„ESIET NOMODĀ!“

Palielināt / Enlarge

Bilde uzņemta Latvijas Kara muzejā. FOTO Aldis Elberts.

Palielināt / Enlarge

Laulības Vecā Svētā Ģertrūdes baznīcā, Rīgā. FOTO Aldis Elberts.

Mācītājs draudzē, kurā pašlaik esmu daļa, nesen ieskaņoja interesantu pārskatu par to, kas notiek pasaulē. Viņš to nosauca, „Vai mēs ejam miegā karā?“ (“Are we sleepwalking into war?”). Viņa atbilde vienā vārdā bija, „Jā.“ Jēzus pravietoja par šādu situāciju. Kā minēju iepriekšējā rakstā (Vēl ir laiks), blakus tam, ka pēdējās dienās cilvēki atstās veselīgu mācību un pievērsies pasakām, Viņš arī piebilda, „jūs dzirdēsit karus un karu daudzināšanu. Esiet nomodā, nebīstieties, jo tam jānotiek; bet tas nav vēl gals. Jo tauta celsies pret tautu, valsts pret valsti, un būs bada laiki un zemestrīce dažās vietās. Bet tas viss būs tikai lielo bēdu iesākums.“ Citos vārdos, lietas paliks daudz sliktākas, pirms tās paliek labāk.

Ir galvenokārt divi veidi vai virzieni kā cilvēki reaģē šādās situācijās: Viņi vai tuvojās vai attālinājās no Dieva. Citos vārdos, vidus slānis pazudīs. Cilvēki būs, kā Jēzus gribēji lai viņi būtu, „auksti vai karsti.“ (Jāņa Atkl. 3:15). Remdenie pazudīs.

Tas ir ko mēs redzam šodien pasaulē. Daudzas baznīcas iztukšojās. Cilvēki, kas lielā mērā meklēja ērtību, to vairs neatrod Kristietībā. Bet karstie paliek un nāks vēl klāt. Tie zin, ka būt īsts kristietis nozīmē vairāk nekā ticēt Dievam vai pat Jēzum Kristum. Tas nozīmē pieņemt aicinājumu aizliegt sevi, ņemt savu krustu, un sekot Jēzum. Tas reti bijis populārs dzīves veids. Gatavība to uzņemties bieži nāk pēc cīņas ar Dievu un ar to, ko Jēzus no mums prasa.

Mans tēvs tika iesaukts Vācu armijā kā leģionārs, un aizsūtīts uz Austrumu fronti. Pēc diviem gadiem viņš tika smagi ievainots Kurzemes katlā. Viņš zaudēja kāju, bet tas izglāba viņa dzīvību, jo viņš pēc kara atradās Vācu slimnīcā. Tur, un tad, kad viņš bija zaudējis visu: zemi, veselību, ģimeni, cerību, Jēzus atklāja viņam Savu mīlestību. Tēvs to apraksta kā „pārvērtības brīnumu.“

Tas ir kas vajadzīgs, lai mēs labprāt izvēlamies aizliegt sevi, ņemt savu krustu, un sekot Jēzum. Tā ir mūsu personīgā un valsts cerība. Interesanti, ka šādā karu un lielo bēdu laikmetā, Jēzus saka, „Esiet nomodā, nebīstieties. Kad tas sāk piepildīties, tad stiprinaities un celiet uz augšu savas galvas, jo jūsu pestīšana tuvojas.“ (Lūkas 21:28). Jēzus mudinājums tiem, kas vēl guļ, vai neapzinās, ka karš un grūti laiki tuvojas ir: „Esiet nomodā! Jo jūs nezināt, kad nama kungs nāk, vai vakarā, vai nakts vidū, vai gaiļos, vai no rīta agri, ka tas, piepeši nākdams, jūs neatrod guļam. Bet ko Es jums saku, to Es saku visiem. Esiet nomodā!“ (Marka 13:35-37). Pāvils izsaka līdzīgu domu: „Uzmosties, kas guli, un celies augšā no miroņiem, tad atspīdēs tev Kristus. – Tad nu raugaities nopietni uz to, kā dzīvojat: nevis kā negudri, bet kā gudri; izmantojiet laiku, jo šīs dienas ir ļaunas!“ (Ef. 5:14-16). Līdzībā par negudrām un gudrām jaunavām, Jēzus teica, „gudrās paņēma sev līdz ar lukturiem arī eļļu savos traukos“ (Mt. 25:4). Tā gudrās varēja palikt nomodā.

Šis ir mudinājums visiem kas ir nomodā: Topiet Svētā Gara pilni un vadīti!

Pēdējā laikā esmu dzirdējis vairākus cilvēkus sakām: „Es nesaprotu, kas notiek.“ Pēdējo reizi vienam skaidroju,: „Mēs esam kara stāvoklī.“ Šodien manā baznīcā tas pats mācītājs, ko iepriekš citēju, atkal pasvītroja šo domu citējot Pāvila vārdus: „Jo ne pret miesu un asinīm mums jācīnās, bet pret valdībām un varām, šīs tumsības pasaules valdniekiem un pret ļaunajiem gariem pasaules telpā. Tāpēc satveriet visus Dieva ieročus, lai jūs būtu spēcīgi pretī stāties ļaunajā dienā un, visu uzvarējuši, varētu pastāvēt.“ (Ef. 6:12-13). Baznīcai jāmācās garīgi cīnīties.

Mums tuvojas Adventes laiks, kas ir gatavošanās laiks svinēt Jēzus piedzimšanu, bet arī atgādinājums, ka Viņš atgriezīsies otro reizi kā līgavainis savai līgavai.

Adventes laiks apvieno šīs domas: baznīcas gatavošanās karam un laulībām.

Pirmā Adventes dziesma luterāņu Dziesmu Grāmatā apstiprina vajadzību būt nomodā šiem notikumiem. „Ak Jeruzaleme, modies.“ „Jeruzaleme“ ir metafora Jēzus Kristus līgavai. Apustulis Jānis to apraksta Bībeles priekšpēdejā nodaļā: „Es redzēju svēto pilsētu, jauno Jeruzalemi, nokāpjam no debesīm no Dieva, sagatavotu kā savam vīram greznotu līgavu.“ (Jņ. 21:2). Kā līgava un karavīri mūsu aicinājums ir būt nomodā garīgai cīņai, kas notiek un notiks visapkārt.

Ak Jeruzaleme, modies, Nu atstāj miegu, kājās dodies!
Sauc sargi tornī spēcīgi. Nu jau tiešām pusnakts klātu,
Jūs, jaunavas ar gudru prātu, Jel teciet pretī priecīgi!
Šurp līgavainis nāk, Lai sveces spīdēt sāk!
Allelūja! Nu kāzas būs, tad steidziet jūs,
Jums kāzu namā ieiet būs!

Ciāna dzird sargu dziesmas, Skan gaviles, mirdz sveču liesmas,
Steidz sirdis lielo prieku paust: Draugs tiem nāk no debess vēlīgs,
Pilns lēnprātības, taisnīgs žēlīgs Kā spoža rīta zvaigzne aust!
Ak, nāc, Tu palīgs cēls! Ak, nāc, Tu Dieva Dēls!
Gaismā tērpies Tu parādies! Mēs steidzamies
Pie Tava galda mieloties!

Lai teic Tevi, kam vien mēle, Lai dzied, lai pūš, lai kokles spēlē,
Lai visiem zvaniem zvanīt zvan! Pērļu vārtiem izrotātā,
Un eņģļu mēlēm apdziedātā Nu Ciānā Tev slava skan!
Kad acis redzēja, Kad ausis dzirdēja Tādu prieku?
Nu līksmojam, Nu pateicam Tev, savam goda Ķēniņam!

Mācītājs Aldis