|
Laiks Latvijā: |
Laikraksts Latvietis Nr. 828, 205. g. 16. janv.
Māris Brancis -
Grāmatas „Eduards Kalniņš 120“ vāks. Redzama glezna „Klusā daba. Austeres“ (1936). FOTO Māris Brancis.
Eduards Kalniņš. „Meditācija pie kaktusa“. 1936. FOTO Māris Brancis.
Eduards Kalniņš. „Mirdza“. 1936. FOTO Māris Brancis.
Eduarda Kalniņa fotogrāfija. Niklāvs Strunke Kauguros. 20. gs. 30. gadi. FOTO Māris Brancis.
Eduarda Kalniņa fotogrāfija. Palermo. 1936. FOTO Māris Brancis.
Latviešu mākslā pēc Vilhelma Purvīša nākamais būtiskākais gleznotājs un pedagogs ir Eduards Kalniņš (1904-1988). Viņš, būdams sava skolotāja spožs skolnieks, izaudzināja lielu jo lielu skaitu gleznotāju, kuri pēckara gados mācījušies un absolvējuši Latvijas Mākslas akadēmiju profesora vadībā. Viņš kopš 1945. gada bija Glezniecības nodaļas pedagogs, docents (kopš 1947) un profesors (kopš 1955). Eduards Kalniņš bija arīdzan Stājglezniecības meistardarbnīcas vadītājs, bet kopš 1980. gada vadīja PSRS Mākslas akadēmijas glezniecības radošo darbnīcu Rīgā. Liekas, ka tas bija par iemeslu tam, kādēļ daļa mūsdienu kultūras norišu vadītāji un „viszinošie“ mēdiji radījuši nievājošu attieksmi pret šo izcilo meistaru.
Paldies Dievam, ka jubilejas reizē galerijas Daugava vadītāja Anda Treija sagatavojusi un izdevusi pamatīgu albumu Eduards Kalniņš 120, tā atgādinot sabiedrībai, ka pagājušā gada 25. oktobrī gleznotājam apritēja tik liela gadskārta. Jāpiebilst, ka nekur citur par šo kultūrā nozīmīgo notikumu kas nav bilsts.
Kā pavadošais notikums grāmatai bija izstāde, kurā pirmo reizi atklāts, ka Eduards Kalniņš bija ne tikai izcils un smalks latviešu tonālās glezniecības tradīciju uzturētājs, turpinātājs un tālāk izplatītājs, bet arīdzan lielisks fotogrāfs, ko līdz šim ir zinis tikai retais. Viņa foto uzņēmumu kolekciju izpētījusi mākslinieka mazmeita Kristīne Boronovska, svētku reizē par tur ieraudzīto dalīdamās ar mums, skatītājiem un E. Kalniņa daiļrades cienītājiem.
Kopš studiju gadiem gleznotājam bija foto aparāts, fiksējot redzēto. Šie uzņēmumi apliecina, ka tie nebija tikai nejauši redzētā tvērumi, kā to jebkuru mirkli darām mēs ar mobilo telefonu. Mēs apstādinām mirkli tikai tāpēc, lai sev un citiem uzsvērtu, cik mēs esam nozīmīgi, sak, arīdzan es un tu esi foto dīva. Turpretim Eduards Kalniņš fotogrāfijai piegāja kā mākslinieks, viņš fotogrāfiju pārvērta par mākslas darbu, izmantojot to ne tikai kā palīglīdzekli glezniecībai, kā to darīja pirms un pēc viņa. Jubilārs lielu vērību pievērsa attēla uzbūvei, gaismas un ēnas spēlēm, detaļām, un tie kļūst par suverēnu mākslas darbu.
Tagad mēs ieraugām, piemēram, ka Kauguros, kur vasarās viņš kopā ar draugiem Jāni Liepiņu, sauktu par Džoni, un Niklāvu Strunki gleznoja jūru un zvejnieku sadzīvi, fiksējis Strunki gleznojam saulē. Savukārt dzīvodams Romā, mākslinieks iemūžinājis pirmo sievu, pianisti Mirdza Kalniņu, abu gaitās Venēcijā un citviet Itālijā. Pēc kara, kad Eidis, kā viņu sauca draugi un kolēģi, uzņēmis zvejas vīru pārcilvēcisko darbu jūrā, ko pēc tam izmantoja vērienīgajā gleznā Latviešu zvejnieki Atlantijā (1957).
Izstādē Daugavā, kā svētku reizēs allaž mēdz darīt, nebija apskatāmas bieži redzētas gleznas ar jūras skatiem liedagā, ar zvejas laivām vai buriniekiem zēģelējam sēklī. Šoreiz piemiņas izstādē galerijā tika eksponētas mazāk zināmas gleznas no privātkolekcijām. Tikai viens darbs ir daudzkārt reproducēts – Klusā daba. Austeres (1936), kas izmantots albuma vākam un kas pieder Tukuma muzejam. Vienlaikus šī glezna atsauc atmiņā laiku, kad Eduards Kalniņš, saņēmis Romas prēmiju par gleznu Plostnieki (1935), gadu dzīvoja un strādāja Itālijā.
Albumā vēlreiz publicēts profesora kursa biedra Kārļa Melbārža dēla rakstnieka Jāņa Melbārža grāmata Cieši pie vēja. Eduards Kalniņš – portretējums (1984). Tā joprojām nav zaudējusi savu māksliniecisko un vēsturisko vērtību – grāmatā nav nodevu laikam, ar ko jārēķinās lasot padomju okupācijas laika izdevumus. Jāpiebilst, ka jaunāks pētījums par šo tonālās glezniecības meistaru joprojām nav tapis un pat jubilejas reizē apjomīgāku izstādi diez vai tik ātri varēsim sagaidīt.
Tādēļ vēl jo vairāk gribas izcelt Andas Treijas uzņēmību, publicējot šo krāšņo albumu. Var tikai pievienoties izdevuma autorei, kura ievadā uzsver, ka gleznošana Eduardam Kalniņam bija viss. Viņa dzīvē „nekas nav bijis tikai tāpat vien, arī kuģošana un interese par kuģniecības vēsturi, kaislība uz jūru un burāšanu, arī fotografēšana vai pedagoga darbs Mākslas akadēmijā. Viss tā pa īstam“. Anda Treija atkārto gleznotāja un mākslas zinātnieka Oļģerta Saldava 1943. gadā pausto vērtējumu: „Kalniņam kā nopietnam gleznotājam māksla kļūst pat misiju“.
Glezniecība Eduardam Kalniņam bija visa dzīve, dzīves attaisnojums un jēga. Viņš, citējot Andas Treijas atziņu, bija „reālists ar romantiķa dzīves izjūtu“. Bet Jānis Melbārzdis piezīmējis kādu būtisku Eduarda Kalniņa domu:
„Talanta robežas ir dažādas, ir lielākas un augstākas galotnes – kādu nu dieviņš katram piešķīris. Jāatrod sava galotne, pat ja tā nav visai augsta“.
Savuties Eduarda Kalniņa galotne slējās jo augstu debesīs, kurp mums tiekties un tiekties.
Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“