne ar vienu tirgoties, nevienam par viņu atvainoties, bet par kuru rūpējamies un gādājam miera laikā un kuru aizstāvam kara laikā. Vienkārši un skaidri.

Gods kalpot Dievam, Latvijai un tās Zemessardzei!

Māc. emer. Dr. Guntis Kalme
Brāļu kapos 18.11.2024.

Vēres

¹ https://www.rigaspieminekli.lv/?lapa=piemineklis&zanrs=1&rajons=6&id=23

² Fricis Bārda. Parole./ Varoņu laiks. – Rīga: J.Gulbja izdevn., 1935. – 114.lpp.

³ Zviedru atašejs maj. Karls Lindkvists (Lindqvist) par 18. 11. 1937. svinībām Rīgā. Eriksson F., Eellend J., Wawrzeniouk P. Commemorating the Fallen for Friendship and Encouragement: the Commemoration of Fallen Soldiers in the Military Culture in the Baltic Sea Region 1919–1939. Baltic Security & Defence Review. Vol 15, Issue 1, 2013. P.134.

⁴ Cit. no: Kārlis Dambītis, Studenti Latvijas Atbrīvošanas karā: Studentu bataljona piemērs, LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI 780. SĒJUMS. Zinātņu vēsture un muzejniecība, 73.lpp. https://www.lu.lv/fileadmin/user_upload/lu_portal/apgads/PDF/LUR-780_Zinatnu-vest.pdf

⁵ Turpat.

⁶ Cit. no: Aaron Corey, maj. The Canadian army: Warrior Culture and Combatives. Canadian Force College, 2021-2022. Master of Defence Studies. P. 75.