Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

Edgars Vinters. „Pērses ūdenskritums“. 1951. Akvarelis. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Edgars Vinters. „Ciemos pie mana drauga gleznotāja A. Artuma Tukumā“. 1972. g. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Edvards Krūmiņš. Edgara Vintera portrets. 2009. FOTO Māris Brancis.

Nezinu nevienu citu pilsētu bez Rīgas, kura var lepoties ar savu mākslas muzeju. Tukumā tāds ir – Tukuma mākslas muzejs, kuru dibināja gleznotājs Leonīds Āriņš, nododams pilsētas rīcībā savu gleznu kolekciju. 1935. gada 30. decembrī valde pieņēma to īpašumā un 1936. gada 5.-6. janvārī atklāja dibināšanas izstādi. Mākslinieks bija savācis izcilu kolekciju ar lieliskiem Jaņa Rozentāla, Vilhelma Purvīša, Voldemāra Zeltiņa un daudzu citu meistaru darbiem, bez kuriem tagad nevar iztikt pat Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, rīkojot lielākas pārskata izstādes kādam ievērojamam māksliniekam.

Tukuma mākslas muzejā laiku pa laikam skatāmas lieliskas kāda gleznotāja personālizstādes, par kurām nereti nācies iepazīstināt arī tautiešus aiz Latvijas robežām. Arī nupat 2024. gada rudens pusē divus mēnešus te bija apmeklējama tautā ļoti iecienītā gleznotāja Edgara Vintera (1919-2014) 105 gadu jubilejas izstāde.

Domāju, viņu pat rosīgāki izstāžu skatītāji Latvijā var nezināt, tādēļ ar šo gleznotāju mazliet ir jāiepazīstina, ja jau par šo mākslinieku pat tādā enciklopēdiskā izdevumā kā Māksla un arhitektūra biogrāfijās nav atrodams ne vārds.

Kā izrādās, kopš bērnu dienām viņš darināja tušas zīmējumus un sūtīja tos bērnu un jauniešu žurnāliem. Pēc vidusskolas beigšanas 1940. gadā Edgars Vinters sāka mācības Latvijas Mākslas akadēmijā. Būdams Jāņa Kugas vadītās Dekoratīvās glezniecības meistardarbnīcas audzēknis, students palīdzēja pedagogam veidot atsevišķas dekorācijas Nacionālajā operā. Studijas neizdevās beigt, jo 1944. gadā studentu iesauca latviešu leģionā. Karot gan neizdevās, jo Poruņā (Polijā) padomju armija viņu saņēma gūstā un turēja ieslodzījumā netālu no Maskavas.

Atgriezies no ieslodzījuma 1946. gadā, Edgars Vinters vēlējās turpināt studijas Mākslas akadēmijā, taču kā bijušajam leģionāram tas bija liegts. Lai nodrošinātu savu iztiku, viņš bija spiests iestāties J. Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā, lai iegūtu zīmēšanas skolotāja diplomu un varētu strādāt skolā. Pēc tam kā pedagogs viņš nostrādāja 33 gadus. Skolotāja amats nodrošināja brīvas vasaras, ko varēja izmantot gleznošanai. Un gleznoja viņš nepārtraukti. Diemžēl tā paša leģiona dēļ Edgaru Vinteru neuzņēma Mākslinieku savienībā. Tas nozīmēja ne tikai to, ka nevarēja iegādāties kvalitatīvākas krāsas gleznošanai, bet arī to, ka arīdzan izstādīšanās iespējas bija ierobežotas: darbus nepieņēma arī plašākās republikāniskās izstādēs, kādas rīkoja, piemēram, Mākslas dienās un citkārt.

Tomēr mākslinieka gleznas bieži varēja redzēt kultūras namos Latvijā, kuros Edgara Vintera darbi ieguva nedalītu tautas atzinību. Džemma Skulme viņu pieskaita pie „tā dēvētajiem „mazā skaistuma“ un „pieticīgajiem“ klusās laimes gleznotājiem, tiem, pie kuriem bez patosa un liela vēriena Laima atnāca pirtiņā vai lauku klusumā“.

Edgars Vinters gleznoja brīvā dabā, plenērā. Viņš neko nepārveidoja, nepielāgoja, bet gleznoja to un tā, kā redzēja. Viņš nemeklēja arī īpaši skaistas un izteiksmīgas vietas. Viņa ainavu motīvs varēja kļūt jebkas, pat krūmājs jebkuros laika apstākļos. Mākslinieks daudz braukāja apkārt, tostarp uz Tukumu pie gleznotāja Anša Artuma. Ar laiku viņi kļuva tuvi draugi. Tas bija iemesls, kādēļ Edgars Vinters iemūžināja šo pilsētu dažādos gadalaikos un dažādos dzīves periodos un kādēļ šī jubilejas izstāde saucas Latvijas ainava un Tukums un sarīkota tieši šajā pilsētā.

Te nav lieki pastāstīt, ka 21. gadsimta sākumā Edgars Vinters sapazinās ar NATO vācu virsnieku Hansu Joahimu Gerberu, kurš kļuva par gleznotāja daiļrades cienītāju un draugu, kā arī vairāku grāmatu finansiālu atbalstītāju. Jāpiemetina vēl, ka otrs atbalstītājs ir mākslinieka māsīcas Sausnīšu ģimene, bet Minhauzena muzeja piebūvē Duntē ir iekārtota Edgara Vintera studija, kurā pastāvīgi eksponētas un aplūkojamas mākslinieka gleznas.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“