Lietas no mājām

Palielināt / Enlarge

Fragments no segas, kuru Slociņu ģimene paņēma līdzi, atstājot Latviju 1944. gada 15. oktobrī. Dāvinājusi Valda Liepiņa. FOTO Muzejs „Latvieši pasaulē“.

Palielināt / Enlarge

Mārtiņš un Alīde Slociņi ar meitu Brigitu ap 1938. gadu Daugavpilī. Foto no Valdas Liepiņas privātā arhīva.

Pagājušā gada rudenī apritēja 80 gadi kopš Otrā pasaules kara laikā – 1944. gadā – simtiem tūkstošu Latvijas iedzīvotāju devās bēgļu gaitās, lai glābtos no kara briesmām un atkārtotas padomju okupācijas. Tuvojoties frontei, bēgļiem vajadzēja īsā laikā sapakot nepieciešamo un doties prom – zirgu pajūgos, kājām, vilcienos un automašīnās, mazās zvejnieku laivās un lielos evakuācijas kuģos. Bēgļu gaitās cilvēki piedzīvoja bumbošanas, viņiem bija jāguļ šķūņos, mežos, svešās mājās, vilcienu vagonos.

Ja bēgšanas laikā līdzpaņemtās lietas netika salauztas vai pazaudētas, tās tika lietotas daudzkārt, un dažādos veidos – segas kļuva par pagaidu sienām barakās, sudraba karotes par valūtu, koferi par bērnu gultiņām.

Vēlāk, bēgļiem nonākot jaunajās mītņu zemēs, šīs mantas – parasti praktiskas un nolietotas – ieguva simbolisku nozīmi. Tās atgādināja mājas, ģimeni, tēvzemi – vienīgās lietas, kas saglabājušās no „iepriekšējās“ dzīves, kurā vairs nebija iespējams atgriezties.

Muzejs „Latvieši pasaulē“ krāj Otrā pasaules kara bēgļu izceļošanas stāstus un priekšmetus, kas bijuši bēgļu gaitu liecinieki. Pieminot bēgļu gaitu sākumu pirms 80 gadiem, 2024. gada rudenī „Mēneša priekšmeta“ stendā muzejs piedāvā iepazīt muzeja krājuma priekšmetus, kuri atspoguļo šo pieredzi.

Segas fragments

Fragments no segas, kuru Slociņu ģimene paņēma līdzi, atstājot Latviju 1944. gada 15. oktobrī. Dāvinājusi Valda Liepiņa.

Mārtiņš Slociņš bija dzelzceļa inženieris Daugavpilī. Kad 1944. gada vasarā Daugavpilij tuvojās Sarkanā armija, Mārtiņš sarunāja vietu vilciena vagonā, lai viņa ģimene varētu aizbēgt no frontes. Vagonam bija bez jumta, un, lai aizsargātos no dūmiem un sodrējiem, kas bira no vilciena skursteņa, Mārtiņa sieva Alīde uzklāja visiem un visam pāri lielu austu vilnas zvaigžņu segu. Karstie krikumi vairākās vietās segu sadedzināja. Vēlāk Alīde segu sagrieza divās daļās, un katrai no savām meitām – Ilgai un Brigitai – iedeva vienu gabalu kā piemiņu no mājām un bēgšanas. Kad pēc gadiem Brigitas meita Valda prasīja, kas tā par sedziņu, viņai atbildēja: „Tas bija mūsu jumts!“

Marianna Auliciema
Muzeja „Latvieši pasaulē“ kuratore.