Mūsu Latvija – dziļāka, drošāka, plašāka

Palielināt / Enlarge

Sandra Kalniete Adelaidē. FOTO Pēteris Strazds.

Palielināt / Enlarge

Sandra Kalniete tiekas ar Melburnas latviešiem. FOTO Kristers Āboliņš.

Palielināt / Enlarge

No kreisās: Latvijas vēstnieks Marģers Krams, Sandra Kalniete (svētku viesis), Linda Graudiņa (MLOA priekšsēde). FOTO Kristers Āboliņš.

2024. gada novembrī Austrālija un Jaunzēlande

Godātie tautieši!

Es priecājos būt kopā ar Jums valsts svētku mēnesī. Paldies par man izrādīto pagodinājumu uzrunāt Austrālijas (Jaunzēlandes) latviešu kopienu un dalīties ar Jums manā starptautiskajā pieredzē un pārdomās par sarežģīto pārmaiņu laikmetu, kurā mēs visi dzīvojam.

Ir sācies Latvijas 107. gads, kurā mums ir jāizdara viss iespējamais un neiespējamais, lai mūsu valsts un tauta turpinātos un uzplauktu, neskatoties uz draudiem no Austrumiem un globālo cīņu starp demokrātisko pasauli un diktatūru tīkojumiem.

Es esmu dziļi pateicīga saviem vecākiem, jo kaut arī dzimusi Sibīrijā, es vienmēr esmu zinājusi, kur piederu un kur iederos. Es piederu Latvijai. Es iederos Latvijā un Eiropā. Ar milzīgu lepnumu es apzinos, ka mēs neesam bāreņu un sevis žēlotāju tauta! Mēs esam sīksti izdzīvotāji – čakli, strādīgi un gudri. Lai kur arī dzīve nebūtu aizvedusi – Vācijā, ASV, Austrālijā, Sibīrijā, Padomijas Latvijā – caur paaudzēm, mēs esam pratuši nosargāt savu latvietību un to kopt savos bērnos.

Nesen kāds vācu žurnālists man vaicāja, vai mūsdienu Latvija ir tāda, kādu to iedomājos 1990. gada 4. maijā, kad atjaunojām valsts neatkarību. Es samulsu – jā un nē!. Kā lai izskaidro šim svešiniekam, ka ceļš uz neatkarības deklarāciju prasīja tik lielu darbu un mērķtiecību, ka priekšstats par to, kādu gribam mūsu atgūto Latviju, tobrīd bija visai nekonkrēts.

Jā, mēs gribējām demokrātisku republiku, kurā valda likuma vara un cilvēki dzīvo labklājībā un drošībā. Taču tobrīd retais spēja iedomāties, cik apjomīgs un detalizēts process būs uz eiropeiskām vērtībām balstītas valsts un sabiedrības atjaunošana. Tieši tāpēc, ka mēs to spējām izdarīt, mūsdienu Latvija ir dziļāka, drošāka un daudzveidīgāka nekā to iztēlojāmies pirms trīsdesmit četriem gadiem.

Godātie tautieši!

Karš Ukrainā liek mums asi apzināties, cik tas ir liels brīnums, ka mūsu valsts un tauta pastāv par spīti trim okupācijām 50 gadu ilgumā un milzīgiem cilvēku zaudējumiem. Taču ir nežēlīgi, ka no mūsu valsts pastāvēšanas 106 gadiem tikai nedaudz vairāk par pusi patiešām ir piederējuši mums. Pārējie pagājuši zem svešas varas.

Arī 56 brīvības gadi ir bijuši smaga darba un trūkuma gadi, jo mūsu tautai trīsreiz ir nācies atjaunot izpostīto valsti – pēc Pirmā un Otrā pasaules kara un pēc neatkarības atjaunošanas. Tātad Latvijas cilvēki ir piedzīvojuši labi ja pāris desmitgades atelpas, kad beidzot iespējama vairāk vai mazāk normāla dzīve. Dzīve, kādu daudzas citas tautas ir pieredzējušas gadu desmitiem.

Taču šodien, drošāk nekā jebkad agrāk, latviešu tauta var skatīties nākotnē. Jau 20 gadus mēs esam Eiropas Savienības dalībvalsts un jau 20 gadus mūs sargā NATO drošības vairogs. Ikvienam Latvijas pilsonim ir jāapzinās, ka dalība ES un NATO ir eksistenciāls mūsu valsts un tautas pastāvēšanas jautājums.

Tā bija izvēle, ko mēs īstenojām ar lielu mērķtiecību un pašaizliedzību. Bez plaša cilvēku atbalsta un iesaistes šie vēsturiskie sasniegumi nebūtu notikuši un šodien mēs dzīvotu pavisam citā, daudz nabadzīgākā un tieši apdraudētā, ja ne atkal okupētā valstī. To jāapzinās ik dienu un ik stundu pēc Krievijas nežēlīgā iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī.

Godātie tautieši!

Tas ir likumsakarīgi, ka šajā ģeopolitisko satricinājumu laikā Latvijas valdības darba kārtībā dominējošās tēmas ir valsts aizsardzība un drošība, kā arī atbalsts Ukrainai.

Latvijai ir tieša sauszemes robeža ar agresorvalstīm Krieviju un Baltkrieviju. Valdība ir izstrādājusi un sākusi īstenot Latvijas austrumu robežas militārās stiprināšanas un pretmobilitātes plānu. Šogad ir pilnībā pabeigts žogs uz Baltkrievijas robežas. Līdz gada beigām plānots pabeigt izbūvēt Krievijas robežās svarīgākos posmus. Ir sākta arī robežas militāra nostiprināšana jeb Baltijas aizsardzības līnijas izveide.

Latvijas aizsardzība un drošība ir mūsu valsts un sabiedrības absolūtā prioritāte. Šogad valsts aizsardzības spēju stiprināšanai ir tērēti 3,2% no IKP. 2025. gadā tam paredzēti 3,7% jeb gandrīz pusotrs miljards eiro. Ir parakstīti Latvijas vēsturē lielākie militāro iepirkumu līgumi par gaisa aizsardzības sistēmas IRIS-T un raķešu artilērijas sistēmas HIMARS pirkšanu, kā arī par krasta aizsardzības sistēmu iegādi.

Šogad un nākamajos gados Latvijas valdība plāno koncentrēties uz finanšu ieguldījumiem militārās mobilitātes infrastruktūras un militāro ražotņu attīstībā. Taču Latvijas robeža ir arī Eiropas Savienības ārēja robeža, tāpēc mums, kopā ar citām Austrumu robežas valstīm – Somiju, Igauniju, Lietuvu un Poliju ir jāpanāk, lai nākamajā ES septiņu gadu budžetā tās nostiprināšanai tiktu paredzēts nepieciešamais finansējums.

Mūsu valsti sargā 7500 profesionālu karavīru, 10 000 zemessargu un rezervē atrodas vēl 35 000 vīru. Šajā gadā esam pabeiguši valsts aizsardzības dienesta izveidi un jau ir īstenoti pirmie divi iesaukumi. Mēs vēlamies nodrošināt arvien lielāku NATO sabiedroto klātbūtni Latvijā, tāpēc ir sākta Sēlijas militārā poligona būvniecībā, mēs turpinām paplašināt Ādažu militāro bāzi. Arī mūsu sabiedrotie ir investējuši vairākus simtus miljonu militārajā infrastruktūrā, ar to apstiprinot savas klātbūtnes ilglaicīgumu Latvijā.

Mūsu bruņoto spēku brigāde ir daļa no NATO Austrumu aizsardzības flanga. Pašlaik Latvijā atrodas vairāk nekā 14 NATO valstu karavīru ar jaudīgu tehniku. Oktobrī NATO kaujas grupa ir pieaugusi līdz brigādes lielumam. Tagad Latviju sargā divas brigādes. Būtisks Krievijas atturēšanas elements ir ASV karavīru nepārtrauktā klātbūtne (heel-to-toe) sabiedroto kaujas grupā. Pēc Somijas un Zviedrijas pievienošanās NATO Baltijas reģiona drošība ir nostiprinājusies. Baltijas jūra ir kļuvusi par NATO iekšējiem ūdeņiem.

Godātie tautieši!

Es vēlos uzsvērt, ka, stiprinot valsts drošību, mēs gatavojamies mieram nevis karam. Mieram, kas garantē latviešu tautai drošu nākotni un labklājību. Mēs gribam, lai droši justos ģimenes, dzimtu bērni un mūsu cilvēki būtu veseli un labi izglītoti. Tāpēc otra Latvijas valdības darba prioritāte ir attīstīt noturīgu un konkurētspējīgu tautsaimniecību.

Latvijas tautsaimniecības izaugsmes stratēģija, ko šogad pieņēma valdība, paredz nākamo desmit gadu laikā dubultot valsts iekšzemes kopproduktu, lai tas 2035. gadā sasniegtu 83 miljardus eiro. Šī stratēģija nedrīkst palikt tikai uz papīra, kā tas bieži ir noticis. Tā ir valdības atbildība, lai stratēģija tiktu konsekventi īstenota gan sniedzot atbalstu eksportspējīgiem uzņēmumiem un inovatīviem uzņēmumiem, gan savlaicīgi sagatavojot tiem kvalificētu darbaspēku.

Tā ir vispārzināma patiesība, ka konkurētspēja ir cieši saistīta ar darba ražīgumu. Diemžēl, pēdējos gados mēs sākam atpalikt no Igaunijas un Lietuvas, jo mūsu darba ražīgums pazeminās.¹ Tas izskaidrojams ar nelielo augsto tehnoloģiju uzņēmumu skaitu un mūsu reģionu nevienmērīgo attīstību.

Šī palēninājuma pārvarēšanai ir nepieciešamas investīcijas, taču pašreizējā ģeopolitiskā situācija rada nestabilitāti. Ārvalstu uzņēmēji vilcinās ieguldīt Latvijas tautsaimniecībā, tāpēc būtiskākais investīciju avots pagaidām Latvijai ir ES fondi un ES Ekonomikas atjaunošanas mehānisms.² Kopā ar ES finansēto kopējās lauksaimniecības politiku tas veido vairāk nekā 10 miljardus.

Latvijā un Eiropā kopumā ir zema kapitāla tirgus aktivitāte, kas ievērojami bremzē konkurētspēju un inovāciju attīstību. Eiropieši, arī Latvijas iedzīvotāji, lielākas peļņās dēļ, izvēlas savus personīgos iekrājumus ieguldīt ārzemēs. Tie ir 300 miljardu eiro, kas pašlaik strādā transatlantiskajos finanšu tirgos un nedarbojas Eiropas, arī Latvijas, uzņēmumu kreditēšanā.

Tāpēc viens no Saeimas un valdības uzdevumiem ir radīt tādu likumdošanas ietvaru, kas veicina nevis bremzē privāto finanšu līdzekļu piesaisti valsts un privāto inovatīvo uzņēmumu attīstībai.

Godātie tautieši!

Mūsu nācijas uzplaukuma rītausmā, 1862. gadā [Pēterburgas Avīzēs] Krišjānis Valdemārs uzsvēra, ka latviešiem vajadzīgas trīs lietas: pirmām kārtām skolas, otrām kārtām skolas un trešām kārtām skolas. Un 160 gadu vēlāk tieši šīs pašas trīs lietas būs latviešu panākumu vai panīkuma pamatā. Mūsdienu pasaulē konkurētspēja nozīmē zināšanas un izcilību.

Latviešu valoda, literatūra, valsts vēsture un kultūra ir pamatu pamats latviskās identitātes un patriotisma ieaušanā katra latvieša nervu sistēmā un asinsritē jau no bērnības ģimenē un skolā. Mums ir svarīgi, lai visi cilvēki Latvijā saprastu latviešu valodu un zinātu mūsu vēsturi, tāpēc mazākumtautību skolās notiek pāreja uz mācībām tikai latviešu valodā. Šajā mācību gadā mūsu bērni sāk apgūt arī valsts aizsardzības mācību. Tā ir nepieciešamība, kas izriet no skaudrās ģeopolitiskās realitātes.

Moderna izglītība ir svarīgs priekšnoteikums mūsu valsts un tautas labklājībai. Katra nākamā desmitgade nāk ar jaunām tehnoloģijām un zinātnes sasniegumiem, kas izvirza jaunus izaicinājumus mūsu izglītības sistēmai. Tie ir jāapgūst kā skolotājiem un profesoriem, tā skolēniem un studentiem. Mūsu dzīve vairs nav iedomājama bez digitālajām prasmēm, e-paraksta un mākslīgā intelekta, tāpēc izglītības sistēmas uzdevums ir sagatavot jauniešus, lai viņi spētu pilnvērtīgi iekļauties darba un sabiedriskajā dzīvē.

Godātie tautieši!

Tagad par vissāpīgāko. Par Krievijas karu Ukrainā.

Karš Ukrainā smagi atbalsojas Latvijā. Mēs apzināmies, ka karš Ukrainā ir arī mūsu karš. Mērot pret valsts IKP, mūsu valsts ir starp Ukrainas lielākajām atbalstītājām. Atbalsts un ziedojumi Ukrainai, ko sniedz cilvēki un uzņēmumi, ir plašākā pilsoniskās sabiedrības pašiniciatīvas kustība pēc Atmodas. Daudzi jūtas līdzatbildīgi, iesaistās savu spēju un iespēju mērogā. Latvija ir veltījusi 1% no sava IKP (GDP) Ukrainas atbalstam. To dara arī Igaunija, Lietuva un Polija.

Kremļa iecerētais zibens karš Ukrainā ir izgāzies un nu jau 1000 dienu turpinās nežēlīga agresija. Krievija ar raķetēm un bezpilota lidaparātiem ik dienas grauj Ukrainas pilsētas un enerģijas infrastruktūru, nogalina nevainīgus civiliedzīvotājus un sistemātiski pastrādā kara noziegumus. Starptautiskajai sabiedrībai ir zināmi bendes, viņu komandieri un Putina režīma propagandisti, kas slavina un veicina šīs zvērības. Viņiem visiem būs jāstājas tiesas priekšā.

Varonīgā ukraiņu tauta cīnās pret milzīgu pārspēku. Krievija savu valsts ekonomiku ir pakļāvusi kara vajadzībām, Kremlis plāno nākamgad audzēt savu militāro budžetu vēl par 27%, paredzot kara vajadzībām 130 miljardu eiro jeb par 28 miljardiem vairāk nekā šogad. Ukrainai stāv priekšā kara trešā ziema. Līdz šim visgrūtākā, jo Krievija ir izpostījusi vairāk nekā pusi valsts enerģijas resursu.

Ukrainai ir vajadzīgs nelokāms demokrātiskās pasaules atbalsts.

Kopš kara sākuma Eiropas Savienība un tās dalībvalstis Ukrainai ir sniegušas 118 miljardu eiro palīdzību. Pirms dažām nedēļām ES un ASV piešķīra Ukrainai papildus vēl 50 miljardu eiro aizdevumu, kura atdošana tiks finansēta no Krievijas iesaldēto aktīvu uzkrātās peļņas.

Izklausās labi, taču demokrātisko valstu sniegtā palīdzība nāk pārāk lēni, nav pietiekama un bieži ir par vēlu. Būtībā ukraiņi cīnās ar aiz muguras piesaitētu vienu roku, jo sabiedrotie pārāk ilgi vilcinās pieņemt lēmumus par militāro palīdzību, kas var mainīt situāciju frontē. Diemžēl, Kremļa šantāža ar kodolkara draudiem darbojas. Arī ASV prezidenta Bidena piekrišana beidzot atļaut izmantot tālā radiusa raķetes, lai iznīcinātu militāros objektus Krievijas teritorijā nāk vēlu. Tas dod Ukrainai iespēju iznīcināt degvielas, munīcijas, tehnikas noliktavas un samazināt raķešu un dronu daudzumu, kas apdraud Ukrainas enerģijas objektus un nogalina civiliedzīvotājus, taču tas vairs būtiski situāciju frontē neizmainīs. Vēl arvien nav sasniegta vienošanās par 300 miljardu lielo Krievijas aktīvu atbloķēšanu un to izmantošanu militārajai palīdzībai Ukrainai. Tādējādi karš paildzinās un Putina karapūļiem tiek dots laiks, kaut ar milzīgiem zaudējumiem, bet metru pēc metra spiesties iekšā tālāk Ukrainas austrumu apgabalos.

Krievija ir drauds Eiropas drošībai un nākotnei. Tāpēc Eiropas Savienības un NATO valstis, palīdzot Ukrainai, stiprina arī savu drošību. Demokrātiskajai pasaulei daudz lielāki finanšu līdzekļu ir jāvelta Ukrainas atbalstam. Ieklausieties! Eiropas Savienības valstu ekonomiskais potenciāls ir 25 reizes lielāks nekā Krievijai. Ja katra ES valsts apņemtos tikai 0,25% no sava IKP (GDP) veltīt Ukrainai, tad Ukraina uzvarētu.

Godātie tautieši!

Mums jāapzinās, ka Krievijas karš pret Ukrainu nav reģionāls strīds vai cīņa par ietekmes sfērām, kā to pasniedz Kremļa propaganda. Nē, tā ir globāla sadursme starp demokrātijām un diktatūrām. Imperiālistisko Krieviju, komunistisko Ķīnu, teokrātisko Irānu, Ziemeļkoreju, Venecuēlu un citas diktatūras vieno kopīgs ienaidnieks – demokrātiskā pasaule, kuras vērtības apdraud viņu režīmus un iedvesmo vietējo opozīciju.

Autokrātisko režīmu mērķis ir noārdīt starptautiski tiesisko kārtību, par kādu valstis vienojās pēc II pasaules kara. Viņi vēlas atgriezties pie spēka politikas, kad stiprākajiem ir tiesības aprīt vājākos. Ja Krievija uzvarēs Ukrainā, tad tas būs signāls arī citiem autoritāriem režīmiem izmantot militāru agresiju, lai īstenotu savas neleģitīmās intereses pret kaimiņiem un grautu globālo kārtību. Tas dos pasaulei signālu, ka noteikumu vairs nav, un vienīgais, kam ir nozīme, ir brutāls spēks.

Demokrātiskās pasaules pārliecība, ka, iesaistot Krieviju un Ķīnu globālajā ekonomikā un tirdzniecībā, šīs valstis demokratizēsies, ir bijusi kļūda. Faktiski ir noticis pretējais – režīmi ir nostiprinājušies un attīstījuši savu globālo ietekmi, iefiltrējoties demokrātiskās pasaules finanšu tirgos un ekonomikā. Tie ir padarījuši modernās tehnoloģijas par savu hibrīdieroci, lai ar dezinformāciju un manipulācijām šķīdinātu mūsu demokrātiskās vērtības un grautu sabiedrības vienotību.

Mūsdienu diktatūras un autoritārie režīmi ir izveidojuši savstarpēja atbalsta tīklu, kas palīdz tām nesabrukt zem starptautisko sankciju svara. Irāna, Ķīna, Ziemeļkoreja un citi režīmi ar savām piegādēm atbalsta Putina karu Ukrainā. Tas ir iegājis jaunā, daudz bīstamākā fāzē, jo Krievija tajā ir iesaistījusi 10 000 Ziemeļkorejas karavīru. Šis pavērsiens bīstami destabilizē Dienvidaustrumu Āzijas reģionu.

Es aicinu Jūs, tautieši, aktīvi pieprasīt no saviem deputātiem un valdības sniegt lielāku militāro un cita veida atbalstu Ukrainai. Tik lielai un turīgai demokrātijai kā Austrālija ir jādara vairāk, lai nepieļautu diktatūru uzvaru pār demokrātisko pasauli.

Godātie tautieši!

Latvija ir kļuvusi par Ukrainas balsi starptautiskajās organizācijās, valstu savienībās un divpusējās attiecībās. Kopā ar līdzīgi domājošām valstīm – Igauniju, Lietuvu, Somiju un Poliju, mēs konsekventi atbalstām Ukrainas pievienošanos Eiropas Savienībai un NATO. Mēs atbalstīsim Ukrainu ar visiem mūsu rīcībā esošajiem diplomātiskajiem, militārās un humanitārās palīdzības līdzekļiem. Ar katru okupācijas spēku karavīru, lidmašīnu vai tanku, ko ukraiņi iznīcina – arī Latvija kļūst drošāka, tāpēc mēs palīdzēsim varonīgajai ukraiņu tautai līdz pilnīgai uzvarai!

Godātie tautieši!

Es sevi uzskatu par īpaši laimīgu cilvēku, jo liktenis man vairākkārt ļāvis piedalīties Latvijas valstij izšķirīgu vēstures pagriezienu veidošanā. Lai arī es biju lemta Sibīrijas nebrīvei, četrdesmit gadus pēc atgriešanās Latvijā man bija tā laime būt starp Tautas frontes vadītājiem un strādāt valsts neatkarības atjaunošanai. Deklarācijas par Latvijas Republikas valstiskās neatkarības atjaunošanu pieņemšana 1990. gada 4. maijā bija laimīgākā diena manā mūža!

Man bija tas gods kā ārlietu ministrei pārstāvēt Latviju NATO Prāgas paplašināšanās samitā un Atēnās parakstīt Latvijas Republikas pievienošanās līgumu Eiropas Savienībai. Ar šiem parakstiem simboliski noslēdzās Latvijas atgriešanās Eiropā. Kad skatījos, kā pie NATO un ES mītnes uzvijās sarkanbaltsarkanais karogs, es zināju, ka mūsu tautai ir beidzies 2. Pasaules karš.

Godātie tautieši!

Mozus savu tautu vadāja četrdesmit gadus pa tuksnesi, lai izaugtu divas paaudzes, kas nav piedzīvojušas verdzību. Pēc pieciem gadiem mēs būsim sasnieguši bībelisko četrdesmit gadu robežu, kad Latvijā būs izaugušas divas paaudzes brīvā valstī dzimušu brīvu cilvēku. Viņus vairs nevajās totalitārisma ēnas un viņi būs atvērti Eiropas un pasaules labākajai pieredzei. Tieši viņiem būs jāpārvērš Latvija par patiesi modernu valsti.

Nobeigumā, es aicinu katru klātesošo aizdomāties, ar ko 21. gadsimtā moderna nacionāla valsts atšķiras no 19. un 20. gadsimta valsts modeļa?

Nemaz ne tik daudz. Mums ir tie paši nacionālie svētumi – himna un karogs. Mūs vieno valoda, vēsture, kultūra un tradīcijas. Šodien, tāpat kā toreiz, mums jāprot apvienot Krišjāņa Valdemāra idejas par brīvas attīstības radītu pārticību un Kronvaldu Ata vīzija par patstāvīgu latviešu nāciju, kas celta uz savas īpatnas valodas un kultūras pamata. Vien 21. gadsimtā latviešiem ir jākonkurē daudz plašākā pasaulē nekā agrāk.

Taču tāpat kā agrāk ģeopolitiskā situācija nosaka mūsu valsts politiskās, ekonomiskās un drošības izvēles. Tāpēc es no sirds novēlu, lai mūsu valdības un tautas izvēles vienmēr būtu gudras, izsvērtas un tālredzīgas.

Sandra Kalniete
Austrālijā, 2024. gada novembrī

Vēres

¹ 2023.gadā Latvijā darba ražīgums bija 63% no ES vidējā, kamēr Igaunijā tas bija 68% un Lietuvā 70%

² ES strukturālo un kohēzijas fondu finansējums ir 4,3 miljardi eiro, ES Ekonomikas atjaunošanas mehānisms 1,9 miljardi eiro.